SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Mēs apstājāmies klajuma malā. Aiz tā sākās mežs ar tik bieziem zaru vainagiem, ka koku pakājē valdīja mūžīga tumsa.

Šai klajumā, netālu no meža, atradās ševanēzu cilts galvenā nometne.

Nākamās dienas vakarā ieradās karavīri tēva va­dībā. Tā kā Karaliskie Jātnieki vēl nebija uzsākuši kara gaitu, tēvs ar karavīriem, atstājuši Jauno Vilku

nometni, bija metuši lielu līkumu galvenajai apmetnei pretējā virzienā. Viņi gribēja aizvest vajātājus, cik iespējams, tālu no galvenās nometnes. Un tikai vakar vakarā, neatstādami aiz sevis pēdu, bija pagriezušies uz mūsu pusi, lai sapulcinātu vairāk karavīru un vai nu ielaistos kaujā, vai arī mēnešiem ilgi vadātu ienaid­niekus pa aplamām pēdām.

Virsaiti un karavīrus šoreiz neapsveica ne ar līk­smām dziesmām, ne ar dejām. Visi turējās savrup — atsevišķā barā karavīri, jau izkrāsojušies kara krāsām, atsevišķi sievietes un bērni, sapulcējušies pie nastu ne­sējiem zirgiem, atsevišķi mēs, Jaunie Vilki. Ovasess vēl neļāva mums tikties ar mūsu mātēm. Visa nometne klusēja. Satītas bija košās sieviešu teltis, pat mazie bērni rotaļājās klusēdami.

Drīz pēc tēva un karavīru atgriešanās norā pie no­metnes iznāca Rūgtā Oga un no krāsainām smiltīm uzkaisīja zemē balto cilvēku atveidus, apklādams tos ar šamaņu zīmēm un savienodams savā starpā ar Vap-nap-ao — Baltās Čūskas zīmi.

Visi ševanēzi sastājās ap viņu blīvā lokā. Pirmajās rin­dās stāvēja kara dejām iz­krāsojušies karavīri. Viņiem aiz muguras drūzmējās jau­nieši, sievietes — daudzas saraudātām acīm, — mazi bērni un nevarīgi veci vīri.

Kad no karavīru loka iz­nāca mans tēvs, Rūgtā Oga pilnīgā klusumā, drīz ieklieg­damies kā ērglis, drīz iešņāk- damies kā čūska, sāka dejot ap krāsaino smilšu figūrām. Tādu deju es vēl nekad ne­biju redzējis. Burvis te pa­slēpās, te ar caunas lēcienu metās uz priekšu. Sākumā viņš trīsreiz apgāja figūrām apkārt, tad klupa tam virsū, drudžainam kustībām norausa smiltis un ar riek­šavām izsvaidīja tās uz visām pusēm. Tad viņš uz­runāja tēvu smalkā, svešā, gandrīz vai sievietes balsī:

— Ved karavīrus pret baltajiem. Lai sāk cīņu. Mūsu tēvu gari un mūsu sentēvu gari saka man, ka viņi pa­līdzēs jums uzvarēt.

Taču mans tēvs klusēja. Es labi redzēju viņa seju, un man šķita, kaut gan pēc Rūgtās Ogas vārdiem vi­ņam ne plaksti nenodrebēja, ka viņa acis iekvēlojās briesmīga niknumā.

Rūgtā Oga vēlreiz paspēra soli uz tēva pusi un atkal ņēmās atkārtot:

— Ved savus karavīrus pret baltajiem … Mūsu tēvu gari un mūsu sentēvu gari …

Un tad notika tas, ko neviens nebūtu varējis iedo­māties.

Tēvs pacēla roku un pārtrauca burvi. Tas vēl nekad nebija piedzīvots. Kāpēc tēvs tā darīja un darīja taisni tad, kad ar burvja muti gari aicināja sākt cīņu un so­līja uzvaru? Diez vai kāds to saprata. Karavīru rinda nemierīgi sakustējās.

Bet tēvs teica:

— Nē, Rūgtā Oga, tu nesūti mūs pretim uzvarai. Karavīru padome nolēma citādi. Mēs neiziesim atklātā kaujā. Nevis gari mums palīdzēs, bet mūsu pašu roku spēks un lapsas viltība. — Te man izklausījās, ka tēva balsī ietrīsojas jautrāka skaņa. — Bet, ja gribi nakt turp, kur mūs gaida cīņas briesmas, tu iepriecināsi mūsu sirdis: tavas rokas mums noderēs tāpat kā tavas burvības un sarunas ar gariem.

Man kļuva bail. Šķiet, apstulba arī citi, jo uznāku­šajā klusumā nebija dzirdama pat cilvēku elpa. Pirmo reizi galvenais cilts virsaitis nostājās pret to, ko ar burvja muti vēstīja gari. Bet Rūgtā Oga — pavēlnieks pār dzīvību un nāvi — taču varēja vienīgi ar savam domām, ar vienu rokas mājienu uzsūtīt viņam zibens spērienu. Acīm redzot, lielas bija tēva dusmas par to, ka gari ar burvja muti runājuši citādi, nekā bija nolē­musi karavī ru pa dome. Viņi nostājās viens pret otru — tēvs un šamanis, klusuciešot raudzīdamies viens otram acīs.

Manas bailes pārgāja dusmās — kuru katru brīdi es biju gatavs mesties tēvam palīgā, pat pret gariem un zibeņiem. Man taču jau bija vārds!

Taču Rūgtā Oga piekāpās tēva gribai. Viņš pacēla roku un sacīja:

— Tev ir lapsas viltība, pūces gudrība un lāča spēks. Lai notiek tā, virsaiti, kā tu pavēlēsi.

Tēvs vīpsnādams nolieca galvu. Patlaban, kara laikā, karavīru padome un viņš lēma par visu. Vīru balss paš­laik bija spēcīgāka nekā garu balss, un gudrībā viņi garus pārspēja.

Rūgtā Oga lēnām atkāpās ārpus karavīru loka.

Tad pēc tēva mājiena tika aizdedzināts Lielais Ugunskurs. Spožas liesmas spēji uzvijās augšup un ap­gaismoja līdz vidum kailos karavīru stāvus, iemirgojās uz nažu un tomahauku asmeņiem, atspoguļojās acīs. Pie ugunskura nostājās tēvs. Viņa spalvu pušķis līgo­jās, gandrīz skardams zemi. Pie deniņiem spīdēja smalki noslīpēti bizona ragi. Krūtis, izkrāsotas dzeltenām

un sarkanām šķērssvītrām, liesmoja kā uguns. Viņš vēlreiz pacēla roku, un uz šo mājienu atsaucās tambu­rīni, taures, svilpes. To sākumā gausais ritms iesaistīja karavīrus plašā lokā. Sākās kara deja.

Lūk, vīri dodas karagājienā, iet ilgi un platu soli, lūk, tie zogas pie ienaidnieka nometnes, lūk, slēptuvē pieplakuši, uzvelk stopus, tur gatavībā šķēpus un to­mahaukus. Tad visi sastingst, gaidīdami virsaiša pa­vēli, un, kad pār ieleju aizveļas bargs kara sauciens, tamburīni, taures un svilpes skan trakā ritmā, karavīri metas uzbrukumā un sākas kauja. Kaujas sauksme sa­trauc zvaigžņu mieru un stiprāk par pērkona grāvie­niem aizdārd starp ielejas klinšu sienām.

iNo sieviešu bara iznāk visvecākā cilts sieviete un uz­ņem kara dziesmu, slavinādama tanī savu dēlu drosmi un varoņdarbus. Pēc katra dziesmas panta dejotāju karavīru loks, kurā jau esam iespraukušies pat mēs, zēni, gausina soli, un visi mēs ceļam augšup rokas un trīsreiz saucam:

— O Manitu! Tingav-susima! Tingav-susima! Tin- gav-susima! O Manitu! Palīdzi uzvarēt! Palīdzi uzva­rēt! Palīdzi uzvarēt!

Un atkal atsākas deja, ugunīga kā nāves kauja, un atkal vecā indiāniete uzņem dziesmu, dziesmu par bez­bailīgajiem karavīriem, kas drošsirdīgi cīnījušies un tagad atdusas Mūžīgā Miera valstībā.

Svīda jau gaisma, kad ugunskura liesmas apdzisa un dejas un dziesmas beidzās. Mēmā klusumā kara­vīri, sadalījušies divās daļās — kājniekos un jātnie­kos, aizgāja kanjona tumsā, izgaisa tanī bez skaņas kā nakts gari.

Agrā rītā gara nastu nesēju zirgu rinda virzījās uz ziemeļiem. Mūsu vidū vairs nebija neviena karavīra, ieroči bija tikai mums, Jaunajiem Vilkiem, un mēs tad nu bijām vienīgie sargi sirmgalvjiem, sievietēm un bērniem.

Pirms devāmies ceļā, Ovasess mums teica, ka no šā brīža mums atļauts satikties un runāt ar saviem tuvi­niekiem. Šī atļauja mūs apdedzināja kā dzirkstele uz kailas ādas. Visi uzreiz gribēja iejukt gājienā, sameklēt savas mātes, kas vakar bija mūs sveicinājušas iztālēm ar mājieniem, skatieniem tin smaidiem.

Mums gribējās pieskarties viņu rokām un tuvumā dzirdēt viņu balsi, just viņu delnas uz saviem matiem. Taču mūs atturēja vecā karavīra vieglais smīns un zob­galīgais skatiens. Tāpēc dienas pirmajā pusē mēs vis­pirms atļāvām pajāties gar gājienu tikai pašiem jau­nākajiem. Un, tikai kad tie atgriezās, mēs auļos šavā- mies uz priekšu.

Es zināju, ka māte atrodas kaut kur gājiena priekš­galā. Es tā dzinu zirgu, ka tas vairākkārt pilnos auļos paklupa. Atskanēja skaļi smiekli un meiteņu zobgalības. Māti es tomēr neatradu. Bet no rīta taču es skaidri biju redzējis viņas smuidro stāvu gājiena priekšējā grupā. Sakaunējies no meiteņu izsmiekla, es vēlreiz steidzos garām visai karavānai, ko vadīja kāds no ve­cajiem, garš un sakumpis sirmgalvis. Viņš jāja uz ne­liela zirģeļa, un kājas viņam gandrīz vilkās pa zemi. Tūliņ aiz vecā jāja divi citi — kurlais Lielā Acs no Tanu ģints un savā laikā slavenais karotājs Melnais Lācis. Cīņā ar lāci viņš jau sirmā vecumā bija zaudējis kreiso roku līdz elkonim.