SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Man vajadzēja aprunāties ar brāli. Mēs ar Lēkājošo Pūci cik iespējams ātri sasaiņojām savas nastas un jozām uz Tanto telti.

Par laimi, viņš bija viens. Kad es piegāju pie viņa, viņš pasmaidīja. Tas piešķīra man drosmi.

— Tanto, manu brāli, — es lūdzu, — pastāsti man un Pūcei, kas tas Vap-nap-ao tāds ir, kāpēc mēs neva­ram cīnīties ar baltajiem, kāpēc viņi mūs dzen aiz­slēgtā mežā, kas tie baltie tadi ir? Tanto, pirms divām dienām es dabūju vārdu. Pastāsti mums visu to, lai mēs nebūtu kā mazi bērni, kuriem pasaule nav lielāka par mātes krūti.

Brālis pirmajā mirklī šķita iztrūcies, viņš kaut ko nomurmināja tādu kā: nav vaļas, jānovāc teltis. Taču galu galā bija ar mieru.

Nevēlēdamies, ka mūs teltī sastaptu citi jaunie kara­vīri, kas dzīvoja kopā ar viņu, Tanto aizveda mūs pie upes, kur tā met līkumu ap Klusējošā Karavīra klinti.

Bija jau dziļa nakts. Viļņi laistījās mēnesnīcā kā zivju zvīņas. Iztālēm atskanēja vientuļa vilka gaudo­šana.

Tanto sāka stāstīt:

— Jau daudz paaudžu pirms tam, kad piedzima mūsu tēva vectēvs Lielais Tekumse, mūsu ciltis apdzī­voja visu zemi, kura mēs dzīvojam un kuru baltie sauc par Ameriku, — no juras līdz jūrai, no ziemeļu snie­giem līdz lielajiem kalniem dienvidos.

Nevienai no mūsu ciltīm netrūka mežu medībām, taku klejošanai, plašu līdzenumu, kur ganījās bizonu bari. Kad viena cilts sadūrās ar citām, kad tās cīnījās par medību vietām, cīņa notika bez meliem un nodevī­bas. Un tāpēc, kad mūsu zemē atnāca pirmie baltie cil­vēki, mēs tos nesagaidījām ar bultām un tomahaukiem.

Taču viņiem patika mūsu zeme. Balto saradās ar katru reizi vairāk un vairāk. Viņi sāka celt savus mā­jokļus, atņemt mums mežus un līdzenumus. Kļuvuši stipri, viņi vairs nebija lēni un labvēlīgi, sāka mūs bez žēlastības nogalināt. Viņiem bija ieroči, kādus mēs ne­pazinām. Viņu varenība aizvien pieauga. Viņi izmantoja vecas ķildas starp ciltīm, kūdīja ciltis citu pret citu un pēc nogalināja uzvarētājus. Nogalināja ikkatru indiāni, ko sastapa. Viņiem labs bija tikai miris indiānis. Par katra mūsu zemes saimnieka nāvi viņi maksāja saviem karavīriem lielu atalgojumu. Kad mēs turējāmies pretī, nāca viņu karaspēks un iznīcināja ciltis tā, kā ziemā vilku bari iznīcina briežu barus. Jau toreiz, Lielā Te­kumse laikā, viņi bija tūkstoškārt stiprāki par mums. Tekumse vadībā mūsu ciltis devās pēdējā lielajā kaujā ar baltajiem — un zaudēja. Un Tekumse aizgāja bojā, kad ielaidās sarunās ar balto vadoņiem, lai glābtu sie­vietes un bērnus, kas vēl bija palikuši pie dzīvības. Kopš tā laika mēs kļuvām tik vāji, ka baltie mūs vairs pat nenogalināja. Taču viņiem aizvien vēl nepietika mūsu zemes, mūsu mežu. Viņi izraudzījās vissliktākos, ar zvēriem visnabadzīgākos mežus, ar zivīm visnaba- dzīgakās upes un iedalīja brīvajām ciltīm, nevaica- dami, vai tās grib tur dzīvot, vai tās varēs tur iztikt. Viņi nosauca tās vietas par rezervācijām un ir sadzi­nuši tajās visas ciltis, visas brīvās ģintis, kas vēl nav izmirušas. Šais rezervācijās valda bads, balto slimī­bas pļauj indiāņus, mazi puisēni mirst, vēl nepaguvuši dabūt vārdu. Bet Karaliskie Jātnieki dzen rezervācijā visus, kas vēl palikuši brīvībā, dzen kā zvērus lamatās, Ken-Manitu — Nāves gara varā.

Tanto uz brīdi apklusa, taču mēs neatsaucāmies ne ar vārdu. Upītē ieplunkšķējās zivs. Nošvīkstēja lielas pūces spārni.

Tanto turpināja:

— Mēs esam pēdējā no brīvajām ciltīm. Karaliska­jiem Jātniekiem nav izdevies iedzīt mūs rezervācijā. Kopš tā laika, kad mūsu tēvs ir kļuvis par virsaiti — bet tas ilgst jau vairāk gadu nekā ir rnums abiem, — baltie virsaiši aicina viņu zvērēt tiem padevību un ar savu cilti iet rezervācijā. Taču tēvs pateicis, ka viņš ir dzimis kā brīvs cilvēks un brīvi cilvēki ir visa viņa ģints un cilts. Un kopš tā laika Karaliskie Jātnieki mūs vajā. Mēs esam pārāk maza cilts, lai pret mums sūtītu lielu karaspēku. Taču viņi mūs nemitīgi izseko. Reizēm mums izdodas uz dažiem gadiem izvairīties no vajātā­jiem, pazust biezoknī, noslēpties no balto virsaišu acīm. Daži baltie mednieki un daži tirgoņi, tādi kā Resnais Tirgonis, — ir mūsu draugi un neziņo Karaliskajiem Jātniekiem par mūsu nometnēm un mītnēm. Taču mums visu laiku jāmaina savas apmešanās vietas, lai jauktu pēdas.

Un tagad nu viņi atkal ir mums uz pēdām. Viņus vada Vap-nap-ao. To sūtījis balto cilvēku karalis, kas dzīvo aiz lielā sāļā ūdens. Bet pats Vap-nap-ao — Baltā Čūska — ir mazs Karalisko Jātnieku vadonis. Viņš jau reiz mūs medīja, kad es vēl biju divus gadus vecs uti. Bet tolaik viņu panāca Lielā Spārna bulta, un mēs do­mājām, ka viņš ir pagalam. Mums izdevās nojaukt pē­das. Un kopš tā laika, kad piedzimi tu, cilts dzīvoja netraucēta. Bet tagad Vap-nap-ao ir atkal atgriezies. Un mums no jauna ir jādodas ceļā …

Kad debesis austrumos kļuva gaišākas un pēdējās zvaigznes nodzisa virs meža, mēs devāmies ceļā. Visa mūsu iedzīve bija sakrauta no kārtīm darinātās šļūcēs, kurām vienu galu nostiprināja zirgam uz muguras, bet otrs vilkās pa zemi. Pat suņi vilka nelielas šļūces — gājienam bija jārit steigā.

Apbēruši ugunskurus, mēs cits pēc cita sekojām Ovasesam uz galveno nometni.

Nāciet šurp, gari, no ielejām tālām,

Nāciet un rādiet man jaunu ceļu.

Nāciet šurp, gari, jo vējš čukst par nāvi

Un katra lapa čukst man par to.

Nāciet šurp, gari, un parādiet man

Saules ceļu uz Lielā Miera zemi.

(Nāves dziesma)

Mēs jau otru dienu steidzīgā solī gājām caur bie­zokni, tikai retumis apstādamies ieturēt azaidu. Bet nakts atdusa, kaut arī sākās vēlā naktī, beidzās jau ilgi pirms gaismas svīdas. Rītos mēs aizvien skaidrāk sadzirdējām no visām malām plūstam tālas tamburlnu skaņas, kas pulcināja kopā mūsu cilts ģintis Brāzmai­nās Straumes ielejā. Mēs nebijām vairs tālu no šās ielejas.

Izgājuši no meža, mēs ieraudzījām klinšainas kalnu atradzes. Lielas klintis nokarājās zemu, stiepdamas mums pretim pelēkas akmens dūres. Taciņa sāka vīties augšup platiem līčločiem, un pēdīgi ap dienasvidu, kad saule jau sāpīgi cepināja piepūlētos plecus un žilbināja acis, mūsu priekšā pavērās šaura klinšainas aizas rīkle. Šeit sākās kanjons, kas veda uz Brāzmaino Straumi.

Izskatījās, ka nez kāds milzis-karavīrs šai vietā ar tomahauku pārcirtis klinti pušu un radusies dziļa, tumša plaisa. Mēs iegājām tanī kā Ēnu valstī. Akmens sienas gar malām kļuva aizvien augstākas un augstā­kas. Sākumā tās bija mūsu augumā, tad — ka pieau­dzis karavīrs, bet pēc dažiem simtiem soļu pacēlās tik augstu, ka virs tām vairs bija redzama tikai šaura de­bess svītra. Šeit valdīja aukstums un tumsa, no sie­nām tecēja lejup ūdens un krājās mazā ezeriņā. Beidzot starp divām klinšu sienām pavīdēja ielejas gaisma. Ieleja bija kādu pusjūdzi plata. Pa vidu tai tecēja upīte, ar saviem ūdeņiem veldzēdama leknas pļavas. Ieleja stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, un klintīs, kas to ieskāva, šķiet, nebija ne plaisiņas. Tikai taisni mums pretim, viņā upes krastā, no platas spraugas lau­zās ārā liela gaismas straume. Tur bija ceļš uz ieleju, kurā vajadzēja sapulcēties visām mūsu cilts ģintīm.

Brasls bija mazliet pa upi uz augšu. Šai gadalaikā ūdens sniedzās zirgam līdz pavēderei. Mēs pārbridām pār upīti bez pūlēm un nonācām milzīgi lielā pļavā. Tad iegriezāmies citā kanjonā. Straume pa labi un siena pa kreisi joprojām traucās uz dienvidiem. Tikai pēc stundas gājiena mēs nonācām tādā vietā, kur kan­jons pagriezās uz austrumiem, bet klinšu siena krei­sajā pusē pēkšņi aptrūka, izveidodama asu leņķi ar otru, kura stiepās uz ziemeļiem.