SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Lūk, pie totēmu staba sēž divi karotāji — virsaitis

un burvis. Sēž, ar rokām atspiedušies pret saliektajiem ceļiem, un viņu sejas pavērstas pret alas izeju — zie­meļrietumu vēja virzienā. Viņiem ir bagātīgi tērpi vēl dzīvās, spožās krāsās. Virsaitim galvā rota ar garu baltu spalvu pušķi, kas nokarājas līdz zemei kā nogali­nāta ērgļa spārni. Katram priekšā ieroči, pīpe, trauks ar ēdienu.

Aiz viņiem — citi karotāji. Lielākā daļa sēž, ar rokām atspiedušies pret ceļiem, galvas noliekuši. Taču daži lieli karotāji ir atstāti tādā stāvoklī, kādā viņus pār­steigusi nāve. Daži sēž zirgos, citi laivās, bērza tāss kanoe …

Visi šie mirušie pa gariem gadiem ir sažuvuši un sastinguši, pārvērtušies par akmeņiem starp akmens sienām. Liesmas atspoguļojas viņu matos, tērpos un ieročos ar vāju, mirgojošu spīdumu. Viss pārklāts sī­kiem, caurspīdīgiem sāls kristāliņiem. Šeit viss sažūst un piesātinās ar sāli — tāda ir šī zeme un klintis, tāda ir Klusējošo Karavīru ala.

Alas sienas izraibotas zīmējumiem, kas attēlo cilts vēsturi, lielu un slavenu notikumu, cīņu, medību, kara­gājienu vēsturi. Katrs zīmējums ir viena diena ševa- nēzu dzīvē. Taču šīs zīmes, tāpat kā sen mirušie kara­vīri, vairs nerunā ar mums. Viņu valoda sen nozaudēta. Daudzu gadsimtu gaitā nežēlīgās cīņās ar baltajiem virsaiši un burvji gāja bojā tik strauji, ka nepaguva iemācīt zīmju valodu saviem pēcnācējiem, saviem dē­liem. Un tagad neviens visā ciltī nemāk tās izlasīt. Pat Rūgtā Oga un tēvs pazīst tikai dažas no tām.

Vai tiešām arī mēs apklusīsim un arī mana dēla dēls nevarēs izlasīt zīmes, ar kurām es šeit atvadīšos no sava tēva? …

Dod man kalnu lāča — Miči-mokve spēku,

Dod man sermuļa — sekusju veiklību,

Un es slavināšu tavu vārdu,

Dziesmās, dejās teikšu tevi,

Lielais gars!

Ļauj jel, ļauj man kļūt par vīru,

Dod man karotāja slavu …

Šobrīd tamburīni vēstīja uz visām četrām debess pu­sēm, ka ševanēzu cilts atgriezusies savā biezoknī pie ezera, ka lielie cilts karavīri aizdzinuši Vap-nap-ao un Karalisko Jātnieku ļaudis, ka cilts atkal ir brīva. Tie ziņoja par Iesvētīšanas svinībām un par lielo virsaišu padomi.

Tuvojās medību laiks. Baltie bija pazuduši bez pē­dām. Drīz sāks pūst kej-vej-kejens — ziemeļrietumu vējš, atgādinādams, ka tuvojas ziema. Laiks iedalīt kat­rai ģintij medību vietas, sarūpēt zvērādu un gaļas krā­jumus. Iestājās darba un pārticības dienas. Virsaišu padome nosauks jaunekļus, kuri pēc medību beigām izies asins pārbaudi — iesvētīšanu.

Tamburīni rībēja no rīta līdz vakaram, aicinādami kopā visu cilti uz lielajiem svētkiem. Kej-vej-kejens, lo­cīdams priežu galotnes, tālu aiznesa tamburīnu balsis. Virs biezokņa izplestiem spārniem sastindzis pelēks va­nags. Pēdīgi viņš savīcināja spārnus un gausi, it kā peldēdams lejup pa mierīgu siraumi, pazuda aiz, meža sienas.

Viņam sekoja saule. Tā slīga aizvien zemāk, spīdē­dama cauri priežu un dižskābaržu, kļavu un egļu za- rotnēm. Tās rieta stari uzmodināja lāci, brīdināja briežu baru no lūša. Beidzot saule nolaidās virs ezera, pa­dzērās sudrabotā ūdens, aizsūtīja pēdējo sveiciena staru pelēkajiem vilkiem un, paklājusi Saules ceļu, pazuda rietumos, tur, kur plešas Mūžīgā Miera valstība.

Tad parādījās mēness — saules uzvarētājs. Taču viņa uzvara nebūs ilga: pirms ausmas viņš atkal pazudīs, saule to padzīs asiem, mūsu bultām līdzīgiem stariem, bet vakarā tas atkal atgriezīsies neuzvarēts.

Ovasess stāsta, ka šī cīņa ilgst kopš laika gala un vecākie no vecākajiem visveco karavīru tēviem neatce­ras tās sākumu. Stāsta tikai, ka Saule un Mēness, divi jauni brāļi, Zemes bērni, kādreiz jaunībā sastapušies uz vienas taciņas ar Gorkoganosu — Rīta blāzmu un iemīlējušies tanī. Un kopš tā laika viņi nemitīgi cīnās savā starpā par Sievieti — blāzmu, kas nozagusi viņu sirdi.

Laikiem saule lec sarkana. Tad karavīri saka: «Mi­rušo dvēseles iet karā ar virsaiti-sauli.» Bet, kad saule paceļas bāla, mūsu mītnes kļūst līksmas. Tas taču no­zīmē, ka saule kaujā tikusi ievainota, zaudējusi daudz asiņu un ka tagad tā vāks kopā mūsu senču garus, lai tie dodas mums līdzi lielajās medībās, — ir jāsastipri- nās, jāuzkrāj spēki. Un mūsu senču gari labāk nekā jebkurš cits palīdzēs mums medībās.

Ziemeļrietumu vējš iznēsā tālu pār mežu tamburīnu balsis — tās dzird mēness un mežs, lācis, briedis un lūsis, dzird ševanēzi.

—-

Pievakarē pie ezera krasta sāka piestāt mazas un lielas kanoe. Karavīri klusēdami izvilka uz smilšu sēres vieglās tāšu laivas, sievietes slēja zvērādu teltis. No otras puses skanēja zirgu kāju dipoņa. Tur tuvojās jāt­nieki no līdzenumiem. Arī viņi, ne vārda nerunādami, veikli slēja savas teltis. Nometne pletās plašumā, ļaužu saradās aizvien vairāk, taču nakts pirms lieliem svēt­kiem ir klusēšanas nakts. Jau apklusuši tamburīni, un tikai retumis šur tur iezviedzas zirgs vai stiprāk no­klaudz cirvis, cērtot zarus ugunskuram.

Rītā nometne izskatījās kā meža nora, raiba un koša no daudzkrāsainiem tipi. Nometnes vidū klajā vietā augstu izslējusies liela telts sarkanā krāsā, ar visu mūsu ģints totēmu zīmēm. Tā ir šasa-tipi, tanī notiek asins pārbaudījums.

Mēs ar Pūci un Taugu kopš rīta slaistījāmies apkārt pa nometni. Bija ieradušies visi Tanu, Kapotu, Vik- minču un Sampiču karavīri un arī sivaši, kuri, tāpat kā mēs, negribēja kalpot baltajiem un pievienojās mūsu ciltij. Augumā viņi bija zemāki par mūsu vīriešiem, vaigu kauli viņiem stipri izspiedušies, uz virslūpas šķidras ūsiņas. Ar spalvām greznotu galvassegu vietā viņi valkāja lielas lapsādu cepures ar lapsu astēm, kas nokarājās abpus sejas. Mēs viņus uzņēmām kā brāļus, kaut gan savā laikā, pēc Ovasesa nostāstiem, mūsu kara sauciens dažu labu reizi bija iztraucējis sivašu mierīgo miegu.

Ar saules lēktu sākās pirmās dejas. Tie vēl nebija īstie svētki, taču uz noras jau pulcējās gandrīz visi no­metnes iemītnieki noskatīties karavīru sacensībās.

Rau, no pūļa iznāk stalts vīrs, apsedzies ar zirgādu; tas ir Utnačs — Drosmīgais Putns no Vikminču ģints.

Ar vienu lielu lēcienu viņš izklūp noras vidū un sāk lavīties_ viegliem_ pumas soļiem. Apstājās, rokā viņam iezibējās nazis kā mēnesstars ūdens spogulī.

No pretējās puses, smagi stampādams, iznāk ar lāča ādu sedzies karavīrs — Drosmīgā Putna draugs.

Un nu abi karavīri — lācis un mednieks — sāk mest līkumus viens ap otru, iemēģinādami spēkus. Drosmī­gais Putns, zemu pieliekdamies un gausinādams vai arī pielikdams soli, drīz paskrien nostāk, drīz tuvojas lielajam lācim, kas saslējies pakaļkājās. Un tad uzreiz Drosmīgais Putns, nolūkojis izdevīgu mirkli, zibenīgi kā sermulis metas uz priekšu. Pirmajā brīdī izskatījās, ka viņš būs pagalam no paceltās lāča ķetnas trieciena, taču pieliecies viņš no tā izvairījās un iegrūda nazi brūnajā vilnā. Lielais mokve ierēcās, sagrīļojās, grasījās sakampt mednieku ķetnās, taču tas jau atkal drošā at­statumā virpuļo viņam apkārt, nogaidīdams izdevīgu mirkli nākamajam triecienam.

Atzinīga čala pāršalc skatītāju pūli: Utnačs metas uz priekšu, un lācis sagrābj viņu ķetnās.

Cīņa turpinās klusumā. Var dzirdēt tikai cīkstoņu smago sēkšanu. Lācis grib noliekt purnu, taču Utnačs ar galvu pietur viņa apakšžokli, lai nenokļūtu lācim ilkņos. Tā nu viņi stāv saķērušies, krūti pret krūti. Zvērs pūlas iecirst priekšķetnu nagus medniekam mu­gurā, taču to sarga biezas divkārtīgas zirgādas ap­metnis.