SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Gādā, lai nekad mums netrūktu gaļas

Un mūsu sievas un bērni

Nekad lai neciestu badu.

Ved mūs uz zvēru pēdām,

O Nana-bošo — Lielais Meža gars.

Iestājās rudens — indiāņu vasara, lielo medību laiks. Meži mainīja krāsu, nodzeltēja, kļuva sārti. Kej-vej- kejena spēcīgā elpa rāva lapas no zariem. Mazie zir­nekļi sāka pārstaigāt mežu pa saviem sudraba pave­dieniem. Aizvien biežāk starp koku stumbriem klīda vilku baru aicinošo saucienu atbalss. Uz meža taciņām zem kājām čaukstēja sausas lapas. Karavīri runāja: «Kej-vej-kejena māsa ziema — unatisa auž mātei ze­mei seģeni ar raibiem rakstiem. Māte nenosals zem sniega.»

Tas bija ziemeļrietumu vēja mēnesis. Ik vakarus reizē ar mēnesslēktu sākās dejas un dziesmas par godu Lielajam garam, lai tas palīdzētu karavīriem medībās un pasargātu viņus no plēsīgo brāļu zobiem. Tās ne­turpinājās ilgi, jau pirms rītausmas nometne bija tukša. Vīrieši to atstāja, izgaisdami meža tumsā. Mūsu telts atradās pie upes, un reizēm mani modināja kanoe švīkstēšana pa krastmalas smiltīm un airu šļaksti.

Mežā smaržoja pēc birušām lapām. Šī smarža nesa līdzi lielo medību nemieru: suņi skraidīja, nikni rūk­dami, ieplestām nāsīm. Tauga katru nakti pazuda, tāla vilcenes sauciena valdzināts. Dzidrajās debesīs uz dien­vidiem slīdēja gājputnu virtenes.

Šais dienās nometnē palika tikai sievietes, strādā­damas vairāk nekā jebkad. Viņas darināja rāmjus ādu žāvēšanai, nažus to nokasīšanai, ierīkoja krātus gaļas kūpināšanai, nesa no tuvējiem sāls avotiem sāls ga­balus un mala tos.

— Iegaumējiet: līdzko pirms gaismas svīdas jūs uz­modina meža zosu klaigas, tūdaļ izejiet medībās.

Tā allaž bija mācījis Ovasess. Tagad to atkārtoju es, pēc tam to atkārtos mans dēls un mans mazdēls. Meža zosu klaigas vēstī veiksmīgas medības.

Taisni tās arī uzmodināja mani un Pūci tai dienā, kad … Taču stāstīšu visu pēc kārtas.

Meža zosu klaigas saplosīja klusumu un uzmodināja mūs. Karavīri jau bija atstājuši nometni, bet sievietes vēl nebija sākušas darbu. Tālās, trīsošās putnu klaigas izrāva no miega vienlaikus Pūci un mani. Mēs aši uz- lēcām kājās.

— Dzirdi? — Pūce pačukstēja. — Zosis kliedz.

— Dzirdu.

— Ejam?

— Ejam.

Pūta salts ziemeļrietumu vējš, un mēs dzērām to kā ūdeni no kalnu strauta. Mēs gājām no aizvēja puses, lai mūs nevarētu saost neviens no tramīgajiem, šai mē­nesī it īpaši tramīgiem meža iemītniekiem. Mēs gājām piesardzīgu soli, apkārt skatīdamies. Un nc tikai tāpēc, ka baidījamies aiztramdīt medījumu, bet ari — lai paši nekļūtu par medījumu. Pēc kaujas ar Karaliskajiem Jātniekiem taču bija pagājis tikai viens mēnesis. Mēs zinājām, ka Vap-nap-ao nav par mums aizmirsis, ka viņš naks atpakaļ uz vecām pēdām.

Pie pirmās tamburīna skaņas ikkatram, kas vien at­radās mežā, vajadzēja cik iespējams ātri atgriezties nometnē: medību laikā taču tā palika gandrīz pavisam neaizsargāta. Ejot caur biezokni, vajadzēja uzmanīgi vērot mazo zvēriņu un meža putniņu, mūsu draugu, iz­turēšanos.

Neviens labāk par viņiem nepratīs mūs brīdināt, ka biezoknī ir svešinieki. Vai šodien mums veiksies? Mēs izraudzījāmies ceļu, pa kuru, spriežot pēc pēdām, šo­dien nebija gājuši pieaugušie mednieki. Ceļš veda caur smalci, kas bija izaugusi nesenu meždegu vietā.

Spraucāmies klusuciešot, meklēdami kāda liela dzīv­nieka pēdas, taču ik mirkli atrāvām skatienu no zemes: vai kaut kur aiz stumbra neglūn cilvēks ar baltu seju, vai neiešņāksies Baltā Čūska, vai spalgā balsī ne­iekliegsies mazs putniņš, brīdinādams mūs no bries­mām?

Pieliekušies mēs līdām pa lokano zaru apakšām, vai­rīdamies uzmīt čaukstošajām sausajām lapām.

Kad jaunaudze palika aiz muguras un mēs atkal at­radāmies starp resniem, apsūnojušiem stumbriem, Pūce pēkšņi apstājās.

Mēs saskatījāmies. Kej-vej-kejens atnesa aizsmakušu brieža īdēšanu. Ieklausījāmies: no kaut kurienes pa labi atskanēja jau skaļāki, skaidri sadzirdami auri. Tas, jādomā, bija liels, spēcīgs briedis.

Neviens viņa saucienam neatbildēja. Vai mums va­jadzēja sekot šai balsij? Izlemt bija grūti: auri skanēja diezgan tuvu un tai pusē, kur briedis pa vējam varēja mūs saost. Mēs izskaidrojāmies ar skatieniem — bez vārdiem: tālāk iesim uz Ok-van-asa — Garā ezera pusi.

Mežs kļuva aizvien mitrāks, kūpēja no izgarojumiem. Vējš dzenāja baltas miglas šķiesnas, kas lidoja pār mums kā putnu gari.

Pūce, kas gāja pa priekšu, piepeši apstājās: ceļu šķērsoja aļņa pēdas. Pēc pusotra desmita soļu mēs ieraudzījām dzīvnieka izmetumus. Tie bija vēl silti: al­nis tikko bija te gājis pāri. Vajadzēja tam sekot cik iespējams ātri un klusi.

Tagad pa priekšu gāju es. Mēs aizkavējāmies pie ne­liela klajumiņa — mazas gaismas svītras dziļajā bie­zoknī. Zeme te līgojās zem kājām. Mēs bažīgi lūkojā­mies apkārt, taču viss bija kluss. Vāvere sēdēja uz zara un skrubināja čiekuru, divas cielaviņas ar sarka­nām krūtiņām kaut ko čivināja savā valodā. Nekas ne­liecināja par aļņa tuvumu. Bet aļņi — mēs zinājām — bieži vien nogriežas sāņus, apmet līkumu un noliekas atpūsties savās vecajās pēdās — paši sevi sargādami.

Par laimi, slīksnājā pamanījām šauru smilšu strē- līti, kas veda uz pašu ezeru. Šeit vairs zeme neielīks zem kājām, nešķīdīs ūdens šļakatas. Smiltīs mēs atkal saskatījām aļņa pēdas.

Un nu, klau, mēs dzirdam viņa balsi. Viņš, jādomā, jau ilgi klīdis apkārt, meklēdams draudzeni. Viņa auri lāgu lāgiem aptrūkst, pāriedami vaidā, bet pēc brītiņa atsākas ar to pašu skaņu. Atkal sauc. Un atkal ap­klust. Ieklausās. Kad viņš klusē, mēs sastingstam. Bet, kad no jauna atskan viņa neatlaidīgais sauciens, mēs skrienam, nerūpēdamies par klusumu. Auri skan no vienas un tās pašas vietas. Mēs arvien vairāk tai tu­vojamies.

Tāda balss mēdz būt tikai jauniem aļņiem, kas pār­liecināti par savu spēku un nepazīst neveiksmju rūg­tuma.

Mēs paliekam uz vietas, jo atkal iestājas klusums. Neviens alnim neatsaucas. Saskatāmies: ko darīt? Mē­ģināt viņam piekļūt vai pievilināt viņu tuvāk? Esam jau uzvilkuši stopus. Ar siekalām saslapinājuši pie bul­tām piestiprinātās spalvas. Kā gan alnis nedzird mūsu sirds pukstus?

Alnis ieaurojas atkal, un aizvien vēl no tās pašas vietas. Mēs pavirzījāmies vēl dažus soļus tuvāk un at- dūrāmies pret vecu bērzu ar biezu tāsi. Droši vien meža gars to bija nolicis mums ceļā un jau mūsu vietā izlēmis: vai iet dzīvniekam tuvāk vai pievilināt viņu?

Mēs apskāvām koku un čukstējām taisni tāsī: «O, brāli bērz, dod mums savu tāsi. Mēs no tās iztaisīsim tauri, ar ko pievilināt lielo alni. Dod mums savu tāsi, un par to mēs tevi padzirdināsim ar asinīm un allaž tevi pieminēsim.»

Pūce prata pievilināt labāk nekā es. Viņš divreiz iegrieza bērzā šķērsām un gareniski, nedzirdami no­plēsa tāss sloksnīti no stumbra, zibenīgi saritināja no tās tauri un pielika pie lūpām.

No jauna atskanēja aļņa auri. Taču šoreiz viņam at­bildēja ne tikai atbalss un klusums vien — viņam at­bildēja zema taures skaņa, līdzīga aļņu mātītes atbildes saucienam. Pūces seja sasarka no piepūles, bet es pa­metu ar galvu, kā to parasti mēdza darīt Ovasess, kad

gribēja kādu uzslavēt. Un tiešām bija par ko slavēt: Pūce prata atdarināt saucienu kā pieaudzis mednieks.