SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Tamburīni no dienvidiem vēstīja, ka Vap-nap-ao vē­las sarunas. Aiz piesardzības vecajo padome nolēma sūtīt nevis pašus galvenos virsaišus, bet tikai pietie­kami gudrus un pieredzējušus karavīrus, lai Vap-nap- ao — Baltā Čūska nevarētu viņus apmānīt.

Tonakt neviena nometnes meitene nedziedāja ezera malā.

Manitu! Gars ar cildenu sirdi,

Tu, kas pār visu pasauli valdi, —

Vadi jel manu roku

Un liec, lai tā nedreb,

Vadi manu roku,

Lai naidnieks mans

Pamet kaujas laukā savus kaulus.

Izdzen no manas sirds žēlumu un bailes.

Manitu!

Liec šakāļiem aprīt manu naidnieku miesas.

(No indiāņu kara dziesmām)

Nākamajā dienā nometne ieguva svētku izskatu. Vir­saiši piestiprināja pie matiem kuplus spalvu pušķus, uzģērba visgreznākos tērpus, karavīri ar sarkanu krāsu iezīmēja ievainojumu rētas — viņu drosmes un vīrišķī­bas pēdas. Ikviens no viņiem iesprauda matos tik daudz ērgļa spalvu, cik daudz varoņdarbu bija veicis savā mūžā.

Arī mēs, Jaunie Vilki, izkrāsojām savas sejas ar bal­tām un zilām svītrām — apsveikuma krāsām un matos iespraudām spalvas, tikai gan pūces spalvas. Mēs gro­zījāmies karavīriem apkārt, pūlēdamies sadzirdēt viņu skopos vārdus, mocīdamies neziņā un nemierā, ko ne­varēja noslēpt pat vecākie ļaudis.

Taču šoreiz, kaut gan vīri un zēni, Jaunie Vilki, bija izkrāsojušies apsveikuma krāsās un ģērbušies svētku tērpos, viesus mēs gaidījām bez dziesmām un smai­diem. Gaidījām ar naidu. Sievietes paslēpās teltīs, ne­viena meitene neiepina matos krāsainas siksniņas.

Mūsu nometnē taču vajadzēja ierasties balto sūt­ņiem. Vap-nap-ao gribēja aprunāties ar visu vecajo pa­domi, un vecajo padome bija tā ar mieru. Katru viesi — pat ienaidnieku — vajadzēja apsveicināt saskaņā ar brīvās cilts paražām. Tāpēc karavīri un Jaunie Vilki uzvilka svētku tērpus.

Rūgti tomēr bija šie svētki…

Nekad vēl visā manā mūžā nometnē nebija uzņemti baltie no Karaliskās Jātnieku nodaļas. Pirmo reizi mēs ar Pūci un citiem mūsu vecuma puikām redzēsim vīrus ar baltu ādu, un mēs uztraucāmies stiprāk nekā pirms satikšanās ar pelēko lāci. Mēs zinājām, ka balto ir vai­rāk nekā smilšu graudiņu upē un vairāk nekā kokiem lapu, un nespējām apslēpt savas bailes, jo sevišķi tā­pēc, ka tēva pavēles būt piesardzīgiem no balto viltī­bām, no viņu pārlieku ziņkārajām acīm uzreiz piešķīra visai šai sagaidīšanai draudīgu raksturu. Tās bija pa­vēles kā pirms kaujas. Puse no visām teltīm bija sa­tīta, puse no zirgu bara aizdzīta viņpus augstajām klinšu nogāzēm. Ļoti nedaudzajās palikušajās teltīs bija pavēlēts paslēpties visām sievietēm un meitenēm. Daļa karavīru bija aizgājusi kopā ar zirgiem. Tikai visi Jaunie Vilki palikuši. Viņiem pat pavēlēja visu laiku grozīties baltajiem acu priekšā. «Jo vairāk būs redzams mazu zēnu,» padomē sacīja Ovasess, «jo ne­varīgāki liksies cilts karavīri.»

Astoņu mūsu ģinšu virsaiši jau bija ieradušies un atpūtās viņiem ierādītajās teltīs. Sievietes beidza ga­tavošanos dzīrēm. No bērziņiem ar nogrieztām galot­nēm nokarājās aiz pakaļkājām piesieti nogalināti jauni brieži. Bērziņi bija noliekti pār ugunskuru un reizē ar to, ka gaļa cepās un kļuva aizvien vieglāka, pamazām izslējās, paceldami cepeti augstāk. Meitenes uz koka statnītēm kūpināja lielas stores. Cik brīnišķīgas būtu šīs dzīres, ja mēs uz tām gaidītu īstus draugus! Jo pat domas par Vap-nap-ao nespēja nomākt tīkamo sulīgā cepeša un kūpināto zivju smaržu.

Ap dienasvidu mēs izdzirdējām zirga kāju dipoņu. Uz putās saskrieta mustanga nometnē iedrāzās Dzelte­nais Mokasīns. Tēva telts priekšā viņš apturēja un, no zirga nenokāpis, pakliedza:

— Vap-nap-ao umakganauš! Baltā Čūska tuvojas!

Tad viņš uzrāva zirgu pakaļkājās un, apgriezis to uz vietas, lēkšoja atpakaļ.

Tātad pēc brīža mums būs jāsatiek balto sūtņi no Karaliskās Jātnieku nodaļas un vispirms pats niknākais mūsu cilts ienaidnieks — Vap-nap-ao. Ar šā cilvēka vārdu mātes baidīja bērnus, un karavīri to izrunāja ar negantu kvēli acīs.

Mēs labi atcerējāmies, kad bijām Vap-nap-ao vārdu dzirdējuši pirmo reizi. Tolaik mēs vēl sniedzāmies Ova­sesam tikko līdz jostasvietai. Taču kopš tā laika kej- vej-kejens bija vairākkārt mainījis savu virzienu un daudz reižu sniegs bija ietinis biezokni baltā klusumā, bet Ovasesam mēs tagad raugāmies taisni acīs, mūsu muskuļi ir kļuvuši cieti un kājas nejūt sāpju un nogu­ruma. Nav pārāk daudz laika atlicis arī līdz mūsu iesvētīšanai. Un, lūk, tikai tagad mēs beidzot redzēsim Vap-nap-ao.

Tēvs un burvis iznāca no virsaiša telts un apsēdās uz paklātas lāčādas ieejas priekšā. Mēs ar Pūci stāvē­jām līdzās un labi redzējām viņu apmākušās sejas.

Meža malā parādījās jātnieki. Pa priekšu jāja mans brālis Tanto. Pa kreisi — cilvēks sarkanā jakā un ar ērmotu galvassegu. Tūliņ aiz viņa — Ovasess, kā vien­mēr, noliecies zirgam pie kakla. Un viņiem līdzi vēl divi baltie sarkanās jakās.

Sievietes un meitenes paslēpās teltīs, tamburīni dobji rībēja. Jātnieki tuvojās straujos rikšos. Kad viņi jāja mums garām, es ieraudzīju Ovasesa seju un pirmo reizi pamanīju tanī vēl ko citu bez parastā neizdibināmā vaibsta. Šoreiz Ovasess nespēja noslēpt sāpju un bēdu izteiksmi acīs. Un lūpas bija sašķiebis tā, it kā nici­nātu viesus, mūs un pat sevi.

Un baltie? Pirmais no viņiem, tas, kas jāja tūliņ aiz brāļa, augumā nebija mazāks par mūsu karavīriem. Pat seja viņam bija līdzīga mūsējām: asa kā nazis, ar dziļi iegrimušām acīm. Tikai mati gaiši, gandrīz tādi paši zeltaini kā manai mātei. Seja viņam bija nekus­tīga. Tomēr viņš neprata raudzīties mierīgi un taisni. Viņa acis aši šaudījās ap teltīm, pārskaitīja zirgus, pārslīdēja pār zēniem. Viņa skatiens siroja kā vilks. Bet izskats viņam tomēr bija bargs.

Viņā jaudās spēks un drosme, un vēl vairāk — vil­tība.

Toties, paraudzījušies uz pārējiem diviem baltajiem, mēs izbrīnā paraustījām plecus. Viņiem bija balta, spī­dīga āda, bet zem tās vieni tauki, sejas apaļas kā rīmām, apaļīgi pleci, elkoņi, ceļgali, it kā viņi visu mūžu nekā cita nebūtu darījuši kā vien zvilnējuši savās tel­tīs. Kur tad viņu muskuļi, kur kauju rētas un apsvei­kuma krāsas sejā? Mēs viņu apmeklējumam par godu bijām izkrāsojuši sejas baltām un zilām svītrām, bet viņi? Atjājušo vīru sejas bija kailas un bezkaunīgi bal­tas. Kā gan viņi bija audzināti? Ko skolotājs viņiem bija mācījis? Es jutu, ka mani pārņem dusmas. Arī Pūce nicīgi iespurdzās.

— Kāpēc mūsējie baidās no šīm taukajām žurkām?

— Nezinu, — es nomurmināju. — Tagad nezinu. Varbūt tāpēc, ka viņu ir daudz … Stāsta, ka viņu esot ļoti daudz. Bet viens pats mūsu karavīrs t.aču tiks galā ar pieciem tādiem sivēniem.

Pūcei tas likās par maz.

— Ar desmit, — viņš izaicinoši teica.

Mēs noskatījāmies viņiem pakaļ, izsmējīgi miegdami acis. Pārāk daudz satraukuma bija bijis mūsu gaidās, lai tagad, ieraugot parastus, resnus vīrus, par tiem ne­smietos.

Mēs bijām gaidījuši, ka ieradīsies bargi karavīri — milži ar varenām rokām un asiņu pieplūdušām acīm, tādām kā pelēkajam lācim. Bet mūsu priekšā bija vī­rieši, kas vairāk izskatījās pēc vecām, aptūkušām sie­vietēm nekā pēc īstiem karavīriem. Viens no viņiem ir bīstams, to uzreiz varēja redzēt. Bet pārējie divi? Vai tad pat vislabākais ierocis var aizstāt spēcīgu roku un skadru aci? Mēs tobrīd aizmirsām visas savas bailes. «Redzēsim,» es domāju, «redzēsim, ko teiks šie baltie, kad mēs izaugsim lieli un ņemsim rokā karavīru ieročus.»