SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Cik svešajam gadu — nebija iespējams uzminēt. Mati viņam vēl bija gluži melni, taču seja un stāvs kā vecam vīram. Acis spīdēja kā stāvoša ūdens virsa, taču skatiens bija tāds kā neredzīgs. Kājas viņam ļodzījās, un viņš trīcēja pie visām miesām kā simt gadus veca sieva. Ģērbies skrandās, viņš izskatījās kā vēja lauzta apse ar noplēstu mizu.

Pēc burvja mājiena viņš sāka runāt:

— Esmu no kri cilts, mani sauc par Garo Nazi. Pirms septiņām Lielajām Saulēm mūsu virsaitis parak­stīja Baltā tēva papīru un mēs pārgājām dzīvot tur, kur pavēlēja baltie Karaliskie Jātnieki. Es tolaik biju jauns karavīrs un tikko biju ievedis sievu savā teltī. Mēs gājām bez cīņas, ticēdami balto cilvēku labsirdī­bai. Taču viņi nožogoja mums iedalīto zemi ar stiepli, aizliedza mums nest ieročus un medīt. Un tai zemē jau arī vieglāk būtu sastapt žurku, kas runā cilvēku va­lodā, nekā zvēru, kas būtu mednieka bultas vērts. Bal­tie deva mums ēdienu, taču no tā ēdiena bērniem iz­krita zobi un viņi kļuva veci, pirms bija pieauguši. Pie mums nāca dažādi baltie cilvēki. Tie mums pavēlēja ieģērbties svētku tērpos un sēdināja mūs melnu kārbu priekšā un pēc tam rādīja mūs uz papīra. Par to deva naudu, un mūsu ļaudis to ņēma, bet ēdiena tik un tā nekad nepietika, kaut gan agrāk tā bija solīts daudz. Mēs sākām slimot ar balto kaitēm: vīrieši spļāva asi­nis, bet sievietes dzemdēja vārgus, slimus bērnus.

Šķita, ka visa zeme ir pieklususi un pat mēness pie debesīm apstājies savā tecējumā, lai paklausītos, ko stāsta kri cilts vīrs. Tikai divi baltie, rokām vēzīda- mies, sačukstējās savā starpā.

Vap-nap-ao pacēla roku:

— No kurienes tu esi ieradies?

Kri paliecās pret viņu, izstiepis roku un tēmēdams ar pirkstu kā ar nazi.

— Es izbēgu. Izbēgu no Ontario zemes un nekad turp neatgriezīšos.

— Izbēgi? — Vap-nap-ao klusu atkārtoja.

Bet kri sāka kliegt:

— Jūs, nolādētie! Jūs nozagāt mūsu zemi, jūs sa­lauzāt mūs ar varu, pievīlāt ar solījumiem! Jūs liekat brīvām ciltīm nobeigties! Vai jums zemes nepietiek? Vai jums vēl nepietiek ar savām upēm un jūrām, iele­jām un kalniem, ka jūs sagrābjat svešas? Kas jūs esat, Baltā tēva sūtņi vai Nāves gara sūtņi?

Kri aizelsās, viņam uznāca klepus un salieca viņu vidū pušu. Viņš būtu iekritis ar seju ugunskurā, ja karavīri viņu nepieturējuši.

Vap-nap-ao nicīgi atmeta ar roku.

— Paklau, kri. Tu … — viņš iesāka.

Bet tad atskanēja tēva balss, skaļa un barga:

— Klusē, Vap-nap-ao! Tu savu vārdu jau pateici. Tagad runāšu es, brīvo ševanēzu virsaitis.

Visi pievērsās tēvam. Viņš izvilka aiz jostas aiz­bāzto nazi, pastiepa uz priekšu kreiso roku un iegrieza tanī pie delnas.

Asinis tecēja sīkā straumītē un pamazām sūcās zemē. Tēvs sacīja:

— Es, Cēlais Ērglis, brīvās ševanēzu cilts virsaitis, vēlreiz slēdzu asins derību ar savu zemi un saku: tikai nāve spēj mani no tās šķirt.

Pilnīgā klusumā pastiepa roku uz priekšu Gaudojo­šais Vilks un darīja tāpat. Pēc viņa Plēsīgais Ūdrs un tad visi ģinšu virsaiši. Asins lāses sūcās zemē, brīvo indiāņu zemē, ģinšu virsaiši, karavīri un jaunekli ar asinīm apstiprināja derību ar savu zemi.

Vap-nap-ao sēdēja nepakustēdamies un tikai blenza apkārt — raudzījās, kā brīvā ševanēzu cilts atbild uz balto cilvēku pavēli.

Viņš traucās pār klintīm un upēm,

Lauzās caur biezokņa brikšņiem,

Garām gar viltīgo Pan-puk-kejevisu.

Meža strautiem pāri un purviem

Līdz aizsprostam — bebru mītnei

Pie Rāmo Ūdeņu ezera,

Kur sniegbaltas lilijas auga,

Kur vējiņš līgoja meldrus,

Kur viņa meitene mita,

Kuras matpīnes melnas kā nakts

Un acis ka ezeri mežā.

Balto sūtņi atstāja nometni to pašu nakti. Viņus pa­vadīja Ovasess un Tanto. Aizbrauca arī citu ģinšu vir­saiši. Nometnē atgriezās karavīri ar zirgiem, bet jau rītā izklīda pa biezokni. Maz šogad bija atlicis laika medībām. Bija zināms, ka drīz atgriezīsies Vap-nap-ao un mūsu vajātajai ciltij atkal nāksies slapstīties un klaidot pa mežiem un kalniem. Mēs bijām noslēguši asins brālību ar savu zemi, taču nometnē nedzirdēja dziesmas.

Es gaidīju pārnākam brāli, un mēs ar Pūci pat ne- skrējām uz biezokni, kur Kapotu ģints zēni bija uzgā­juši vesela briežu bara pēdas. Es gaidīju brāli pie viņa telts kopš paša rīta, kaut gan zināju, ka viņš var pār­nākt ne agrāk par dienasvidu. Par ko es domāju?

Neatceros. Manas domas bija ašas un juceklīgas kā pa­vasara vēju dzenāti lietus debeši. Acis aizvēris, es iz­tēlē skatīju visu savu dzīvi: dzirdēju mātes dziesmi­ņas, ko viņa dziedāja, kad es vēl biju mazs uti, redzēju ceļu uz Jauno Vilku nometni, redzēju, kā cīnījos ar alni pie Garā ezera, kā raidīju bultu ērglim, kā uz mani raudzījās karavīri, kas mita Klusējošo Klinšu alā, dzir­dēju Ovasesa stāstu par Daiļo un Idago …

Saule uzkāpa zenītā, tad pamazām slīga pret rietu. Bet es joprojām gaidīju. Vairākkārt starp trim bērzi­ņiem iepretim Tanto teltij parādījās Tinglita. Arī viņa gaidīja.

Ovasess un Tanto pārradās tikai vakarā. Uz īsu brīdi viņi iegriezās pie tēva un burvja, tad devās katrs uz savu telti.

Tanto sapina zirgu, palaida to pļaviņā pie trim bēr­ziem un … ne vārda nebildis, man garām iegāja teltī. Redzams, viņam negribējās ar mani runāt. Es tomēr iespītējos un sekoju viņam. Tanto kūra uguni un pat nepaskatījās uz manu pusi. Seja viņam bija ļoti nogu­rusi. Es palīdzēju uzpūst uguni. Mēs apsēdāmies viens otram iepretim. Beidzot Tanto jautāja:

— Ko grib mans brālis?

— Vai baltie drīz atgriezīsies?

— Nezinu.

— Jūs pavadījāt viņus līdz balto nometnei?

— Nē. Vap-nap-ao negribēja, ka mēs uzzinātu, cik tālu ir viņu nometne un cik tanī cilvēku. Taču mēs sa­tikām Resno Tirgoni. Tas teica, ka līdz Vap-nap-ao no­metnei vēl astoņu dienu jājiens un paies laiks, līdz viņš savāks jaunus karavīrus.

Es nevarēju uzsākt sarunu pirmais: man pietrūka drosmes, un, īstenībā, es arī lāgā nezināju, ko sacīt. Gribēju tikai dzirdēt, par ko domā brālis.

Peiz jau es gandrīz iesāku:

— Tanto… — Taču pateicu ko citu nekā domāju. — Tinglita augu dienu staigāja gar bērziem.

Brālis tikai vērīgi palūkojās manī un pateica:

— Nāc man līdzi.

Bija jau tumšs. Pūta kej-vej-kejens, viņa elpa kļuva aizvien saltāka. Mēs nonācām pie maura starp trim kokiem. Es zināju, ka pēc brītiņa te parādīsies Tinglita. Brālis, no telts iznākdams, bija atstājis zvērādu pie ieejas atmestu, tā bija zīme, ka viņš gaida Tinglitu. Sarunu nebija vērts sākt. Taču es biju nīcis un mocī­jies augu dienu un nevarēju vairs izturēt. Tumsa deva man drosmi.

Es iesāku:

— Tanto, tavās un manās dzīslās rit balto asinis.

Viņš neatbildēja.

— Tanto, — es atkārtoju, — tā ir?

— Klusē!

— Tanto, — es iekliedzos, — vai māte nav Vap-nap- ao māsa?

Viņš pavērās manī un ierunājās tā, it kā viņu kratītu drudzis.

— Nē, nē, viņa nav tam māsa. Taču mūsu dzīslās rit ļaunas asinis. Visi zina, ka mūsu māte ir baltā, taču sen to ir aizmirsuši. Bet tu atceries. Arī es nevaru aiz­mirst. Tas nozīmē, ka mūsu asinis ir saindētas, ka mēs esam citādi.

— Nav tiesa!

— Tiesa. Es to atceros labāk nekā tu un ilgāk neka tu. Vap-nap-ao drīz atkal nāks pa mūsu pēdām. Ko darīsim mēs, baltās sievietes bērni?