SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Vap-nap-ao nešņāca kā čūska. Viņa balss bija cieta. Es jutu, ka runā cilvēks, kura sirds nepazīst baiļu. Vap-nap-ao acīs atspīdēja ugunskura sarkanās liesmu mēles.

Es skaidri redzēju, kā divi virsaiši — Cikornu virsai­tis Gaudojošais Vilks un Vikminču virsaitis Plēsīgais Ūdrs nolieca galvu, it kā jau atrastos tās akmens telts ēnā. Likās, neviens neatbildēs uz Baltās Čūskas nekau­nīgajiem vārdiem. Kāpēc neviens to nedarīs, kāpēc ne­nosauks mūsu ienaidnieku par suni un šakāli? Vai tie­šām karavīru sirdis ir pamirušas krūtīs?

Bet tad atskanēja Lielā Spārna balss, dreboša balss

kā daždien sirmgalvim, kura roka ir tik vāja, ka ne­jaudā nogalināt ne putnu, toties domas glabā lielas pieredzes gudrību.

— Manas acis ir redzējušas daudz, manas ausis ir dzirdējušas gan sēru dziesmas, gan uzvaras dziesmas. Vap-nap-ao nenāk pie mums pirmo reizi. Viņš jau bija mūsu cilts padomē, kad es vēl staigāju medībās un no mana šķēpa muka pelēkie lāči. Viņš jau rādīja ševa- nēzu ciltij runājošo papīru. Un pirms viņa to darīja citi, Baltās Čūskas vecākie brāļi. Baltie ļaudis nāca, lai pavēlētu brīvajai ševanēzu ciltij. Vilki izvazāja viņu kaulus pa biezokni un pa stepi, bet ševanēzu cilts pa­lika brīva. Vap-nap-ao bija pie mums pirms daudzām Lielajām Saulēm. Tolaik viņš runāja to pašu ko šodien. Taču ševanēzu cilts joprojām vēl ir tikpat brīva, bet Vap-nap-ao mugurā palikusi liela rēta no manas bul­tas. Vap-nap-ao tolaik bija jauns karavīrs, bet mana roka jau sāka zaudēt spēku. Un tomēr Vap-nap-ao no manis bēga. Vai varbūt Vap-nap-ao to ir aizmirsis?

Tie bija aizvainojoši vārdi. Taču baltais tikai pavīp­snāja.

— Tomēr es atkal esmu šeit, — viņš sacīja, — un, iekām jūs nebūsiet padevušies, nākšu arī turpmāk. Vai… vai arī atnāks kāds cits un nevis ar papīru, bet ar lieliem šaujamrīkiem, kas ar vienu pašu lodi var iz­postīt un nodedzināt visu nometni. Ševanēzu cilts ir brīva. Taču pret Baltā tēva spēku tā ir kā putna bērns pret pelēko lāci. Labāk dziedāt kāzu dziesmas tur, kur pavēl iet Baltais tēvs, nekā dziedāt sēru dziesmas pie veselas cilts kapa. Lielā Spārna balss ir vāja un dreb no vecuma. Ko teiks citi, stipri vīri?

Tomēr visi klusēja. Varēja manīt, ka Vap-nap-ao sāk zaudēt mieru. Viņa abi biedri jau sen vairs neizturējās kā īsti vīri. Viņi pastāvīgi sačukstējās kā vecas sievas, kad tās pavasaros upes malā mazgā segas.

Pēdīgi Vap-nap-ao uzrunāja tieši manu tēvu:

— Tava balss, virsaiti, ir pati spēcīgākā, un visi tev paklausa. Tu negribi atbildēt uz Baltā tēva papīru? Ne­atbildi. Bet te ir kāds cits papīrs. Klusējošo Klinšu kanjonā mēs sagūstījām vienu no taviem karavīriem. Tas bija toreiz, kad krita baltie cilvēki. Viņus nogali­nāja tavs karavīrs. Mēs būtu varējuši viņu sodīt ar nāvi. Taču mēs teicām: «Ja iesi uz tām zemēm, ko mēs tev iedalīsim, tu dzīvosi.» Tavs karavīrs pielika šim papīram savu totēma zīmi — par pierādījumu, ka viņš ir ar mieru iet rezervācijā. Paskatieties uz viņa zīmi.

Bet tad … tad Tanto pietrūkās kājās, izrāva Vap- nap-ao no rokām papīru un iesvieda to ugunī! Papīrs sačokurojās un vienā mirklī pārvērtās pelnos. Viens no baltajiem gribēja sagrābt brāli, viņa rokā pazibēja dzelzs priekšmets — tā bija īsa šautene, ko baltie cil­vēki sauca par revolveri. Taču Vap-nap-ao, no zemes nepieceldamies, kaut ko uzkliedza briesmīgā balsī, un baltais nekavējoties apsēdās savā vietā. Bet Vap-nap- ao no jauna iesmējās. Taču tie nebija priecīgi smiekli. Tā «smejas» suņi, kad tos ielenkuši vilki.

— Tāds papīrs nav viens vien pasaulē, — viņš no­teica. — Jūsu karavīra piekrišana pierakstīta uz dau­dziem papīriem. Un neviens to vairs nevar paņemt at­pakaļ. Es savu esmu pateicis. Jūs paši labi zināt, ka Baltajam tēvam jūsu cilts spēks nav itin nekas. Viņš jums dāvā mierīgu dzīvi. Izvēlieties. Bet jums, virsaiši, es apsolu, ka rezervācijā jūs saglabāsiet savu varu un Baltais tēvs katru mēnesi dos jums naudu.

Viņš pacēla acis uz Tanto, kas vēl aizvien stāvēja pie ugunskura:

— Arī tev, Cēlā Ērgļa dēls, mēs varam dot naudu, ja vien tu būsi prātīgs un sapratīsi, cik vājas ir tavas rokas.

Es jutu, ka visi aiztur elpu. Man likās, Tanto klups baltajam virsū. Taču viņš tikai uzkliedza:

— Diezgan!

Viņš gribēja vēl ko sacīt, taču tēvs ar spēju, dus­mīgu rokas kustību viņu atturēja. Tanto bija uzdroši­nājies kliegt padomē, kad virsaiši klusē! Tanto apsē­dās un nodūra acis, lai neredzētu zobgalīgo smīnu Vap- nap-ao sejā. Bet tēvs uzlūkoja virsaišus un vaicāja mierīgā, šķietami gurdā balsī:

— Vai virsaiši dzirdēja, ko teica Baltā Čūska? Es, Cēlais Ērglis, gaidu, ko sacīsiet jūs.

Un tad notika briesmīgais …

Divi karavīri ar slaveniem vārdiem, virsaiši, kuru varoņdarbi bija zināmi visiem, izvilka no jostām na­žus un iedūra tos zemē. Tie bija Gaudojošais Vilks un Plēsīgais Odrs.

Gaudojošais Vilks sacīja:

— Mani brāļi zina, ka es nepazīstu bailes. Un es nekad nepagriežu muguru nāvei. Vap-nap-ao vārdi ir nikna ienaidnieka vārdi. Taču Vap-nap-ao runā patie­sību. Mūsu cilts ir vāja pret balto cilvēku spēku. Viņiem ir ierocis, kas met zibeņus un no kā visi iznīkst kā skudras degošā mežā. Es esmu Čikornu ģints vir­saitis un gribu, lai mana ģints dzīvo, nevis mirst… Es gribu, lai manas ģints sievietes dzied kāzu dziesmas, nevis nāves dziesmas. Tāpēc es likšu savu zīmi uz Baltā tēva runājošā papīra.

Plēsīgais Ūdrs pacēla roku par zīmi, ka arī viņš grib runāt, un pateica tikai:

— Es darīšu tāpat.

Nekad vēl es nebiju zinājis, cik baigs var būt klu­sums. Es aizvēru acis. Pūce iekampās ar pirkstiem manā plecā, un es jutu, ka viņš dveš kā nāvīgi ievai­nots. Viņa vecāki piederēja pie ģints, kuras virsaitis bija Plēsīgais Ūdrs. Ko darīt? Nekā mums nebija pa­saulē atlicis kā vien izmisums un kauns. Biezoknis ne­bija biezoknis, ezers nebija ezers. Ap brīvo ševanēzu ugunskuru sēdēja vecas sievas, pārbijušās no Vap- nap-ao balss. Es nejaudāju atvērt acis, jo baidījos, tik­līdz to darīšu, no tām līs asaras kā vājai sievietei.

Bet tad ierunājās mans tēvs. Kaut arī bija noticis kas briesmīgs, viņa balss skanēja mierīgi kā vienmēr.

— Vai jūs, Cikornu un Vikminču virsaiši, esat jeb­kad redzējuši zemes, kuras jums dāvā Baltais tēvs? Vai to cilvēku acis, kuri tur dzīvo, bija tās redzējušas? Atbildi, Gaudojošo Vilk!

Tas noliedzot papurināja galvu.

— Nē, Cēlais Ērgli! Esmu dzirdējis, ka tās ir tādas zemes, kur grūti sastapt briedi un lāci. Ļaudis tur pār­tiek no mazu dzīvnieku gajas, un viņu rokas kļūst gļē­vas. Taču es negribu, lai visa mana ģints pārvācas uz Klusējošo Karavīru alu — uz Nāves alu. Es gribu, lai mūsu vīri, sievas un bērni paliek dzīvi.

Tēvs uzmeta skatienu Rūgtajai Ogai. Tas piecēlās, pagriezās pret savu telti un padeva kādu zīmi. Bet tēvs sacīja:

— Tu gribi, lai tavas ģints vīri, sievas un bērni pa­liek pie dzīvības. Es turpretim gribu to ne tikai vienai

ģintij, bet visai ciltij. Taču dzīve tais zemes, kuras mums dod baltie, ir sliktāka nekā koijotiem Sāļo Klinšu zemes ielejā, kur purni viņiem apmetas ar kraupi un vēderi piekalst pie kauliem.

Tobrīd pie ugunskura sākās kaut kāda rosība un at­skanēja skaļi čuksti. No Rūgtās Ogas telts divi kara­vīri veda drausmīgi izkāmējušu cilvēku, kuru līdz šim mūsu nometnē neviens nebija redzējis. Jādomā, tēvs bija burvim pavēlējis paslēpt to savā teltī.