SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Mēs nedzirdējām Tinglitas soļus. Viņa piepeši no­stājās starp mums, un es ieraudzīju pavisam tuvu vi­ņas lielās acis.

Viņa sacīja:

— Tinglita dzirdēja jūsu vārdus. Un viņas sirds ir noskumusi, tāpēc ka jūsu domas ir nomaldījušās un jūsu balsis niknas. Es, Tinglita, saku jums to, ko runā visi. Mēs mīlam Balto Mākonīti. Viņa ir mūsējā tāpat kā es, kā mans tēvs, kā būs mans dēls. Ir viens cilvē­cisks labums un viens cilvēcisks ļaunums, un, kaut arī ādas krāsa cilvēkiem nav vienāda, dzīvība visiem ir vienāda. Ikviens uzaust kā saule un noriet kapā, iero­das pasaulē kā pavasaris un iet pie miera kā ziema.

Viņa apklusa. Virs mums trīsoja bērzu lapas. Tin­glita — Bērza Lapiņa, atsāka no jauna, nu jau vērs- damās tikai pie Tanto:

— Iesim, Tanto, rīt uz Vientuļās Priedes krauju. Tur tavas acis ieraudzīs mūsu zemes mežus. Tavas domas kļus skaidras un priecīgas. Es iešu tev līdzi. Es iešu kopā ar tevi vienmēr. Tu pazīsti lielo mežu un proti to lasīt tāpat, kā Rūgtā Oga lasa zvaigžņu rakstus. Es vienmēr būšu tev uzticīga, Tanto. Viens pavards mūs sildīs, un viena zvērāda segs mūs saltās naktīs, Tanto!

Ugunis teltīs bālē un dziest, toties pie debesīm iede­gas zvaigznes. Tās ir ļoti tuvu. Ar roku aizsniedza­mas. Arī mēness sirpis ir tepat gluži blakām, atspie­dies pret kalnu egles galotni. Atkal dzirdamas meža zosu klaigas. Zosis lido uz dienvidiem, jo kej-vej-kejena elpa kļūst aizvien saltāka.

Zvaigznes bālē. Mēness paslēpjas aiz klintīm. Kaut kur krūmājā iespiedzas trusītis. Uz ezera kaut kas brakšķ, murmina, toš. Tur bizamžurkas un bebri mudž kā skudras, nez ko tur knosās, grauž, skrapšķinās. Mēs reizē sākam savu dienu. Tie mežā, tāpat kā mēs, stei­dzas cik iespējams ātrāk sarūpēt aizgādu ziemai.

Es redzu, kā no savas telts iznāk Ovasess, vēro asinssarkano saullēktu un noraizējies rauc pieri.

Mēs ar Pūci ejam uz ezermalu. Šodien mēs dosimies miglā meklēt zvēru pēdas. Iekām iestumjam kanoe ūdenī, jāizlauž ledus. Pa nakti gar krastmalu radušies sarmas klāti nolasmeņi. Uz tiem var saskatīt lapsu pēdas.

Es zinu, kāpēc Ovasess rauc pieri. Mēs saņemsim sodu par to, ka mūsu medību laiks šogad iznāca tik īss. Mēs nevis medījām, bet bijām spiesti cīnīties ar baltajiem un bēgt no tiem. Ieilgušas medības un gara ziema — tas nozīmē badu.

Kuru katru brīdi ļaunais Ziemeļu gars var iekalt ezerus plānā ledū. Tad medniekiem būs jānogaida, līdz ledus kļūs tik stiprs, ka pa to var staigāt. Tā Ka- peboan-ka, kej-vej-kejena pavēlnieks, atriebjas nevīžī­giem medniekiem.

Viņam vēl padomā ir sniegputeņi, dziļas kupenas un viesuļvēji. Taču viņš nesteidzas baidīt ar visu uzreiz. Vispirms apbirdinās kalnu nogāzes ar jaunu sniegu un piesaldēs, lai cilvēks, iedams ar nešļavu plecos, pa­slīd un pakrīt, un lauž roku vai kāju. Tad Ka-peboan- ka aizvilks ezeru ar plānu ledus kārtu. Varbūt kāds nepieredzejis mednieks uzies uz tas un noslīks? Vai arī iekals kanoe ledū ezera vidū.

Aizvien īsāka saraujas saules taciņa pie debesīm. Pelēkais lācis jau aizgājis gulēt augstu kalnos, pa biezokni klaiņo tikai melnie un brūnie lāči-vientuļnieki.

No tāliem ziemeļiem atlido pirmās sniega pārsliņas un krīt uz biezās lapu kārtas, kas sedz biezokni. Kej- vej-kejena pavēlnieks uzmetis uz pleciem baltu mēteli un griežas līksmā dejā, bet biezoknis pildās baltiem sniega virpuļiem. Rītā atkal spīd saule, bet tā ir gurda — nesilda.

Kopš tā laika, kad Tinglitas tēvs Vieglā Kāja uz­ņēma Tanto savā teltī un apsolīja viņam dot savu meitu par četrām lāču ādām, mēs ik rītus izgājām me­dībās. Biezoknī šur tur gulēja sniegs — pirmo puteņu pēdas. Tanto teltī jau bija trīs melnas lāčādas.

Tēvs gribēja dot viņam ceturto, taču Tanto nolēma, ka viņam tā jāsadabū pašam, kaut arī viņš, tāpat kā Tinglita, sapņoja par to laiku, kad viņa kurs uguni abu kopējā teltī.

Mēs meklējām pēdas ziemeļos un rietumos, aizklī- dām līdz pat kalnu pakājei, taču biezokņa gari bija nevēlīgi. Divreiz mums izdevās uziet lāča pēdas, taču pirmās pēdas mēs pazaudējām Lēkājošās Kazas klin­tīs, bet otras noveda mūs tādā vietā, kur iepriekšējā dienā lāci bija ielenkuši sivašu mednieki. Un mēs ierau­dzījām tikai asiņu peļķes un priedes zarā pakārtu galvaskausu ar ziedojumam iebērtu tabakas šņaucienu acu dobumos.

Vienu dienu mēs vispār neizgājām no mītnes, tāpēc ka kej-vej-kejens biezoknī grieza virpuli ar ziemeļu sniegputeni. Bet, kad nākamajā dienā reizē ar gaismas svīdu mēs atkal posāmies ceļā, dziļš sniegs bija pār­klājis visas taciņas biezoknī.

Šoreiz mēs devāmies uz austrumiem, kaut gan kara­vīri apgalvoja, ka tai pusē nekas neesot atrodams. Mēs viegli kāpām stāvās piegāzēs, jo bijām apvilkuši slē­pes ar briežādu, kā to parasti mēdz darīt pirmajā sniegā.

Biezoknis klusēja, līdz ar sniegu tajā bija nolaidies miegains klusums. Ilgas stundas mēs skrējām tikai uz austrumiem vien. No kreisās mūs grūda kej-vej-ke- jens un pavēlēja skriet ātrāk. Tanto joņoja, it kā gribē­dams no tā izbēgt, taču es skrēju nelabprāt. Es neti­cēju, ka mums izdosies nomedīt melno brāli šai laikā, kad biezoknis slīgst pirmajā ziemas nomidzī. Taču Tanto traucās aizvien uz priekšu, uz priekšu — pretim austošai saulei. Mums pakaļ dzinās mūsu ēnas.

Droši vien Tinglita bija pielūgusi labo Koku garu mums palīdzēt, jo, kad saule pacēlās līdz visaugstāko priežu galotnēm un mēs, atstādami aiz muguras kupe­nas — bebru mitekļus, lauzāmies uz upi, Tanto piepeši apstājās.

Upītes malā mēs pamanījām nelielu sniega paugu- riņu. Piesardzīgi piegājām tam klāt un ieraudzījām, ka tas rūpīgi sakrauta no zariem un akmeņiem.

Mēs atsviedām nost dažus virsējos zariņus — tā bija lāča slepenā noliktava, pilna ar sasalušām zivīm.

Sniegs šeit gulēja divām kārtām, sniega vētra, acīm redzot, līdz šejienei nebija sniegusies, jo veco sniegu klāja tikko samanāma svaiga, pūkaina kārtiņa. Tā ļāva uz veca, sasaluša sniega bez grūtībām saskatīt lača ķepu pēdas, laikam jau vakarējās.

— Es viņu neatstāšu, — Tanto pačukstēja, — kaut arī mums tādēļ nāktos apmesties biezoknī.

Es pamāju ar galvu, ka esmu ar viņu vienis prātis. Šoreiz mums vajadzēja atgriezties ar lāča ādu.

Sekodami pēdām, mēs devāmies gar upi uz augšu lieliem puslokiem, raudzīdami turēties aizvēja pusē. Tas bija grūti, jo dažās vietās zem nule uzsnigušā sniega nekā nevarēja saskatīt. Par laimi, citās vietās kej-vej-kejens bija nopūtis pēdējo pūku no lāča pēdām.

Ap dienasvidu atradām otru slepeno noliktavu, acīm redzami vēlāka gājuma. Tā bija ļoti laba zīme. Tātad mēs ejam pareizā virzienā. Tas arī nozīmēja, ka lācis siro upes tuvumā un meklējams tur, kur ir visvairāk zivju.

Beidzot mēs uzgājām kaut ko ļoti svarīgu, un Tanto pat nosarka aiz prieka, gluži kā jauna meitene, — mēs uzgājām zem vecas priedes stumbra lāča nakts mi­dzeni un svaigas, jau šodienējas pēdas, kuras joprojām veda augšup gar upi.

No šā brīža mēs virzījāmies aizvien lēnāk. Mūsu acis, oža un dzirde bija tālu mums priekšā. Tanto jau gatavojās cīņai. Viņš novilka jaku, pakāra plecā mai­siņu ar sāli, paņēma rokā tomahauku. Es sekoju vi­ņam ar bultu uz stopa stiegras.

Dzirde mūs brīdināja, iekām varēja padot ziņu ska­tiens. Mēs izdzirdējām plunkšķēšanu, skaļu sēkšanu un tad no augstā, kraujā upes krasta ieraudzījām, kā lā­cis — mokve ķer zivis.