SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Atjājēji nokāpa no zirgiem un piegāja pie telts, ku­ras priekšā sēdēja tēvs, un, pacēluši labo roku, sveici­nāja viņu. Ap tēvu un burvi bija sapulcējies daudz no­metnes iemītnieku, taču, pretēji cilts paražām, tie bija mūsu vienaudži — Jaunie Vilki. Varēja redzēt, ka, lai arī sūtņus sagaida paši izcilākie cilts vīri, taču sa­gaida bez cieņas.

Mēs ar Pūci piespraucāmies tuvāk, lai labāk saska­tītu balto sejas. Taisni tobrīd tas no sūtņiem, kurš bija jājis pa priekšu kopā ar Tanto, sāka runāt… mūsu valodā!

— Sveicinu tevi, virsaiti Cēlo Ērgli! Esmu ieradies pie tevis no Lielā Baltā tēva. Viņš sūta tev sveicienu un apjautājas par tavu veselību.

— Saki viņam, Vap-nap-ao, — tēvs atbildēja, — ka Cēlais Ērglis elpo brīvā biezokņa gaisu un tāpēc jūtas vesels.

Tātad tas bija Vap-nap-ao? Tas bija viņš! Tas vienī­gais baltais, kas līdzinājās mūsu karavīriem. Cilvēks ar kalsno seju un platiem, vareniem pleciem. Tas bija Baltā Čūska?!

Es raudzījos viņā, nejuzdams nekā cita kā vien naidu. Ko darīt? Vai nebūs labāk lauzt visus cilts liku­mus un raidīt bultu taisni sirdī ienaidniekam, kas tik daudz gadu mūs vajā? Mans tēvs tad pavēlētu mani nogalināt. Taču iepriekš būtu pagalam Vap-nap-ao, un varbūt cilts varētu dzīvot mierīgi?

Bet vai tad pasaulē ir tikai viena Baltā Čūska? «Viņu ir daudz kā zvaigžņu pie debesīm,» bija sacījis Tanto.

Un pēkšņi es sapratu, cik smieklīga bijusi mūsu ni­cināšana pret diviem resnajiem Karalisko Jātnieku sūt­ņiem. Mūsu cilts karavīri prata cīnīties — nu, un tad? Brīvajai ševanēzu ciltij atlika tikai viens ceļš: bēgt. Bēgt tā, kā izsalkuša vilku bara aplenkts vecs alnis bēg caur ziemas biezokni.

Es vairs negribēju zināt, par ko te apspriežas. Ne­gribēju dzirdēt, kā tēvs mierīgā balsī apsveic vilku bar­vedi, kurš ilgus gadus vajājis mūsu cilti, cilvēku, kurš nogalināja Ašo Bultu un Tanu ģints karavīru un kurš vainīgs daudzu citu nāvē.

Es piegāju pie balto zirgiem. Tie bija citādi nekā mūsējie — augsti, ar taisnām, slaidām kājām. Tātad straujāki, taču ne tik izturīgi kā mūsu mustangi. Arī galva tiem bija skaistāka. Taču arī zirgi man nepatika, pārāk vāji, tie lāgā nepanestu mūsu biezokni, salu un pavasara vētras.

Kas tad īsti aiz visa tā slēpās? Kā varēja gadīties, ka nespēcīgi ļaudis, kas jāja uz skaistiem, taču nestip­riem zirgiem, bija tāds spēks, kura priekšā drebēja še- vanēzu cilts? Es to nevarēju saprast. Man bija kauns. Vai varbūt viņiem palīdz ļaunie gari? Kas viņiem at­nes tos ieročus un kur slēpjas viņu spēks, kura trūkst viņu muskuļiem?

Pašā lielākajā teltī vairākas sievietes gatavoja mie­lastu. Gar paklātām zvērādām viņas sarindoja māla bļodiņas, no raga darinātas karotes un nažus.

Pie katras bļodiņas bija ādas maisiņš ar tabaku.

Tēvs sūtņus neapsveica gari. Ierunājās tamburīns, aicinādams uz dzīrēm.

Pirmie pienāca baltie (viņus pavadīja Tanto), tad sāka lasīties kopā ģinšu virsaiši: Guļošais Lācis — par viņu stāstīja, ka viņš kailām rokām nožņaudzis lāci, Melnā Delna — viņa solis bija vieglāks par pumas soli, visslavenākais mednieks un visjaunākais virsai­tis visā ciltī — Nolauztā Bulta. Ieradās arī Cikornu, Vikminču un Kapotu virsaiši. Pēdējie nāca tēvs un Rūgtā Oga. Viņi tomēr mielastā nepiedalījās, tikai uz­manīja, lai viesiem nekā netrūkst.

Mums ar Pūci izdevās apsēsties netālu no baltajiem. Man bija pārgājusi patika viņus izsmiet, ko joprojām vēl darīja visi zēni, kaut gan par pārāk skaļiem smiek­liem Ovasess uz vietas sadeva ar siksnu. Arī ēst man negribējās. Es tikai skatījos uz baltajiem un uz Vap- nap-ao.

Arī Tanto, kas sēdēja līdzās Vap-nap-ao, nepieskārās, ēdienam, kaut gan tas varēja apvainot -viesus. Baltie tomēr ne par ko nelikās ne zinis. Varēja redzēt, ka vi­ņiem iet pie sirds ceptās briežu ribas.

Dzīres ar Karalisko Jātnieku sūtņiem beidzās līdz ar krēslas iestāšanos.

Tēvs pavēlēja aizdedzināt ugunskuru. Tad Zilais Putns, Rūgtās Ogas palīgs, nolika burvim priekšā ka- ļumetu — lielu «miera pīpi» ar tanī izgrieztiem putnu un dzīvnieku attēliem un ar baltas ērgļu mātes spal­vām — brālības zīmi. Es aizvēru acis. Es negribēju re­dzēt, kā brālības zīme no cilts burvja rokām pāries Vap-nap-ao rokās, kaut gan tam vajadzēja nozīmēt vienīgi to, ka baltajiem sūtņiem šodien mūsu nometnē nedraud nekādas briesmas.

Iestājās klusums. Visi gaidīja: vai Rūgtā Oga aiz­dedzinās «miera pīpi» vai arī pēdējā brīdī pēc garu pa­doma atteiksies? Vai padome notiks, vai arī baltie aiz­ies no dzīrēm klusēdami?

Burvis sastinga. Es līdz ar visiem vēroju Rūgtās Ogas nekustīgo seju. Pieaugošajā klusumā, šķiet, va­rēja dzirdēt cilvēku sirdis pukstam. Virsaiši it kā pa­mira. Arī Vap-nap-ao nekustējās. Taču divi baltie sāka skatīties apkārt, sačukstēties, grozīties kā skunksi — smirdīgie seski. Pēdīgi viens no viņiem kaut ko skaļi pateica un uzdrīkstējās pat nospļauties, taču pietika ar

vienu Vap-nap-ao mājienu, un baltais uz vielas ap­klusa.

Rūgtā Oga piecēlās. Atskanēja tamburīna balss. Bur­vis izstiepa uz priekšu rokas un noliecās pār uguns­kuru tā, ka liesmas skāra viņa delnas. Tad viņš pacēla uz augšu uguns šķīstītās rokas un sacīja:

— O Manitu, kas visu valdi un redzi mūs, vājos. Palīdzi mums, Lielais gars, saki jel, kā lai rīkojamies! Lūdzam tevi, palīdzi mums.

Tā viņš stāvēja labu laiku, čukstēdams nesaprotamus burvju vārdus. Pēdīgi viņš paņēma rokā pīpi un ar mazu oglīti aizdedzināja tabaku tanī.

Tātad padome notiks.

Kad «miera pīpe» bija apgājusi pilnu loku un pēdē­jais no virsaišiem to atdeva atpakaļ Rūgtajai Ogai, visu skatieni pievērsās tēvam: viņam vajadzēja runāt pirmajam. ^

Tēva balss bija mierīga:

— Ko baltais brālis atveda sarkanajiem karavī­riem? — tēvs jautāja Vap-nap-ao.

Vap-nap-ao atvēra medību somu, izvilka baltu pa­pīra lapu, pacēla to uz augšu un sacīja:

— Lielais Baltais tēvs sūta jums šo runājošo pa­pīru, kurā sacīts, ka jums tiek iedalītas dienvidos jau­nas medību vietas, tur jūs necietīsiet badu, jūs par velti saņemsiet apģērbu un ēdienu. Baltie un sarkanie karavīri'nesen satikās Klusējošo Klinšu kanjonā. Ne­viens nezina, kas tie bija par karavīriem. Kanjonā krita trīs baltie un biezoknī vēl divi. Putni, kas lido pār Sā­ļajām Klintīm, zināja vēstīt, ka arī ševanēzu ciltī mi­ruši karavīri, kaut gan neviens nezina, kāpēc. Lielais Baltais tēvs būtu varējis prasīt, kur ir viņa kalpi, kuriem atņemta dzīvība, būtu varējis atsūtīt lielus kara­vīru pulkus un nodedzināt visu biezokni. Taču Baltais tēvs ir labs un, ja ševanēzi un sivaši gribēs mierīgi pāriet uz jaunajām vietām, ja gribēs tur no baltajiem mācīties apstrādāt zemi un mitināt lopus, Baltais tēvs aizmirsīs savu karavīru nāvi.

Viņš uz brītiņu apklusa, it kā gaidīdams, vai kāds neierunāsies. Neviens tomēr netaisījās runāt.

Vap-nap-ao turpināja:

— Ja jūs uz Baltā tēva papīra uzliksiet savas to­tēmu zīmes un būsiet ar mieru pāriet uz jaunām ze­mēm, jūs saņemsiet daudz naudas un par to varēsiet nopirkt daudz labu mantu. Baltais tēvs negrib jums darīt pāri. Taču pretoties viņam nevar. Viņa vara pie­spiedīs katru padoties. Un, ja kāds arī mēģinās cīnī­ties pret Balto tēvu, tad nepaklausīgā sievai un bēr­niem nāksies dziedāt sēru dziesmu un pats viņš vai nu mirs, vai arī uz daudzām Lielajām Saulēm nokļūs ak­mens teltī, kur var ieiet, bet no kurienes nekad neiznāk laukā.