SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Izdevās! Tikko bija apklususi Pūces taure, no ezera līdz mums atskanēja aļņa uzvaras auri — lepni un priecīgi. «Nāku,» tie nozīmēja, «nāku!»

Mēs metāmies aiz kokiem. Es paslēpos aiz resnas priedes stumbra, Pūce — otrpus smilšu strēles biezos brikšņos. Vējš vēlreiz atnesa dobju vaidu. Tad iedu- nējās zeme, nobrīkšķēja zari, iežļākstējās purvs zem varenajām kājām.

Un pēdīgi pašā smilšu strēles malā, nepilna bultas lidojuma attālumā no manis parādījās milzīga, plat- zarainiem ragiem vainagota galva.

Alnis nostājās savās pēdās. Lēni nolieca galvu: oš­ņāja vēja pūsmu pie pašas zemes. Tad, kaklu izliecis, pacēla galvu, un no viņa rīkles atkal izlauzās auri un nāsīs ilgi trīsēja baltas putas.

Tomēr šoreiz mātīte neatsaucās. Aļņa skatiens krita uz tuvākās priedes zaru vijumu —- tas atgādināja cī­ņai gatava aļņa ragu vainagu. Alnis nodrebēja, nolieca galvu, izlieca muguru kā stopu un lēca.

Viņa ragi ar dobju krakšķi iecirtās zemē. Gaisā pa­šķīda koka drumslas un zemes pikas. Alnis salīgojās, nosvērās uz sāniem. Stāvēja gāzelēdamies uz plaši iz­liktām kājām, ragu starpā jocīgi kuļājās saknei stu- burs.

Alnis pamazām atguvās. Viņš laiski nopurināja smil­tis un pacēla galvu jauniem auriem.

Ilgāk es vairs nespēju gaidīt.

— Lielais gars, palīdzi man! — es nočukstēju un iz­lēcu uz taciņas.

Alnis stāvēja starp mani un koku mudžekli. Ceļš uz ezeru viņam bija vajā, taču tur jau gaidīja Pūce ar šķēpu rokās. Lai atkāptos, alnim būtu vajadzējis gan­drīz pilnīgi apgriezties apkārt.

Lēkdams ārā no slēptuves aiz stumbra aizsega, es brīdināju alni ar uzsaucienu — tā liek darīt mednieku paraža. Alnis nodrebēja, saspringa lēcienam, taču pa­spēja izdarīt tikai puspagriezienu — šai acumirklī vi­ņam sānos dziļi ieurbās bulta no mana stopa. Pēdējo reizi mēs izdzirdējām viņa aurus, tajos trīsoja sāpes un pēdējo mirkļu mokas.

Alnis izmisīgi lēca, jau zinādams, ka sacenšas ar pašu nāvi, taču tagad viņam ceļā stājās Pūce un ietrieca šķēpu dzīvniekam otros sānos. Un tomēr viņš aizvien vēl skrēja, smiltis šķīda viņam zem kājām…

Skrējienā izrāvis nazi, es panācu alni uz smilšu strē­les un meža robežas. Man izdevās ar kreiso roku ieķer­ties un palikt karājamies viņam ragos. Nazis viegli iedūrās dzīvniekam rīklē. No pārgrieztā kakla izšļācās asiņu šalts. Es paguvu atlēkt pie malas, iekām mūsu pirmais alnis smagi saguma uz priekškājām.

Viņš bija uzreiz pagalam. Nāve to bija panākusi ar Jauno Vilku lēcieniem.

Mēs dejojām Uzvaras deju un tad pateicāmies al­nim par to, ka viņš bija ļāvis sevi nogalināt, ka bija mums dāvājis savu gaļu. Ilgi un sirsnīgi mēs lūdzām viņam piedošanu, lai viņa gars neglabātu nekāda ļau­numa pret ševanēzu cilts Jaunajiem Vilkiem, lai viņš ņemtu vērā, ka patlaban ir lielo medību laiks un cil­tij jāsagādā pārtikas krājumi ziemai. Mēs vēlējām vi­ņam laimi Mūžīgā Miera valstībā, zinādami, ka jau šodien pie vakara viņš aizies pa Saules ceļu uz rietu­miem, pāri Garā ezera viļņiem.

Nekad vēl Ovasess nebija mūs tā slavējis kā todien, bet citi zēni, lai kā pūlējās, nespēja noslēpt skaudību. Ovasess aizsūtīja desmit Jaunos Vilkus pēc mūsu me­dījuma. Man tikai bija žēl, ka nevarēju atrast Tanto un palielīties ar uzvaru.

Tai pašā dienā Ovasess atļāva mums ņemt viņa ka­noe un doties uz Zaļo ezeru, kur lizdoja meža pīles.

Ovasesa kanoe tika uzskatīta par pašu ātrāko. To vi­ņam, jādomā, bija darinājis pats Ūdens gars. Airējot bez sevišķas piepūles, mēs gandrīz lidojām pār Zaļā ezera lēznajiem viļņiem, slīdējām pa krastmalai pār- līkušo koku zaru apakšu. Tumšajā ūdens spogulī at­vizēja debesis un mākoņi. Kanoe šķita peldam pa de­besīm. Un pēkšņi tālāk virs ezera parādījās meža zosu virtene. Skumīgi klaigādamas, tās atvadījās no mūsu zemes, lidodamas augstumos kopā ar kej-vej-kejenu.

Mēs pagriezāmies uz grīšļiem aizaugušo krastu. Šeit jau vajadzēja irties nedzirdami, tuvojās meldrājs, no kurienes atskanēja brēkulīgo meža pīļu pēkšķēšana. Mēs izvilkām airus no ūdens — tikko manāma straume pati nesa mūs uz meldrāja pusi. Pīļu bars pacēlās gaisā. Mēs izšāvām pirmās bultas.

Taču mums nebija lemts šo dienu beigt ar jautrām dzīrēm pie pīļu gaļas. Rāmajā ūdens šalkā un putnu tērgāšanā piepeši ielauzās satraucošas, skaļas, drebo­šas tamburīna skaņas. Tās uzmācīgi dūca zemā balsī, un, kad uz brīdi apklusa, tām atsaucās atbalss, tambu- rīnu skaņas no citām, tālām nometnēm.

Uz karstām pēdām pametām jebkuru domu par me­dībām. Mēs acumirklī nolaidām airus rāmajos viļņos, un nekad vēl brauciens mums nebija licies tik garš un Ovasesa brīnišķīgā kanoe tik smaga. Mums šķita, ka stāvam uz vietas, pielipuši ūdens līmenim, un no krastmalas kokiem pēc mums jau sniedzas svešas rokas, raugās svešas, bal­tas sejas. Ezers pēkšņi no­klusa, sabijies no mūsu airu šļakstiem.

Pie krasta mēs piestā­jām ar tādu ātrumu, ka laivas priekšgals iedūrās krastmalas smiltīs, un jo­zām uz noru pie burvja telts.

Rūgtā Oga sēdēja savas telts priekšā un turēja tamburīnu starp ceļiem. Visa nometne bija sapul­cējusies viņam apkārt. Ik brīdi pie krasta piestāja jaunas kanoe, no meža uz nometni skriešus steidzās mednieki.

Tamburīna sitieni kļuva retāki: Rūgtā Oga pēc pir­majiem signāliem vērīgi ieklausījās ziņās, ko vēstīja tamburīni no dienvidiem. Viņš bija zemu noliecis galvu, un mēs neredzējām viņa acis. Taču viņa rokas, kas gu­lēja uz tamburīna, viegli drebēja.

Beidzot caur pūli izspraucās mans tēvs, un tikai tad Rūgtā Oga pacēla galvu. Uz tēva drūmo, jautājošo skatienu viņš atbildēja tikai ar galvas mājienu. Visi

saspringtā uzmanībā vē­roja viņus, jo nebija daudz tādu, kas saprastu tambu- rīnu valodu. Neviens vēl nezināja, ko mums nes to signāli, kaut gan visi no­skārta, ka tie nevarēja no­zīmēt neko citu kā vien vēstis par jaunu nelaimi. Tomēr neviens neuzdroši­nājās izteikt jautājumu skaļi. Tikai māte piegāja pie tēva un ar roku pieskā­rās viņa rokai.

Tēvs pagriezās ar seju pret dienvidiem un pateica vienu vienīgu vārdu:

— Baltie!

Tad viņš palūkojās uz māti. Spilgtajā rudens die- nasvidus saulē vizēja vi­ņas gaišie mati, baltā āda, acis kā zilas debesis. Visi raudzījās uz viņu. Tēva acīs bija izmisums un dus­mas. Viņš atkārtoja:

— Baltie!

Mate nodūra galvu, pa­griezās un klusēdama aiz­gāja pie savas tipi.

Es pavēros apkārt, un mani sagrāba stindzinošas

bailes, kādas uzbrūk cilvēkam tikai ļaunā sapnī. Ari mana āda un mati bija gaišāki nekā visiem citiem. Kā es šai brīdī nīdu šos baltos un cik ļoti mīlēju savu māti! Es nezināju, vai man bēgt projām no šejienes vai uzreiz aiziet bojā, vai mesties pāri ezeram, upei, mežā, uzglūnēt Vap-nap-ao un ietriekt tam nazi rīklē kā lie­lajam alnim. Taču es biju starp savējiem. To man pa­teica Lēkājošās Pūces karstās, sausās rokas spiediens.

Šai brīdī apklusa tamburīnu balsis no dienvidiem. Tad tēvs sacīja:

— Lai Rūgtās Ogas tamburīns sapulcina visus cilts virsaišus uz padomi, lai nekavējas ne brīdi.

Padome notika vēl pirms saules rieta. Tika nolemts, ka kaujas nebūs, ka Vap-nap-ao pretim izies trīs kara­vīri — Ovasess, Tanone un Tanto, kas būs viņu ziņne­sis. Varbūt baltie gribēs vēstnešiem atdarīt par kauju pie Klusējošo Klinšu kanjona? Par to runāja Zilais Putns, un no tā brīdināja Lielais Spārns. Tomēr vai­rums karavīru vecajo padomē domāja, ka to Vap-nap- ao nedarīs. Ne tikvien mēs bijām pārkāpuši likumu, cīnīdamies ar Karaliskajiem Jātniekiem, bet arī viņš bija pārkāpis likumu, raidīdams lodes uz ševanēziem.