SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Tad atnāca baltie sargi un mani sita, un viņu priekš­nieks atņēma man manu totēma zīmi un apkaunoja to, pats savām rokām pielikdams pie runājošā papīra.

Viņš sacīja, ka es esot bezkaunīgs, bet gan viņš mani salauzīšot kā sausu stiebriņu, un piebilda: «Liela ir balto labsirdība.» Par to, ka es cīnījies pret viņiem, viņi būtu varējuši mani nogalināt, bet nedarīšot to, tikai ar dzelzu pinekļiem ap rokām aizsūtīšot uz re- zervāciju, un tur es dzīvošot. Viņš vēl stāstīja, ka Vap- nap-ao esot apsolīta liela balva un drīz tas visu ševa- nēzu cilti atvedīšot uz rezervāciju, un es atkal būšot starp savējiem.

Es sapratu, ka te nepalīdzēs ne karavīra spēks, ne drošsirdība, ne atklāta cīņa. Es biju viens pret lielu spēku un tikai ar viltu varēju tikt ārā no akmens tipi sienām un atbrīvot savas rokas no dzelzs pinekļiem. Es zvērēju atriebties tiem, kas mani sita, es visu labi apdomāju. Divas dienas nerunāju ne vārda, neņēmu pretim ne ūdeni, ne ēdamo, bet trešajā dienā lūdzu pa­saukt balto priekšnieku. Es viņam teicu, ka esmu ar mieru iet rezervācijā, aplūkot .visu savām acīm un tad atgriezties pie cilts un atvest līdzi visus.

Baltais priekšnieks bija laipnīgs. Viņš noticēja. Viņš smiedamies sacīja, ka pēdīgi es esot nācis pie prāta un apjēdzis, ka ševanēzi nekā nevarēs izdarīt pret balto cilvēku spēku. Tad viņš raudzīja no manis izdi­bināt visu par mūsu cilts dzīvi. Viņš gribēja zināt, kur mēs ņemot dzelteno metālu, no kura darināti gredzeni un rokassprādzes, ko valkā mūsu sievietes. Viņš klau­šināja par ceļu uz Klusējošo Karavīru alu un par ta­ciņām uz Sāļo Klinšu zemi, prašņāja par mūsu kape­nēm un totēmiem, par dziedinošām zālēm un burves­tībām, par mūsu cilti, par visām ģintīm: cik mums ir zaļokšņu vīriešu, cik sieviešu, sirmgalvju un bērnu, kādi mums ir zirgi un ieroči, kādas teltis. Es stāstīju par visu. Viņš gaužām priecājās un pierakstīja manus vārdus runājošā papīrā. Taču manos vārdos nebija patiesības. Ja viņš būtu gribējis iziet pa tiem ceļiem, par kuriem es viņam stāstīju, viņš maldītos līdz mūža galam, viņš atrastu nevis dzelteno metālu, bet sāli, ne­vis ceļu uz Klusējošo Karavīru alu, bet nāvi Melnajās Klintīs. Karavīram nevajag runāt nepatiesību un va­jag, lai viņam ir tikai viena valoda. Taču es zināju, ka pret balto cilvēku spēku varu cīnīties tikai ar viltu un ne ar ko vairāk.

Piektajā dienā pie manis atnāca abi kri cilts vīri un divi baltie, lai aizvestu mani uz rezervāciju. Redzams, viņi ne visai bija noticējuši tam, ka es iešu turp no laba prāta. Kri ļaudis pateica man taisni acīs, ka ne­tic maniem vārdiem un par to, ka es viņus piekāvis, nenolaidīs no manis acu ne dienu, ne nakti. Viņi bija nikni un pat grasījās klupt man virsū, taču baltie kara­vīri neļāva. Tikai kad kri ļaudis bija sadzērušies uguns- ūdeni, viens no viņiem atnāca pie manis ne vairs kā ienaidnieks, bet kā draugs. Droši vien ugunsūdens gars viņam bija atgādinājis, ka viņš pats cēlies no brīvas cilts. Viņš sacīja, ka ševanēzi esot drosmīgi ļaudis un ka viņš gribētu turpmāk būt brīvas cilts karavīrs, tāds kā ševanēzi un sivaši, kuri dzīvo paši savā biezoknī, kur neviens nenovēro ne viņu soļus, ne viņu domas.

Kri raudāja kā veca sieva, taču viņa vārdi nebija bez savas jēgas. Viņš stāstīja, ka balto spēks patiešām esot lielāks par Lielā gara spēku, tāpēc ka Gitči-Ma- nitu nav varējis ne savus dēlus, ne viņu zemi, ne viņu brīvību nosargāt pret balto ieročiem. Taču ševanēzi, viņš sacīja, ja vien gribēšot, varēšot nosargāt savu brīvību.

Un nu, brāļi, klausieties uzmanīgi. Viņš sacīja, ka baltie nesūtīšot tūkstošiem savu karavīru pret vienu mazu cilti, tāpēc ka tas būtu pārāk dārgs karš. Baltie apsolījuši Vap-nap-ao balvu, ja viņš šoziem iedzīs še- vanēzus rezervācijā pie Ontario ezera vai arī izdabūs cilts piekrišanu pārvietoties. Taču Vap-nap-ao Karalis­kajā Jātnieku nodaļā būs maz cilvēku, un, ja mēs pie­krišanu nedosim un aizbēgsim no viņa, tad mūs atkal dažus gadus liks mierā. Tā stāstīja kri cilts indiānis, un, kaut arī ugunsūdens apdullināts, viņš runāja pa­tiesību. Es to zinu, tāpēc ka jau nākamajā dienā, kad viņu sagrāba bailes, viņš mani lūdzās, lai es nevienam no baltajiem neatkārtojot viņa vārdus.

Nākamajā dienā divu Karalisko Jātnieku un abu kri pavadībā devos uz rezervāciju. Balto priekšnieks bija tik labs, ka iedeva man pat zirgu, jo vajadzēja jāt sep­tiņas dienas un viņš mani jau uzskatīja par savu draugu.

Mēs visu laiku jājām uz dienvidaustrumiem. Zeme tur līdzena, un mēs sastapām daudz balto cilvēku, kuri dzīvo akmens un koka tipi. Viņu takas ir izliktas ar ak­meņiem un meži skraji, bez zvēriem, pusmiruši. No­cirstu koku tur ir vairāk nekā pie mums klinšu. Baltie ir izvajājuši visus meža zvērus, un tādos mežos brīvā cilts nomirtu badā. Un, ja pie mums atnāks baltie, uz­cels savas teltis un ierīkos savus ceļus caur biezokni, tad arī šeit mežs izmirs un iznīks pēdējās brīvās ciltis.

Es domāju par to, un sirds man plūda pāri no bē­dām un naida. Taču es izlikos jautrs, izlikos priecāja­mies par to dzīvi, kurai esmu nolemts. Pat tad, kad baltie karavīri gribēja, lai dzeru ugunsūdeni, es darīju tā, it kā dzertu, un kopā ar kri vīriem vakarā dziedāju un dejoju ap ugunskuru …

Piektajā dienā mēs nogriezāmies no balto ceļa bie­zākā mežā un pārgājām pār platu upi. Kad apstājāmies uz naktsguļu, es pats palūdzu ugunsūdeni, dejoju un dziedāju, rādīdams, ka tā gars mani pilnīgi apdullinā­jis un ka manas domas kļuvušas bezprātīgas un kājas gurdenas. Baltie un kri smējās par mani, kā ļaudis mēdz smieties, redzot dejojam lāci, kam uzbrukušas meža bites. Arī viņi dziedāja, dejoja, daudz dzēra un smējās vēl vairāk, kad es izlikos, it kā ugunsūdens būtu mani pagalam uzveicis, nogāzis zemē un izgriezis man iekšas.

Es nogāzos garšļaukus jau laikus, pirms viņi bija likušies pie miera, un gulēju kā nosists. Viņi nolēma, ka šonakt var mani arī nesargāt. Galvas viņiem bija ugunsūdens apmiglotas, un neviens nepalika pie uguns­kura sardzē.

Un tad es aizbēgu. Es paķēru līdzi visus zirgus un cauru nakti auļoju uz ziemeļiem, un, tikai gaismai austot, pametu trīs zirgus, atstājis sev divus.

Es neļāvu zirgiem atpūsties un visu laiku joņoju uz ziemeļiem. Pajāju garām Vergezeram. Un, mainīdams zirgus divreiz dienā, auļoju un auļoju._

Trešajā dienā es sasniedzu Plašo Odeņu upi un pa­teicos Lielajam garam Gitči-Manitu, ka atkal biju uz mūsu zemes sliekšņa. Un, kaut arī gūsts mani bija ap­kaunojis, es tomēr atgriezīšos pie saviem brāļiem un pastāstīšu viņiem, ko esmu dzirdējis no kri cilts vīra. Atkārtošu visu, kas var noderēt manai ciltij, neatkarīgi no tā, vai cilts karavīri pieņems mani kā brāli vai arī padzīs kā gļēvuli.

Jājot pār upi, noslīka viens zirgs. Otrā dienā uznāca sniegputenis, un naktī, kad es nevarēju sakurt uguni, vilki nokoda otru zirgu.

Es biju briesmīgi piekusis, trūka ēdamā, un iešana pa sniegu bija grūta. Pa naktīm vilki salasījās zem ko­kiem, kuros es slēpos. Ieroča man nebija, un es aizvien vairāk zaudēju spēkus.

Drīz izbeidzās vilku nokostā zirga gaja. Ļaunie gari nogrieza mani no pareizā ceļa, ieveda muklājos, uzsū­tīja bailes un mocības.

Taču labie gari bija par mani nomodā, pasargāja no Karaliskajiem Jātniekiem un vadīja manus soļus uz nometnes pusi.

Divu dienu gājiena attālumā no nometnes es redzēju Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudis jājam caur biezokni, taču kej-vej-kejens aizvilka manas pēdas ar sniegu, tā ka pat viņu suņi mani neatrada. Bet tad ļaunie gari vēlreiz aizšķērsoja man ceļu pie jums: uzsūtīja man iz­salkušu lūsi. Par laimi, lūsis bija jauns un tikai sa­skrāpēja man krūtis un rokas.