SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Man vajadzēja nokļūt pie jums, un labais Manitu vēlreiz deva manām rokām spēku, un es nožņaudzu lūsi. Un, kad vairs nejaudāju paiet un domāju, ka ne­kad jūs neredzēšu, viņš atsūtīja man divus zēnus. Tie atveda mani pie manas cilts.

Divas nākamās dienas tamburīni no jauna sauca kopā ģintis uz galveno nometni. Uz dienvidiem tika iz­sūtīta jaunu karavīru patruļa, un vecajo padome ap­spriedās dienām un naktīm, pa kādiem ceļiem ciltij jā­aiziet, lai Vap-nap-ao neatrastu tās pēdas. Karavīri

dienas un naktis pavadīja biezoknī, kaut gan sniegs jau bija dziļš un viņi parasti pārnāca tukšām rokām. Tomēr tēvs pavēlēja medības turpināt, jo pārtikas_aizgāds zie­mai bija visai niecīgs. Šogad taču mēs bijām zaudējuši gandrīz mēnesi no lielā medību laika, bēgdami no Vap- nap-ao. Tāpēc arī turpinājās garās apspriedes tēva teltī: vajadzēja izlemt tā, lai nekas nedraudētu ne cilts brī­vībai, ne dzīvībai.

Ja mēs ietu uz ziemeļiem pa briežu un aļņu pēdām, Karaliskie Jātnieki varētu mūs ielenkt līdzenumos un vai nu iznīcināt visus karavīrus, vai arī piespiest cilti padoties.

Briesmas nedraudēja vienīgi Sāļo Klinšu zemē. Ieeju šai ielejā mūsu karavīri varētu nosargāt pret vislielāko spēku. Taču mums bija pārāk maz ēdamā. Un Sāļo Klinšu zemē ziemas laikā pat vislabākajam medniekam neizdotos nomedīt kaut vai mazu trusīti.

Ēdamā mums pietiks — tā domāja tēvs — labi ja trim mēnešiem un arī tikai tad, ja mēs dzīvosim gandrīz pusbadā.

Bet kas notiks, ja ziema ievilksies garumā? Šogad meža zosis agri aizlidoja uz dienvidiem …

Cēl ais Ērglis, ševanezu virsaitis, bilda tā:

— Brīvo ševanēzu cilts ies uz Sāļo Klinšu ieleju. Tā būs pati grūtākā ziema no visām ziemām, ko esam pār­dzīvojuši. Ja Manitu gribēs, neviens no mums neredzēs nākamo pavasari un neviens neatgriezīsies pie ševanēzu ezera. Taču mēs apstāsimies pie Klusējošo Karavīru alas, tur, kur dus mūsu tēvi un kurp atnāk viņu gari no Mūžīgā Miera valstības. Varbūt viņi ar lūgšanām pie- dabūs Gitči-Manitu, lai viņš mums palīdz un pavasarī atved mūs atpakaļ uz medību takām. Tā nolēma vecajo padome, un es pasludinu tās lēmumu visiem maniem brāļiem.

Kad pēc divām dienām mēs iegājām Saļo Klinšu ielejā, no stingajām debesīm sijājās sniegs un zem kājām sprakstēja pirmais stiprais sals.

Trauciet šurpu, melnie kraukļi,

Pušu plēsiet manas miesas.

Nakts man acis cieti slēdza.

Trauciet šurpu, melnie kraukji!

Aizvien gausāk sirds man sitas,

Asinis jau stingst man dzīslās,

Un ar kājām es jau skaru

Aizmigušo senču taku.

Visu laiku sniga. Ap teltīm saauga lielas kupenas. Cauri tām vajadzēja rakt celiņus un pat tuneļus. Pāris dienu atmetās silts, snigt pārstāja, bet tad atsāka no jauna — sniegs bira un bira augām garām naktīm un īsām dienām.

Šķita, ka esam atnākuši nevis Sāļo Klinšu ielejā, bet Mūžīgā Miera valstībā, tik salts, sniegots klusums te valdīja, tik dziļa klusēšana.

Dienu un nakti karavīri sargāja ieeju Sāļo Klinšu ielejā. Mūsu vistālākie posteņi bija Brāzmainās Strau­mes kanjonā. No turienes karavīri atgriezās pārsaluši un nerunīgi. Viņiem bija aizliegts kurināt uguni ilgajās, saltajās sardzes stundās.

Citas mednieku un karavīru grupas diendienā devās uz visām ielejas malām un uz kalnu piegāzēm, lai pa­vairotu mūsu pārtikas krājumus. Taču viņu pūles bija veltīgas, jo Sāļo Klinšu ielejā, it īpaši ziemā, jebkuras medības lemtas neveiksmei.

Mēs, Jaunie Vilki, meklējām trušu alas. Mēs nebijām tik smagi kā pieaugušie vīri un viegli varējām tikt pāri sadzītajām kupenām. Ovasess mūs brīdināja no sniega lavīnām kalnu piegāzēs, taču par tām mēs nebēdājām. Tomēr ne mūsu neatlaidība, ne mūsu drosme, ne mūsu meklējumi, kas turpinājās augām dienām, nepalīdzēja mums iegūt kāroto medījumu. Alas bija zem sniega. Pēdas nevarēja sadzīt pat Taugas smalkā oža. Tikai reiz mums izdevās nokļūt uz mazā zvēriņa pēdām, un tā nu pēc trīs nedēļu ilgām medībām mēs atnesām nometnē izkāmējušu trusīti ar baltu kažociņu un melniem ausu galiņiem. Triju nedēļu laikā viens vienīgs mazs trusītis.

Nevienam negribējās ne draiskoties, ne skraidīt, ne smieties. Pat mēs, Jaunie Vilki, bijām nopietni un ne­runīgi kvernējām sniega aizputinātajās teltīs, arī jau­nās meitenes nedziedāja. Un nebija nekāds brīnums. Ir grūti dziedāt un priecāties ielejā, kur mūsu ciltij lemts pavadīt garus ziemas mēnešus ar pārlieku trūcīgiem pār­tikas krājumiem, ielejā, kur astoņi Jaunie Vilki triju ne­dēļu laikā ar mokām bija nomedījuši vienu trusīti, tru­sīti, ko dēvēja par «gahoan go», proti, «to, kas baro bada laikā».

Bads jau bija klāt. Tas vēl nebija tas lielais bads, kas atņem spēku vīra rokām un aizkaltē pienu mātēm, kuras zīda bērniņus. Mēs pat nebijām vēl nokāvuši ne­vienu zirgu. Taču vecajo padome atļāva ēst tikai vienu reizi dienā un rūpīgi sadalīja ēdamo. No badošanās visu laiku kuņģī dedzināja, pa naktīm sapņos rādījās Baltā Ūdra ezera treknās līdakas, jauna brieža aknas, lāča šķiņķis . . .

Pirmā mēneša beigās kej-vej-kejens atkal atnesa ne­gantu sniegputeni. Tas plosījās četras dienas un četras naktis. Uz daudzām tipi nācās par jaunu rakt tuneļus. Vairākas teltis sabruka zem sniega smaguma, un viena ģimene gandrīz dabūja galu. Kad sniegputenis norima, daudzas teltis pārnesa uz citu vietu, jo tās atradās pā­rāk tuvu lielajai piegāzei, pār kuru pārkāries sniegs draudēja nogāzties.

Mēs vēl neredzējām ne sauli, ne mēnesi, jo debesis visu laiku bija aizvilktas mākoņiem. Vecajo padomes karavīri kļuva aizvien drūmāki un nerunīgāki. Visas zīmes liecināja, ka šī ziema būs gara un grūta, daudz garāka, nekā mēs ar saviem krājumiem spētu izturēt, pat ja apēstu visus mūsu zirgus.

Tomēr visļaunākais bija tas, ka mēs neredzējām ienaidnieka. Nebija ar ko cīnīties, nebija no kā aiz­sargāties.

Ap teltīm ložņāja tumsa, sals un bads, bet pret tā­diem ienaidniekiem nekā neiespēj ne visstiprākā roka, ne visašākā bulta.

Mēs, Jaunie Vilki, pat sapņojām: lai tad arī būtu nācis Vap-nap-ao ar saviem karavīriem, lai būtu ap- lencis mūsu teltis un sācis kauju, no kuras neviens ne­izietu dzīvs. Tā vismaz būtu kauja! Kauja, kas nebūtu par kaunu drosmīgiem vīriem, kuri nepazīst bailes no nāves! Un tas būtu labāk nekā nedzirdamie bada soļi.

Mēs sagaidījām ienaidnieku. Sniega Mokasīnu mē­neša pēdējā dienā mēs negaidot izdzirdējām ielejas dzi­ļumā … negaisa balsi.

Bija ēdienreize, taču, atskanot pērkona grāvienam, visi izskrēja no savām tipi, sievietes kliedza aiz bai­lēm, pat karavīri nobāla.

Pār ieleju aizvēlās skaļa atbalss, barga kā pavasara pērkons. Vai tiešām Lielais gars Manitu apžēlojies par savu cilti un ziemas vidū uzsūtījis pirmo pavasara pēr­konu? Vai tiešām viņš iegribējis izjaukt parasto dabas kārtību, atsūtīt mums siltumu un dienvidvēja elpu?

Pavasara pērkoni taču allaž sākas ar pirmajiem vēja brāzieniem, ar kuriem reizē pie mums atgriežas zosis, gulbji un visi pavasara putni.

Grāviens sekoja grāvienam, taču zibeņus nemanīja. Tikai kanjona pusē brīžam paplaiksnīja sarkani at­spulgi, it kā no tāla ugunsgrēka. Un tad arī no citām pusēm sāka velties dārdi. Tur grāvienu uzmodinātie Klinšu gari svieda lejā no kalnu piegāzēm sniega la­vīnas.

Beidzot pērkoni noklusa. Iestājās tumsa. Un tad tumsu pāršķēla divu sardzes vīru kliedzieni. Viņi skrēja un kliedza tā, kā nekad nekliedz karavīri. Balss viņiem drebēja no bailēm. Viņi pieskrēja taisni pie tēva. Tie bija Sarautā Siksna un Zibenīgā Acs. Vecākais no vi­ņiem, Sarautā Siksna, bija pazaudējis pat stopu. Viņi sāka runāt, viens otru pārtraukdami, līdz tēvs pavēlēja viņiem apmierināties.