SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Mēs klausījāmies Zibenīgās Acs stāstu, un sirds mums pamira.

— Ieradās Vap-nap-ao, — karavīrs stāstīja. — Iera­dās šorīt, un viņam līdzi daudz ļaužu. Viņš apstājās pirmajā kanjonā un tur ierīkoja apmetni. Mēs, kā pa­vēlēts, noslēpāmies. Mēs nesaucām tevi, virsaiti, tāpēc ka Vap-nap-ao ļaudis staigāja bez ieročiem un neiz­skatījās, ka tie gribētu nākt dziļāk kanjonā. Viņi atnāca tikai līdz pirmajam pagriezienam, līdz Pārkareno Dūru klintīm un ņēmās rakt sniegu, it kā meklētu zem tā trušu alas. Mēs tikai smējāmies. Vap-nap-ao ļaudis raka zem klintīm līdz dienasvidum un tad aizgāja, neatstā­juši nekādas sardzes. Mūsu karavīri devās uz to vietu, kur baltie bija rakuši. Taču viņi vēl nepaspēja tur no­nākt, kad zeme sadrebēja un uzšāvās augsts uguns stabs, un tajā pazuda Lielais Spārns un citi karavīri. Briesmīgs vējš notrieca mūs sniegā. Kad mēs piecēlā­mies, tad ieraudzījām, ka Pārkareno Dūru klintis bija iegāzušās kanjonā. Vap-nap-ao bija uzmodinājis Klinšu garu un izsaucis vētru, zibeņus un pērkonus, tūkstoš­kārt stiprākus nekā balto ieroču rīboņa, un aizbēris Brāzmainās Straumes kanjonu daudzu citcitam galā saliktu šķēpu augstumā, un tur vairs netiks cauri ne zirgs, ne sieviete, ne bērns.

Tēva teltī jau bija sapulcējušies gandrīz visi ģinšu virsaiši. Viņi bija sanākuši te kopā, kaut arī viņus ne­bija aicinājusi virsaiša pavēle, un, sadrūzmējušies gar telts sienām, satraukti klausījās, ko stāstīja Zibenīgā Acs.

Zibenīgā Acs beidza savu stāstu. Iestājās klusums. Pēdīgi ilgo klusēšanu pārtrauca Ovasesa balss:

— Cik augstu Vap-nap-ao aizbēra eju?

Zibenīgā Acs noplātīja rokas un tad teica:

— Līdz pusei no kanjona augstuma. Vap-nap-ao no­gāza abas Pārkareno Dūru klintis, un tām pakaļ vēlās akmeņu lavīnas. Tur tagad nevar tikt cauri pat kara­vīrs.

Vairāk neviens neko nejautāja. Pat es, mazs puika, sapratu, kas slēpās aiz šās atbildes.

Uz Sāļo Klinšu zemi veda viens vienīgs ceļš, pa kuru varēja iziet visa cilts. Vasaru bez sevišķām grūtībām no šejienes varēja tikt ārā pa kalnu taciņām. Bet ziemu

un pavasari, karner saule nebūs izkausējusi sniegu, ceļš bija tikai viens — caur kanjonu.

Mums bija licies, ka Sāļo Klinšu ielejā mēs būsim drošībā, tāpēc ka no baltajiem nāksies nosargāt tikai vienu vienīgu ceļu, un tam nevajadzētu daudz karavīru. Taču baltie pat netaisījās ieņemt kanjonu, viņi tīri vien­kārši to aizslēdza.

Baltā čūska ar ļauno garu palīdzību bija aizbēris Brāzmainās Straumes kanjonu un tagad varēja nepa­kļaut savus karavīrus briesmām, varēja mierīgi iet at­pakaļ uz savu nometni. Par viņa sabiedrotajiem kļuva sals un bads. Ja mēs netiksim no šejienes projām divu tuvāko mēnešu laikā, biezoknis vairs neredzēs nevienu no ševanēzu cilts.

Bet projām tikt mēs nevarējām.

Nākamajā dienā tēvs, Tanto, Ovasess un Nepemuss devās uz Brāzmainās Straumes kanjonu. Man un Pūcei Ovasess lika nest rezerves slēpes, un tā mēs varējām pavadīt vecos uz aizbērto kanjona izeju.

Todien teltīs nepalika neviena no karavīriem un jau­nekļiem. Tēvs visus izsūtīja pa ieleju meklēt iespējamās kalnu pārejas, pa kurām kaut vai mednieki varētu iz­lauzties līdz biezoknim un sadabūt ēdamo.

Pie kanjona mēs nonācām ap dienasvidu. Nemiers darīja ātrus pieaugušo soļus. Mēs ar mokām tikām vi­ņiem līdzi, un, kaut gan sals nebija gājis mazumā, sviedri mums lija aumaļām.

Pēdīgi mēs apstājāmies tai vietā, kur Vap-nap-.io bija Pārkareno Dūru klintis sagāzis kanjona dibenā.

Viss kanjons bultas pusskrējiena platumā bija aiz- gruvis ar sadragātām klintīm. Milzīgas atlūzas drau­dīgi nokarājās no virsotnēm. Un likās, visvieglākā vēja pūsma nogrūdīs tās lejā.

Jā, izejas nebija. Pa abām pusēm slējās divu bultas lidojumu augstās kanjona sienas. Priekšā apmēram viena bultas lidojuma augstumā pacēlās nobrukums. Zem tā ļaunie gari bija aprakuši mūsu karavīrus. Ne­viens te nevarēs tikt cauri.

Mēs vērojām veco sejas, lūkodami saskatīt tanīs kaut cerības ēnu. Velti.

Neviens nebilda ne vārda. Tikai Ovasess piegāja pie tēva un ar roku norādīja uz augšu, kur nokarājās klinšu atlūzas.

Tēvs novērsās no aizgruvuma un pateica tikai divus vārdus:

— Ejam atpakaļ.

Mēs gājām no turienes it kā no Klusējošo Karavīru alas. Bija vēl diena, taču mums sākās dziļa nakts, pēc kuras saule vairs neuzlēks. Mēs neskatījāmies cits uz citu, gājām lēni un klusēdami.

Un tad klusumu pārtrauca tāls sauciens:

— Cēlo Ērgli! Cēlo Ērgli!

Pirmajā mirklī visi nodomaja, ka ļaunie gari smejas par brīvo ševanēzu virsaiti.

Taču tā nebija garu balss. Sauca cilvēks. Pirmais viņu ieraudzīja Tanto un parādīja ar roku: kanjona augšā stāvēja Vap-nap-ao, un atbalss atkārtoja viņa ļaunos vārdus.

— Cēlo Ērgli, es noslēdzu tev izeju no ielejas. Bet es to varu atvērt, kad vien iegribēšu. Man klausa pēr­koni. Varu to izdarīt kaut vai šodien pat, ja jūs esat ar mieru padoties Baltā tēva pavēlei un iet rezervācijā. Es aizdzīšu no jums badu un došu visiem gaļu. Bet, ja jūs nebūsiet ar mieru, klintis paliks, kur tās ir. Es aiziešu, bet pie jums atnāks nāve. Vai tu mani dzirdi, Cēlais Ērgli?

Mēs raudzījāmies uz tēvu. Tobrīd es pirmo un pēdējo reizi redzēju viņa seju izmisuma un dusmu izķēmotu. Nekustēdamies, kā sastindzis, viņš lūkojās uz Vap- nap-ao.

Tas atkārtoja saucienu:

— Klausi mani, ševanēzu virsaiti, klausi mani! Kādu atbildi tu man dosi?

Tēvs izrāva Tanto no rokām lielu mednieka stopu un ar kustību, kas bija tik zibenīga kā doma, uzsvieda bultu uz stiegras. Viņa seja piesarka no sasprindzinājuma. Stops nočīkstēja saltajā gaisā, stiegra dobji ievaidējās.

Taču bulta, kaut gan aizlidoja gandrīz līdz kanjona augšējai malai, nevarēja mūsu ienaidniekam nekā pa­darīt, jo viņš stāvēja pārāk augstu. Bulta pagura lido­jumā kā ievainota putna spārni un, nesasniegusi Vap- nap-ao, nokrita zemē, un ieurbās dziļi klinšu nogruvuma pakājē.

— Vai tā ir tava atbilde?! — Vap-nap-ao kliedza. — Cēlo Ērgli! Ļaudis! Atjēdzieties! Es šeit gaidīšu, Cē­lais Ērgli! Es gaidīšu šeit!

Taču tēvs soļoja projām. Viņam sekojām arī mēs. Mēs gājām caur kanjona krēslību, un mums pakaļ dzi­nās Vap-nap-ao kliedziens, kļūdams aizvien klusāks un tālāks.

Pēdīgi tas apklusa pavisam.

Manitu, Lielais gars, bija mūs aizmirsis. Ritēja īsas dienas un garas naktis, ritēja nedēļas, garas kā mē­neši. Apklusa sieviešu un meiteņu balsis. Apklusa mazo bērnu klaigas un smiekli. Vienīgā dziesma, ko šais die­nās dzirdēja Sāļo Klinšu ieleja, bija Nāves dziesma. Zem klinšu nogruvuma aprakto karavīru sievas atvadī­jās 110 viņu dvēselēm.

Ļoti drīz Nāves dziesma atgriezās pie mums vēlreiz.

Kaut gan bērni jau bija apklusuši un vecie augām dienām gulēja teltīs, zvērādās ierakušies, aizvērtām acīm, kaut gan ēdamā izsniedza aizvien mazāk un ma­zāk, pagaidām neviens vēl nebija nomiris badā.

Un tomēr Nāves dziesma vēlreiz atgriezās.

Kopš tās dienas, kad tika noslēgts kanjons, karavīri un jaunieši diendienā devās meklēt kalnu pārejas, pār­baudīdami vasaras taciņas. Mēs zinājām: neviens vēl līdz šim nebija pa tām gājis ziemā, taču patlaban jau­tājums bija par veselas cilts dzīvību.

Uz visām ielejas malām veda slēpju pēdas. Slēpotāji rāpās augšā piegāzēs, pazuda klinšu plaisās. Pašus drosmīgākos tēvs sūtīja Melno Klinšu ielejas dziļumā Klusējošo Karavīru alas virzienā. Citi lūkoja tikt pāri kalniem, kas noslēdza ieleju dienvidu pusē.