SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Pēdīgi desmitajā dienā vēlā nakts stundā aizmigušo nometni iztraucēja priecīgi saucieni. Visi pamodās. Kas sauca? Dzeltenais Mokasīns un Paipušiu — Mazais Ūpis, kas nesen reizē ar Tanto bija izturējis asins pār­baudi, iedrāzās tēva teltī.

Viņi atraduši pāreju!

Kaut arī bija vēla nakts, tēvs uzreiz sūtīja mani pēc Ovasesa un Nepemusa — šiem abiem vecajo padomes vīriem, kuri labāk par visiem pazina Sāļo Klinšu zemi.

Abi jaunie karavīri bija priecīgi un lepni. Runāja tikai Dzeltenais Mokasīns, kā daždien vecākais, bet Ma­zais Ūpis, kaut arī nebilda ne vārda, visu laiku pie­balsoja, mādams ar galvu, un, ar rokām vēzīdamies, piepalīdzēja Dzeltenajam Mokasīnam. Tas bija viņš, kas ar saucieniem uzmodināja nometni, un tagad nu ap tēva telti sniegā gurkstēja soļi. Telti ielenca ne vien, kā parasti, puikas, bet bija saradies arī daudz karavīru. Vispirms saskrēja tie, kuru ģimenes bija visvairāk no­vārgušas un kuriem teltīs bija mazi bērni.

Visu laiku, kamēr Dzeltenais Mokasīns stāstīja, tēvs vērīgi pētīja Ovasesa un Nepemusa sejas. Dzeltenais Mokasīns allaž pameta skatienu uz Mazo Ūpi, it kā meklēdams saviem vārdiem apstiprinājumu.

Cik es tobrīd jutos laimīgs! Mūsu priekšā taču pa­vērās ceļš uz brīvību …

Dzeltenais Mokasīns un Mazais Upis viņnakt bija devušies uz dienvidiem, uz Ērgļu Klinti. Tur bija ne­liela kalnu pāreja, pa kuru nekad nemēdza staigāt. Līdz šim neviens arī nebija meklējis ceļu uz dienvidiem pa Putnu taciņām, jo lejāk, gareniski Brāzmainās Strau­mes tecējumam, veda plats un ērts kanjons.

Dzeltenais Mokasīns bija atcerējies pāreju zem Ērgļu Klints. Jau tad, kad viņš vēl bija Jaunais Vilks, viņš, meklēdams vientuļas ērgļu ligzdas, reizēm aizkūlās līdz pašai pārejai, aiz kuras kalnu nogāze nogriežas uz Klusējošo Klinšu kanjonu. Un no turienes? No turienes ceļš veda taisni uz biezokni! Bet kalnu nogāzes viņpus pārejas bija daudz vieglāk pieejamas nekā Sāļo Klinšu zemes ielejā.

Dzeltenais Mokasīns ar Mazo Ūpi devās uz pāreju. Viņiem gribējās izdibināt, vai pie tās var piekļūt un, izpētot piesnigušās nokalnes, sameklēt kaut mazāko zīmi par iespējamo izeju.

Jau sākumā izrādījās, ka ceļš ir visai grūts. Vairākas reizes viņi bija spiesti griezties atpakaļ un meklēt jau­

nas pieejas. Lidz dienasvidum viņi ar mokām veica trešo daļu no pakājes augstuma.

Bet tad viņi uzgāja to pašu akmeņaino, taču lēzno aizu, pa kuru Dzeltenais Mokasīns savā laikā bija aiz­kļuvis līdz pārejai. No šā brīža viņi jau gāja ātri. Vi­ņus kavēja tikai tumsa. Pāreja bija ļoti tuvu, ne tālāk par diviem bultas lidojumiem.

— Tur var tikt pāri, virsaiti, — Dzeltenais Mokasīns atkārtoja. — Sniegs ir dziļš, taču pāriet var.

Tēvs palūkojās uz Ovasesu. Tas bija vārdos neiz­teikts jautājums. Tomēr vecā skolotāja atbildi nācās gaidīt ilgi. Tik ilgi, ka Mazais Ūpis neizturēja.

— Tēvs Ovases, — viņš iesaucās, — pat mazi zēni var tur pāriet! Es …

Ovasesa seja pēkšņi noraustījās kā ielenktam vilkam. Paipušiu aprāvās pusvārdā. Jādomā, Ovasess bija bries­mīgi apskaities, ja nespēja valdīt pār savu parasti ne­kustīgo, it kā akmenī cirsto seju.

Paipušiu nodūra galvu kā mazs uti.

— Maz tev gadu, — rāma balsī bilda Ovasess, — maz prāta. Vai gan jaunākie drīkst runāt, kad vecā­kie klusē?

— Piedod, tēvs … — Mazais Upis nočukstēja.

Ovasess pat nepaskatījās uz viņa pusi. Viņš pagriezās

pret Nepemusu.

— Vai Nepemuss negrib runāt pirmais?

Nepemuss ar rokas mājienu atteicās. Tad Ovasess pie­miedza acis un, skaidri nodalīdams vārdu no vārda, teikumu no teikuma, klusā balsī lēni iesāka:

— Es zinu kalnu pāreju pie Ērgļu Klints. Esmu tur bijis jau daudz gadu pirms tā laika, kad Dzeltenais Mo­kasīns atbrīvojās no mātes uzraudzības. Taču ziemā es tur neesmu bijis nekad. Es zinu, ka ik ziemu ļaunie gari no Ērgļu Klints grūž lejup sniega lavīnas.

Te viņš uzrunāja Nepemusu:

— Un ko par Ērgļu Klinti teiks mans brālis Nepe­muss?

— Nepemuss ir divas reizes pārziemojis Sāļo Klinšu ielejā un zina, ka ziemā cilvēkam vajag griezt savus soļus projām no Ērgļu Klints piegāzes.

Vairāk nekā viņš neteica. Es pirmoreiz uzlūkoju viņu un Ovasesu gandrīz ar dusmām. Kā tad tā? Ar savu gudrību un drosmi izdaudzinātajiem karavīriem ir gļē­vāka sirds nekā jaunajam Dzeltenajam Mokasīnam un nule iesvētītajam Mazajam Upim? Šie divi taču gandrīz sasnieguši slieksni, aiz kura mūs gaida brīvība, bet Ovasess un Nepemuss nedod vis padomu, kad un kā pārkāpt šo slieksni, izturas kā veci vīri, kuriem gadi atņēmuši spēkus un vecums liek bailīgi iztaustīt katru soli.

Droši vien tāpat domāja arī Dzeltenais Mokasīns.

Acis viņam sadrūma, un, kad viņš atkal sāka runāt, viņa balsī skaidri jautās nepatika:

— Mans tēvs Ovasess un Nepemuss zina par Sāļo Klinšu ieleju vairāk nekā visi mūsu cilts jaunie kara­vīri. Un tomēr mēs ar Mazo Ūpi šodien piegājām pie Ērgļu Klints divu bultas lidojumu atstatumā. Lai Cēlais Ērglis dod atļauju, un Dzeltenais Mokasīns ar Mazo Upi rīt izies pa kalna pāreju.

Nepemuss mazliet paliecās uz priekšu.

— Vai Dzeltenais Mokasīns nedomā, — viņš bargi vaicāja, — ka Nepemuss novērš acis no Ērgļu Klints kā pārbijies trusis? Lai uzmodinātu ļaunos garus, ne­vajag pat bultas lidojuma. Reizēm pieliek ar vienu soli.

Vai Dzeltenais Mokasīns un Mazais Ūpis ir aizmirsuši, ka viņi vēl par maz dzīvojuši, lai mācītu citus?

Cēlais Ērglis pacēla roku, un Nepemuss apklusa. Tēva balss bija laipna un labvēlīga:

— Jaunie karavīri ir labi darījuši, iedami uz Ērgļu Klints pusi. Taču Ovasess un Nepemuss zina daudz labāk, kas jādara un kuram vajadzētu mēģināt iet pa šo pāreju. Vajag izlemt ne vien — kuram tas jādara, bet arī kālab. Ja karavīriem arī izdotos pie Ērgļu Klints pārkļūt pāri kalniem, to nevarēs veikt ne sievietes, ne bērni. Kādēļ tad jālaužas uz pāreju? Medību dēļ? Visur ir dziļš sniegs, nāk virsū stiprs sals. Pat vislabākajiem karavīriem vajadzēs dienām ilgi dzīt pēdas, lai nome­dītu alni vai briedi. Bet bads pa to laiku siros pa Sāļo Klinšu ieleju. — Te viņš pievērsās Ovasesam: — Ko mans brālis domā par Resno Tirgoni?

Ovasess strauji pacēla galvu, acis viņam iemirdzējās.

— Resnais Tirgonis nav nodevējs, — viņš sacīja.

Tēvs apstiprinot pamāja:

— Resnais Tirgonis nav nelietis. Toties viņš labprāt redz, ka ševanēzi viņam nes zvērādas. Bet vairāk par visu viņš mīl dzelteno dzelzi. Par to viņš dos gaļu, žā­vētas zivis, taukus.

— Pie Resnā Tirgoņa nāk cilvēki no Karaliskajiem Jātniekiem, — iebilda Nepemuss.

Ovasess pakratīja galvu:

— Bet Resnais Tirgonis nevēlas, ka ševanēzi iet re- zervācijā. Kas tad nesīs viņam lāču, ūdru un aļņu ādas?

— Tātad ko mēs darīsim? — tēvs jautāja.

Ovasess pacēla roku:

— Pa pāreju izies trīs karavīri. Viņi aiznesīs Resna­jam Tirgonim dzeltenās dzelzs rokassprādzes. Viņiem

jāiet piesardzīgi, vislabāk pa naktīm. Atpakaļ viņi atve­dīs ragavas, pilnas ar ēdamo, un pārvilks tās pa kalna pāreju. Kad viņi atgriezīsies, pa to pašu ceļu ies citi. Ja mums ik pēc dažām dienām izdosies atvest ragavas ar ēdamo, mēs aizdzīsim pašu briesmīgāko badu un pa­vasarī mūsu cilts izies no Sāļo Klinšu ielejas brīvajā biezoknī.

— Jā, — sacīja tēvs.

Un Ovasess piebilda:

— Lai mans brālis Cēlais Ērglis atļauj, ka Ovasess rīt ved Dzelteno Mokasīnu un Mazo Ūpi uz Ērgļu Klinti.