SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

— Neēdīšu, — es norūcu.

Tanto nepacietīgi atmeta ar roku.

— Es tevi nemodināju ēša­nas dēļ.

— Tad jau labi.

Brālis pasmaidīja un palū­kojās uz Tinglitu. Tā viņam atbildēja ar smaidu, aiz kura slēpās sāpes. Tanto pastiepa pret mani roku:

— Vai tu nāksi man līdzi?

— Uz kurieni?

— Uz Ērgļu Klinti.

Es kustināju lūpas, taču nespēju izdabūt ne vārda, tikai pamāju ar galvu.

Tad Tanto sacīja:

— Uzklausi mani vērīgi. Baltie mūs ir ieslēguši Sāļo Klinšu ielejā. Ja mūsu dzīvē nekas nemainīsies, ieleja da­būs citu nosaukumu. To sauks par Sevanēzu Nāves ieleju. Visa ieleja kļūs par Klusējošo Karavīru alu. Kas par mums pastāstīs cilvē­kiem? Šakāļi un maitu ērgļi?

— Klusē, Tanto, — es čuk­stus lūdzu.

— To izdarīja baltie, — viņš turpināja, nedzirdēdams

manu lugumu. — Bet tu un eš — mēs esam baltās sie­vietes dēli.

— Tanto! — es iekliedzos.

Tanto pacēla balsi:

— Jā gan, mēs esam baltas sievietes dēli. Mūsu māte šodien bija šeit. Viņa šeit bija, kad tu gulēji, un atnesa lāča gaļu un sacīja tā: «Manu dēlu dzīslās rit balto un sarkano cilvēku asinis. Mani dēli līdz ar mani nes uz saviem pleciem visu lielo vainu par to, ko baltie no­darījuši ševanēzu ciltij, par visām viņu ļaundarībām un nodevībām. Tāpēc maniem dēliem ir jāpāriet kalnu pār­eja un jāizglābj brīvā cilts no nāves un bada, un, pirms viņi dodas ceļā, lai stiprinās ar lāča gaļu kā īsti kara­vīri, kas iet kaujā.»

— Māte bija šeit? — es vaicāju.

— Jā, — klusu atbildēja Tinglita.

— Klausies, Sat-Ok, — Tanto skarbi izgrūda. — Ļau­nie gari nogāza no Ērgļu Klints divas lielas sniega la­vīnas un nogalināja Ovasesu un drosmīgo Dzelteno Mokasīnu. Taču pašlaik viņiem nav vairs ne sniega, ne spēka, lai atkal nomaitātu cilvēkus. Vecajo padome no­lēma, ka zem Ērgļu Klints nevajag meklēt ceļu uz bie­zokni. Tomēr Ovasess rāda mums šo ceļu. Viņa gars pa­sargās mūs un izvadīs pa drošām takām.

— Bet tēvs?

— Nevienam nekas nav jāzina. Mēs iesim, nevērojot virsaiša un vecajo padomes pavēli. Iesim divatā, jo tikai mūsu dzīslās rit balto asinis un tikai mēs divi nesam uz saviem pleciem viņu vainu.

Manā iztēlē pavīdēja baltais mākonītis uz klinšu pār­ejas un mazās cilvēku figūriņas, kas tajā pazuda. Es izstiepu rokas virs ugunskura un ar delnām skāru liesmas.

— Mēs novelsim no sevis šo vainu, Tanto, — es sa­cīju, — novelsim, pat ja aiziesim bojā.

— Jūs neaiziesiet bojā, — izdvesa Tinglita.

Kopš šā brīža mēs vairs nerunājām, ēdām klusēdami. Tinglita negribēja apēst ne kumosiņa. Viņa vēlreiz pār­lūkoja mūsu sniega slēpes, ieberzēja siksnas ar atliku­šajiem taukiem, sašuva manas jakas pārplēsto pie­durkni.

Beidzot .pienāca laiks doties ceļā. Mēs apģērbāmies cik iespējams viegli. Paņēmām ceļam mazliet gaļas, un katrs no mums paķēra līdzi pa divi dzeltenās dzelzs rokassprādzes. Vienu pāri mums bija iedevusi māte, otru dāvināja Tinglita. Pat ja viens no mums aizies bojā, mēs nolēmām, otram jāiet tālāk līdz Resnajam Tirgonim, jāmeklē viņa palīdzība. Es vēl nekad pie viņa nebiju bijis, taču zināju ceļu uz Lāčezeru, kur viņš dzīvoja. Tirgoni daudzināja par labu cilvēku. Viņa dzīs­lās ritēja mūsu asinis. Viņa māte bija kri cilts indiā­niete. It īpaši viņš draudzējās ar sivašiem, kuri patla­ban atradās kopā ar mums Sāļo Klinšu ielejā. Turklāt viņš pārtika no tirgošanās ar zvērādām, un tās viņam nesa sivaši un ševanēzi.

Tanto, tāpat kā tēvs un Ovasess, bija pārliecināts, ka Resnais Tirgonis mums palīdzēs.

Taču vai mēs nokļūsim līdz viņam?

Kad izgājām no telts, nakts vēl bija melna kā iz­dedzis mežs. Bija tikko pāri pusnaktij. Par laimi, atkal piecirta sals un aizgainīja silto pavasara vēja pūsmu.

Nometne gulēja cietu miegu. Mēs apmetām tai likumu, lai suņi nejūt. Kad izgājām uz taciņas, kas veda uz'Ērgļu Klinti, es atskatījos. Dziļā tumsā kā sar­kana zvaigznīte mirgoja uguntiņa — tur Tinglita stā­vēja uz telts sliekšņa. Kaut arī viņa nevarēja mūs re­dzēt, es pamāju viņai ar roku un nedzirdami nočukstēju atvadu vārdus.

Turpretim Tanto neatskatīdamies devās uz priekšu ne ātru, bet platu tāla ceļa soli. Viņš nesteidzās. Mēs gā­jām pa Ovasesa, Dzeltenā Mokasīna un Mazā Ūpja pēdām, mums priekšā bija daudzu stundu gājiens.

Pie milzu nogāzes, kuras virsotnē rēgojās baltais Ērgļu Klints siluets, mēs nonācām, kad debess austrumu pusē metās blāvi pelēka. Šeit Tanto apstājās, pagriezās ar seju pret Ērgļu Klinti un pacēla rokas.

— Mans tēvs Ovases, — viņš sauca, — mans tēvs Ovases!

Mani sagrāba bailes. Varena atbalss aizvēlās pa ieleju, likās pat, ka tā nav atbalss, bet tāla karavīra balss, kas, pirmsausmas tumsas slāpēta, atbild Tanto saucienam.

— Mans tēvs Ovases, — Tanto atkārtoja, — uzklausi savus dēlus! Tevi sauc Tanto un Sat-Oks, mēs esam no ševanēzu cilts Pūces ģints. Tu pats devi mums vārdus, pats saņēmi mūs no mātes rokām un vedi caur bie­zokni un pār kalniem. Tu uzmanīji mūsu soļus un mā­cīji mūs savā gudrībā. Tagad mēs nākam pie tevis, tēvs Ovases. Palīdzi mums pāriet pār Ērgļu Klinti, vadi mūsu soļus, atvairi ļaunos garus. Mēs ejam pa tavām pēdām, lai glābtu ševanēzu cilti. Palīdzi mums, tēvs Ovases!

«… Ovases!» atsaucās tāla balss.

Tanto nolaida rokas un sāka kāpt augšup pa Ērgļu Klints nogāzi. Es viņam sekoju.

Rītausma mūs sastapa jau krietnā augstumā. Ceļš pagaidām nebija grūts. To bija iesliedējušas ševanēzu slēpes, kad viņi vakardien kāpa kalnā glābt lavīnas apbērtos brāļus.

Tanto joprojām gāja pa priekšu, taču no tā brīža, kad mēs sākām kāpt pa nogāzi augšup, viņš bieži atskatījās, pārbaudīdams, vai tieku viņam līdzi. Beidzot viņš gau­sināja soli, kaut gan nogāze šeit vēl bija slīpa un pē­das, pa kurām mēs gājām, vijās starp akmens blāķiem kā pats ērtākais un drošākais ceļš, neskarot stāvās kaupres un sniega pieputinātās aizas.

Mēs gājām klusēdami. Pūkainais sniegs gurkstēja zem kājām. Diena bija skaidrāka nekā līdzšinējās. Mā­koņi bija zaudējuši savu drūmo pelēcīgumu un tagad vizēja sudrabaini kā zivs zvīņas saulē. Sals nepielaidās, bet, šķiet, pat pieņēmās.

Es gāju, galvu nodūris, apkārt neskatīdamies, neat­laidīgi vērodams pēdas zem kājām. Kuras no tām bija Ovasesa slēpju pēdas?

Es redzēju savā priekšā viņa seju, tumšo, dziļo acu spožumu, varbūt pat dzirdēju skolotāja balsi, balsi bez vārdiem, kā atbalsi — tā dažkārt dzirdam sarunu aiz telts sienas.

Viņš bija vadījis Tanto un mani pa meža takām, pār upēm un ezeriem, pa visienTmūsu dzīves ceļiem, sākot ar to dienu, kad mēs atstājām savas mātes telti. Nav pagājušas vēl ne divas dienas no tā brīža, kad viņš no­zuda baltajā sniega mākonī…

Un nu viņš atkal veda mūs. Mēs gājām pa viņa pē­dām, likām savu slēpju soli tais vietās, ko bija ieminusi viņa kāja. Viņš arī šobrīd palika mūsu aizstāvis un skolotājs. Viņš vadīja mūs šodien pa bīstamo, nāves elpas apdvesto Saules ceļu, lai atvairītu ļauno likteni no pēdējās brīvās cilts. Un ikreiz, kad manā iztēlē pa­vīdēja baltais mākonis, kas bija pacēlies no Ērgļu Klints, bailes sagrāba manas domas, žņaudza man sirdi un kaklu, es saucu palīgā skolotāja piemiņu, viņa skarbo balsi un visugudrākā drauga skatienu.