SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Kad mēs beidzām ēst, Tanto izvilka no azotes vienu Tinglitas rokassprādzi, nolika to tirgonim priekšā un jautāja:

— Cik ēdamā tu dosi par šo?

Tirgonis aši noliecās pār galdu, paņēma rokassprādzi, paskrāpēja to ar nagu, ilgi svārstīja rokā. Pēdīgi pacēla acis:

— Divus pārus ragavu, pilnu ar vislabākajiem tau­kiem un gaļu.

Tanto nodūra acis. Arī es jutu, ka no prieka man asi­nis saplūst vaigos. Lai noslēptu spīdumu acīs, es centos neskatīties uz Tirgoni.

— Vai mans brālis runā patiesību? — Tanto vaicāja.

Tirgonis nolika uz galda abas rokas ar sažņaugtām

dūrēm.

— Vai Cēlā Ērgļa dēls Tanto, — viņš skarbi atjau­tāja, — ir dzirdējis, ka es kādreiz būtu apkrāpis kādu no sarkanajiem brāļiem?

— Nē.

— Tātad atkartoju: par šo rokassprādzi es došu divus pārus ragavu, pilnu ar taukiem un gaļu. Un pats ar sa­viem suņiem palīdzēšu tās aizvest turp, kur vēlēsies sar­kanie brāļi. Es zinu, ševanēzi cieš badu Sāļo Klinšu ielejā. Un es labprāt viņiem palīdzēšu, ja izdosies aiz- lavīties garām Karalisko Jātnieku sardzes vīriem.

— Protams, tas ir bīstami, — es nevērīgi iebildu.

— Klusē, Sat-Ok! — Tanto man skarbi pavēlēja.

Tad es pirmoreiz pamanīju Tirgoņa sejā paplaiksnā-

mies smaida atēnu.

— Kurā vietā jūs izkļuvāt no ielejas? — viņš jautāja.

— Zem Ērgļu Klints, — Tanto atbildēja.

— Ko?!

— Pa kalnu pāreju zem Ērgļu Klints.

Tirgonis raudzījās uz mums aiz izbrīna apaļām acīm. Beidzot viņš dziļi nopūtās.

— Es varu iet jums līdzi.

Tad Tanto izvilka otru rokassprādzi.

— Vai tu aizvedīsi vēl divus pārus ragavu?

Tirgonis piecēlās un pēc ilgas klusēšanas pateica:

— Jā.

Arī Tanto pieceļas.

— Mans brālis sagatavos ragavas ceļam.

Tirgonis nesteidzīgi, brīdi padomājis, pameta ar galvu, noglabāja rokassprādzes uz krūtīm un devās uz durvīm. Atvēra tās un izgāja. Mēs ar Tanto saskatījā­mies — izskats mums bija kā virsaišiem uzvarētājiem pēc lielas kaujas.

Tobrīd Tirgonis ieskrēja atpakaļ.

— Vap-nap-ao! — viņš iekliedzās, balsij aiztrūkstot.

Tanto tvēra pēc naža. Es izrāvu savējo un aizlēcu tir­gonim aiz muguras.

«Nodevis?! Ja nodevis, tad samaksās ar dzīvību!»

Taču Tirgonis, nelikdamies zinis par zibošajiem as­meņiem, uzkāpa uz galda un atvēra griestos nelielu lūku. Rokas viņam drebēja.

— Paslēpieties šeit. Slēpieties drīzāk! — viņš atkār­toja, ik pa brīdim palūkodamies uz durvīm, aiz kurām jau skanēja tālas suņu rejas.

Tanto saprata un noticēja Tirgonim.

Ar vienu lēcienu viņš jau bija slēptuvē un ierāva arī mani.

Mēs atradāmies zemā un tumšā telpā. Tirgonis pa­sniedza mums mūsu slēpes, ādas jakas un šķēpus, arī lāčādu, ar kuru bijām segušies. Tad viņš pastiepa roku ar aprocēm un sacīja:

— Paslēpiet tās. Un klusējiet. Klusējiet!

Lūka aizvērās. Tā bija taisīta no bieziem, bet nelīdze­niem dēļiem, un pa šķirbām varēja redzēt, kas notiek lejā.

Tirgonis vēl brīdi vērīgi aplūkojās visapkārt, vai nav kaut kas palicis, kas liecinātu par mūsu klātbūtni, un tad izgāja.

— Nenodos? — es iečukstēju Tanto ausī.

— Klusē!

Tie bija visai nejauki brīži. Ļaunāki neka tie, kad par mums nogranda pirmie sniega lavīnas dārdi. Tirgonis, kā likās, bija mums labvēlīgs, vismaz ienaidnieks viņš nebija. Bet vai viņā neatdzīvosies nodevīgās balto asi­nis? Mēs dzirdējām iejūga suņu riešanu, pātagu plīk- šķus un balto cilvēku klaigas. Tirgoņa zema balss ieska­nējās reti, apslāpa kņadā.

Līdz sāpēm sažņaudzu pirkstus ap naža spalu. Dzīvu mani nesaņems. Sirds sita briesmīgi gausi, asinis zva­nīja ausīs …

Beidzot atbraucēji sāka nākt iekšā. Neviens no viņiem nepameta skatienu uz mūsu pusi. Viņi nāca cits pēc cita, kaut ko runādami savā švīkstošajā, asajā valodā, no ku­ras Tanto ne vārda nesaprata, kur nu vēl es.

Viņu jau bija seši, bet Vap-nap-ao aizvien vēl nejuta. Taču tad parādījās arī viņš. Tūliņ pēc viņa ienāca Tir­gonis.

Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudis, jādomā, bija ļoti noguruši un izsalkuši. Viņi uzreiz apsēdās ēst, taču bez cieņas un nevis klusēdami, kā pieaugušiem karavīriem klājas. Viņi nemitīgi sarunājās, tērgāja kā vecas sievas, smējās spiegdami kā jaunas meitenes. Tikai Vap-nap-ao un Tirgonis neizmeta ne vārda. Tirgonis apsēdās maz­liet nomaļus, un mēs viņu neredzējām.

Piepeši es sarāvos. Atskanēja Tirgoņa balss, viņš kri valodā jautāja:

— Un ko dara tavi sarkanie?

Vap-nap-ao pacēla galvu no šķīvja un kaut ko nikni izgrūda balto valodā. Arī kāds no viņa ļaudīm piebilda dažus piktus vārdus. Es jutu uz savas sejas Tanto ātro elpu. Jādomā, arī viņš, tāpat kā es, nesaprata, kāpēc Tirgonis sācis runāt kri valodā. Vai tas nenozīmēja no­devību? Bet varbūt Tirgonis tīri vienkārši gribēja, lai mēs saprotam viņa vārdus. Taču tas ir neprāts un ap­lamība un var izraisīt Vap-nap-ao aizdomas, jo viņš pa­tiešām ir viltīgs kā čūska.

Atbildi mums deva pats Tirgonis. Mēs atkal izdzirdē­jām viņa mierīgo balsi:

— Nedusmojies, Vap-nap-ao. Es slikti runāju tavā valodā, tu — manā. Bet mēs abi labi protam kri valodu.

Tātad Tirgonis un Vap-nap-ao piederēja pie dažādām balto ciltīm? Es jutu, ka Tanto sažņaudz manu plecu.

Vap-nap-ao kaut ko nomurmināja zem deguna. Jā­domā, Tirgonis bija viņu pārliecinājis. Vap-nap-ao sē­dēja tā, ka es skaidri redzēju viņa seju, grumbu izva­gotu, ar gaišiem rugājiem apaugušu, kalsnu, skarbu un, par spīti nogurumam, bargu.

Tirgonis atkārtoja savu jautājumu:

— Tad saki jel, ko dara «tavi» indiāņi?

Vap-nap-ao paraustīja plecus:

— Neko.

— Neko?

— Liekas, grib nosprāgt badā kā vilki krātiņā.

— Tie nav vilki, brāli Vap-nap-ao, tie ir cilvēki.

— Es zinu.

Kāds no baltajiem izgāja ārā, bet tūdaļ atkal ienāca atpakaļ un nolika uz galda nelielu gaiša metāla pudeli. Tās parādīšanos apsveica ar gavilēm. Krūzītēs ielēja caurspīdīgu šķidrumu.

— Nāc, Tirgon, iedzer, — Vap-nap-ao aicināja.

— Ugunsūdens?

— Jā, jā, — Vap-nap-ao iesmējās. — Ugunsūdens.

Tirgonis piegāja pie galda. Viņš nesmējās, taču iz­dzēra krūzīti un apsēdās līdzās Vap-nap-ao. Es atkal sažņaudzu naža spalu. Kas notiks, ja ugunsūdens gars uzveiks Tirgoņa saprātu un pamudinās viņu mūs nodot?

Taču Resnā Tirgoņa balss palika rāma un vienal­dzīga:

— Kas tev par labumu no tā, ka ševanēzi izmirs Sāļo Klinšu ielejā?

Vap-nap-ao pagriezās pret viņu un piemiedza acis:

— Un ko tu mani tā iztaujā par viņiem?

Tagad Tirgonis paraustīja plecus:

— Tu labi zini, ka ševanēzi un sivaši man nes zvēr­ādas. Kad tu viņus iedzīsi rezervācijā, es būšu spiests no šejienes aizvākties.

Bārdains vīrs, kurā es tikai tagad sazīmoju vienu no sūtņiem, kuri viņdien bija atjājuši uz mūsu nometni, atkal sāka liet krūzītēs ugunsūdeni un kaut ko teica savā valodā. Citi skaļi iesmējās.

Vap-nap-ao nesmējās, tikai veikli izmeta savu krū­zīti. Viņa acīs, gaišās kā ledus, pavīdēja šaudīga ēna.

— Vai tas tiesa? — Tirgonis vaicāja, noklausījies bārdaiņa vārdos.

Vap-nap-ao pameta ar galvu:

— Tiesa. Izskatās, ka viņi nolēmuši visi līdz pēdē­jam nomirt badā, bet no ielejas ārā nenākt.

— Ko tad tu darīsi?