SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

— Tanto, — es pačukstēju.

— Pateicos tev, mūsu tēvs Ovases! — Viņa balss skanēja svinīgi, un tanī jautās dziļš uzvaras prieks.

Lavīnas atbalss izdzisa ielejā. Mēs paraudzījāmies ārup no savas slēptuves. Sniega pārkare virs aizas bija pazudusi. Aiza izskatījās gluži kā izslaucīta, un caur atlikušo vieglo sniega kārtiņu spīdēja cauri akmeņai­nais dibens.

Nu mēs varējām iet klints bluķim apkārt. Tanto gāja pirmais.

Es vēl brītiņu pakavējos, lai sakārtotu uz muguras at­slābušās slēpju saites. Tanto nozuda aiz klints bluķa.

Un tad es izdzirdēju vina saucienu:

— Sat-Ok! Sat-Ok!

Es sastingu, bet ne aiz bailēm vai vajuma. Pec brāļa balss, pēc neizsakāmā prieka, kas tanī skanēja, es uz­minēju, ka Tanto jau stāv kalna pārejā, ka viņa skatie­nam pavērusies brīvā pasaule ar biezokņu plašumu, ar aizsalušo ezeru un upju sudrabu, ar baltā sniega skaidro mirgošanu, kas bija kā meitenes smaids.

Es nekad neesmu dzirdējis dziesmu, kas skanētu skaistāk par Tanto balsi todien uz kalnu pārejas zem Ērgļu Klints.

Pēc acumirkļa es jau stāvēju viņam līdzās.

Ap mums trakoja vējš. Bet priekšā lēzna, piesnigusi nogāze nolaidās uz Klusējošo Klinšu kanjonu. Un tālāk

aiz pazemas, kokiem apaugušu kalnu grēdas mēs ierau­dzījām meža biezokni, mūsu biezokni, brīvo cilvēku dzimteni. Mūsu dzimteni! Pateicamies tev, tēvs Ovases!

Vai lai stāstu jums par divām nākamajām dienām ce]ā uz Lāčezeru?

Kad es tagad pūlos tās atcerēties, es īstenībā nekā daudz neatrodu atmiņā, atskaitot milzīgu prieka izjūtu. Tiesa, mums vēl vajadzēja uzmanīties, lai nenokļūtu balto rokās, noslēpt savas pēdas vai vismaz nojaukt tās.

Un turklāt — kā mūs uzņems Resnais Tirgonis? Vai viņš nenobīsies no Vap-nap-ao ļaudīm un balto pavēl­nieku atriebības?

Un mēs? Vai mēs varēsim tikt atpakaļ Sāļo Klinšu ielejā un aiznest turp glābšanu? Vai pārejas ļaunie gari mums atceļā neatriebsies par savu pirmo sakāvi?

Tas viss ir taisnība. Visas šīs domas mums ienāca prātā. Un šodien es labi saprotu, ka gājiens pa kalnu pāreju bija tikai sākums, pirmā uzvara ilgā un bīstamā cīņā. Bet tolaik? Tolaik mums likās, ka esam veikuši gandrīz visu. Mēs ticējām Ovasesa aizgādībai, ticējām, ka viņa gars mūs pavadīs visos visgrūtākajos pasāku­mos. Mēs bijām pārliecināti, ka, reiz mums ir izdevies pārkāpt pār akmens slieksni zem Ērgļu Klints, tad viss pārējais jau būs veicams tikpat viegli kā nomedīt jaunu lācēnu. Un varbūt tāpēc man tik maz saglabājies at­miņā par ceļu uz Lāčezeru, atskaitot laimīgo uzvaras sajūtu.

Gājiens ilga divas dienas. Gulējām un atpūtāmies tikai vienu reizi un arī to ne visai ilgi. Pēdējo dienu un nakti mēs gājām sniega vētrā. Todien Tanto ar nazi no­galināja plēsīgu vilku — vientuļnieku, un man pieva­karē palaimējās nošaut divus treknus trušus.

Pirmajā naktī koku, kurā mēs gulējām, ielenca vilki, taču, par laimi, tie izdzirdēja citu vilku raidīto medību saucienu, kas atskanēja no ziemeļiem, un drāzās turp. Nākamajā naktī, sniega vētrai trakojot, mēs nozaudējām ceļu un līdz rītausmai maldījāmies pa biezokni, veltīgi meklēdami nelielo upīti, kas ietek Lāčezerā. Mēs to at­radām tikai rītā.

Un pēdīgi, trešās dienas pievakarē, mēs izkļuvām pie ezera ziemeļu malas. Ātri uznākušajā tumsā uz pre­tējā krasta iespīdējās maza sarkanīga uguntiņa.

Tanto lika man pagaidīt. Viņš gribēja pārbaudīt, vai Resnais Tirgonis ir viens pats, vai pie viņa nav Vap- nap-ao ļaudis.

Kad Tanto atgriezās, bija jau nakts. Es, viņu gaidī­dams, tīri vienkārši biju iemidzis. Un droši vien gulēju vēl, iedams uz Tirgoņa māju, gulēju, ar viņu sasveicinā­damies, gulēju, pirmo reizi pēc četrām dienām ēzdams karstu ēdienu, tāpēc ka nekā lāgā neatceros. Nekā cita kā vien vieglu, smalku sniedziņu un nakts tumsu, kurā man mirkšķina maza sarkanīga uguntiņa, gluži kā mir­dzoša zvaigzne, ko kej-vej-kejens nometis uz zemes.

Sniegi pavēra medību takas

Un paši ienira šalcošās upēs.

Kuni-ērglis izpleta spārnus,

Lidoja augšup mākoņos tālos.

Nazi es trinu, un bultas jau gaida.

Svaiga gaļa mums smaržos jau šodien.

(No medību dziesmām)

Vēl šodien netieku gudrs, kāpēc tirdzniecības aģentu, kas dzīvoja Lāčezera malā, sauca par Resno Tirgoni. Metiss Rožē, Kanādas francūža un kri cilts indiānietes dēls, droši vien ne savu mūžu nevarētu kļūt tik resns kā tie divi baltie, kas kādreiz kopā ar Vap-nap-ao apmek­lēja mūsu nometni. Viņš bija jau vecs vīrs. Un, ja te nebūtu Tanto, kas viņu pazina jau agrāk, es neparko nebūtu ticējis, ka šis kalsnais, sakumpušais, nerunīgais cilvēks ar melnām indiāņa acīm, balganiem matiem, kas izskatījās kā ar pelniem sajaukta upes smilts, tiešām ir Resnais Tirgonis. Nebijusi šī matu krāsa un pailgi augušie bārdas rugāji uz zoda, viņu nevarētu atšķirt no mūsu cilts cilvēkiem.

Un sākumā viņš man pat kādu atgādināja. Vai zināt, ko? Ovasesu! Viņam, tāpat kā mūsu skolotājam, bija plānas, nekustīgas lūpas un dziļi dobumos ieslēpušās skarbas acis.

Brālim es šīs domas neizpaudu, jo uzskatīju, ka tās aizvaino visdrošsirdīgākā un gudrāka ševanēza pie­miņu. Taču arī atvairīt tās nevarēju. Un varbūt tāpēc man vieglāk bija ticēt, ka Tirgonis mūs nenodos Vap- nap-ao rokās, kaut gan bija arī tādi brīži, kad es pirmo reizi pēc iznākšanas no Saļo Klinšu ielejas zaudēju jeb­kuru cerību.

Arī Tanto sakumā Tirgonim neuzticējās. Pirmajā va­karā (es to vispār neatceros) arī brāli bija uzveicis no­gurums. Viņš pateicis Tirgonim tikai to, ka mēs esam izbēguši no Vap-nap-ao aizslēgtās ielejas, bet par dzel­tenās dzelzs rokassprādzēm un par mūsu bēgšanas nolūkiem nebija pat ieminējies. Tanto bija nolēmis to darīt rītu, jo, kā viņš man vēlāk atzinās, baidījies: ja nu piepeši Resnais Tirgonis, izmantodams mūsu nogurumu un miegu, ņem un mūs aplaupa. Gulēt Tanto nolikās pie pašām durvīm — tā, lai neviens nevar ne iziet no mā­jas, ne tanī ieiet, viņu neuztraucējot.

Uzmodināja mūs Tirgonis. Pareizāk gan, uz uguns sildāmās gaļas un žāvētu zivju smarža. Ārā jau sākās skaidra, saulaina diena. Tirgonis rosījās pa māju, rin­doja uz galda gaiša metāla šķīvjus, lika uz tiem gaļu. Sastapis manu skatienu, viņš ar cieņu pacēla roku.

— Sveicinu tevi, virsaiša dēls, — viņš bilda zemā, aizsmakušā balsī.

— Sveicinu tevi, — es atbildēju ne visai laipni, — mani sauc par Sat-Oku.

— Skaistu vārdu esi dabūjis, — viņš sacīja un pa­meta ar galvu.

Un tad pirmoreiz pie šas raksturīgās kustības es pa­manīju viņa līdzību ar Ovasesu.

Ēdām klusēdami. Tirgonis bija pagatavojis kādu dzē­rienu, tumšu un saldu kā vecs medus. Viņš to dēvēja par kafiju. Kad es negribēju dzert (es domāju, ka tas ir ugunsūdens), viņš mani nomierināja un ieteica iedzert, sacīdams, ka šis dzēriens aizdzenot nogurumu un vairo­jot asinis dzīslās. Es paklausīju. Tie bija vienīgie vārdi pie brokastīm.

Pirmoreiz mūžā es redzēju, kā dzīvo un ēd baltie cil­vēki. Māja atgādināja alu, kas prasmīgi darināta no resniem ozola stumbriem. Uguns nedega vis alas vidū kā mums, bet akmens paslēptuvē. Ēdot sēdēja nevis zemē, bet uz koka celmiem. Viss bija brīnumaini, nepa­rasti un saprātīgi. Jā gan, saprātīgi. Es nīdu baltos. Taču es sapratu, ka tāda māja ir daudz siltāka par mūsu teltīm un ka pavards akmens slēptuvē silda stiprāk, ka tumšais dzēriens tiešām aizdzen nogurumu.