SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

— Kaut ko jau izdarīšu.

— Ko tad?

Vap-nap-ao salūkoja pīpi, piebaza to ar gaišu tabaku un aizkūpināja. Viņa seja atplauka.

— Vēl viņi ir par daudz stipri, lai mēģinātu tos uz­veikt ar varu. Bet, kad viņi būs pietiekami novārguši, tos varēs saņemt pat kailām rokām. Es patlaban braucu pie priekšnieka pēc palīgspēkiem. Ja dabūšu cilvēku trīsdesmit, tad pēc mēneša ar dinamītu atvēršu kan­jonu un saņemšu visu cilti bez viena vienīga šāviena.

Viņi man vēl pateiksies, ka esmu viņus glābis no bada nāves.

— Bet vai viņi neizbēgs?

— Kurš? Un uz kurieni? Kalni trīc no lavīnām. Caur aizbērto kanjonu neviens ārā netiks. Es tur atstāju četrus cilvēkus. Paši karavīri varbūt arī prastu izlauz­ties no ielejas, bet viņi taču nepametīs ģimenes.

— Jā, — Tirgonis lēni atkārtoja. — Ģimenes viņi nepametīs.

Vap-nap-ao kaut ko pikti nomurmināja savā valodā.

Viņa ļaudis jau bija paēduši un sāka rīkoties uz dusu. Taču viņš pats vēl joprojām sēdēja pie galda. Acis viņam spīvi dzalkstīja caur zilgajiem pīpes dūmu mākuļiem.

Arī Tirgonis aizkūpināja pīpi un pēc laiciņa ieru­nājās:

— Nav patīkami nomirt badā.

Vap-nap-ao vispirms strauji sakustējās, it kā grasī­damies viņam sist, bet tad savaldījās un atkal atzvila ar muguru pret sienu kā gaužām piekusis cilvēks.

Viņa balss tagad skanēja ļoti gurdi.

— Paklau, Fransuā, — viņš iesāka. — Paklau, tu muļķa Resnais Tirgoni. Es nepavisam negribu, lai viņi nobeidzas badā. Es lūdzu dievu, lai viņi no laba prāta atstāj šo nolādēto ieleju, lai pamet savu nolādēto brī­vību un iet beidzot savā nolādētajā rezervācijā. Es ne­vēlos viņu nāvi. Es pat negribu, lai viņi iet nebrīvē. Man tikai jāizpilda pavēle.

— Kādēļ?

— Tu nezini, kadeļ?

— Nē.

Vap-nap-ao pacēla pie mutes krūzīti, kaut gan tanī vairs nebija ne piliena.

— Es domāju, ka viss biezoknis to zina.

Tirgonis saviebās:

— Biezoknis varbūt arī zina. Es nezinu.

Tanto roka saspieda manu plecu.

Katrs viņu vārds trāpīja mūs kā bulta ievainotu alni.

Vap-nap-ao paraustīja plecus:

— Man apsolīja, ja atvedīšu ševanēzus rezervācijā, atbrīvošanu no dienesta, apbalvojumu un pilnu izdienu. Tu saproti? Izdienu nevis kā seržantam, bet kā leitnan­tam. Bet es jau divdesmit gadus esmu seržants — kopš tā laika, kad sarkanādaiņi man pirmoreiz ar šķēpu sa- dīrāja muguru. Vai saproti?

— Nē.

— Tirgon, — Vap-nap-ao balss bija nikna, — nekai­tini mani! Man ir četri bērni. Viņu māte nav tīrasinīga baltā. Un arī maniem bērniem ir jauktas asinis. Ja es neatstāšu viņiem pietiekami daudz naudas, viņi mirs badu kā…

— Kā tie Sāļo Klinšu ielejā?

Vap-nap-ao trieca dūri uz galda.

— Kāpēc sarkanādaiņi nepaklausa likumam?

— Tas nav viņu likums.

— Bet mans un tavs.

Tirgonis neatbildēja. Vap-nap-ao skaļi dvesa kā pēc ilga skrējiena. Vai tās bija dusmas? Un vai tikai dus­mas vien?

Viņš gausi piecēlās un, noliecies pie tirgoņa, sacīja:

— Ja mēs šim likumam nepaklausīsim, tas salauzīs mani un tevi. Vai saproti?

Tirgonis ar necerētu padevību palocīja galvu.

— Saprotu.

Kādu brīdi viņi mēroja viens otru skatieniem. Pēdīgi Vap-nap-ao laiski nožāvājās.

— Pamodini mūs ap pusdienlaiku.

— Vai pa nakti jūs nepaliksiet?

— Nē.

Tirgonis nogrozīja galvu, it ka vienaldzīgi par kaut ko pabrīnīdamies. Vap-nap-ao apgulās uz viņa zvēr­ādām un uzreiz aizmiga. Tirgonis izgāja.

Mēs jau zinājām: nenodos. Mēs zinājām vēl daudz ko citu. Tanto delna uz mana pleca atslāba, atslāba mani ap naža spalu sažņaugtie pirksti. Acis aizvēris, es redzēju savā priekšā drīz Tirgoņa, drīz Ovasesa seju. Bija dzirdama aizmigušo vīru šņākšana, no āra vienā laidā skanēja suņu rejas un rūkšana. Droši vien Tirgonis savējos baroja. Jā gan, viņš baroja savus su­ņus pirms brauciena uz Sāļo Klinšu ieleju. Jo, kad baltie ap dienasvidu aizbrauks, mēs ar Tirgoni drīz pēc tam varēsim doties turp.

Saule virzījās gausi. Gaismas plankums aizvien vai­rāk tuvojās logam. Pēdīgi durvīs parādījās Tirgonis un kaut ko uzsauca balto valodā. No viņa ēnas uz sliekšņa varēja redzēt, ka ir jau dienasvidus.

Vap-nap-ao ļaudis slējās augšā stīvi un negribīgi. Tikpat tūļīgi viņi posās ceļā. Tikai Vap-nap-ao piktais uzbrēciens lika viņiem pasteigties.

Tirgonis atvadījās no viņiem, stāvēdams vaļējās durvīs.

Mēs dzirdējām visu: suņu riešanu, slieču čirkstoņu sniegā, pātagu plīkšķus. Tad viss pamazām attālinā­jās, norima. Pie mums atkal iestājās klusums. Tas ap­

ņēma mūs kā liega pavasara vēja elpa. Uz sliekšņa vīdēja Tirgoņa nekustīgais stāvs.

Pēdīgi mēs izdzirdējām viņa balsi:

— Vap-nap-ao ir projām. Mani brāļi var nākt ārā.

— Lai Resnais Tirgonis piedod Cēlā Ērgļa dēlam, ka tas savās domās viņam nodarījis pāri. Es domāju, ka mans baltais brālis ir Vap-nap-ao draugs un viņa likumu tur augstāk par ševanēzu cilts dzīvību un brī­vību. Tagad es zinu, ka mans baltais brālis ir liels karavīrs un drosmīgs cilvēks un viņa domas ir skaid­ras un tīras kā ūdens saulē. Sevanēzi nekad neaizmir­sīs Resnā Tirgoņa draudzību un vienmēr būs viņa draugi, un Cēlā Ērgļa dēls vienmēr būs viņa brālis.

Tā sacīja Tanto, kad mēs izlīdām no slēptuves. Res­nais Tirgonis klausījās viņā ar nekustīgu seju. Kad Tanto bija beidzis, es pacēlu roku un sacīju:

— Arī Sat-Oks, ševanēzu virsaiša Cēlā Ērgļa jau­nākais dēls, uz visiem laikiem paliks Resnā Tirgoņa brālis.

Tirgonis uzlika roku man uz pleca un sacīja vien­kārši:

— Mana māte bija no kri cilts.

Tad viņš apsēdās pie galda un sāka piebāzt pīpi.

Mēs ar brāli bažīgi saskatījāmies. Ko tas varēja no­zīmēt?

Tanto piegāja pie Tirgoņa.

— Vai mans brālis ir aizmirsis, ka mums jādodas uz Sāļo Klinšu ieleju?

Tirgonis noraidot pakratīja galvu, pamāja mums apsēsties viņam līdzās un ilgi klusuciešot darbojās, aiz­dedzinādams pīpi. Mēs nedroši apsēdāmies.

— Vai mans brālis atsakās? — Tanto izteica jaunu jautājumu.

— Nē.

— Kāpēc tad mēs netaisāmies ceļā?

— Tāpēc, ka es gribu aprunāties ar maniem jauna­jiem brāļiem, — Tirgonis paskaidroja.

Es atviegloti uzelpoju. Tātad viņš nelauzīs mūsu no­runu. Arī Tanto nomierinājās, izvilka Tinglitas rokas­sprādzes un nolika tās Tirgonim priekšā.

Vecais paņēma tās rokās, vēlreiz aplūkoja, pasvār­stīja un beidzot vaicāja:

— Vai ševanēziem ir daudz šādu aproču?

— Diezgan daudz, — Tanto atbildēja.

Tirgonis vēl brītiņu cilāja aproces, tad uzlika tās uz galda starp sevi un mums.

— Vai mans brālis domā, ka tas ir par maz? — Tanto atkal ievaicājās.

— Nē.

— Varbūt viņš grib vairak?

Tirgonis neatbildēja. Tad pēc Tanto mājiena es iz­vilku no azotes rokassprādzes, ko brālim bija iedevusi māte, virsaiša sievas rokassprādzes, vislielākās un vis­skaistākās visā ciltī, ar sarkanīgu atmirdzu un iegriez­tiem putnu un zvēru atveidiem.

Tirgonis klusu iesvilpās. Viņš paņēma aproces tik uzmanīgi, it kā baidītos, ka tās sabirzīs viņa rokās, rū­pīgi nopētīja, tad nolika man priekšā, kaut arī es ne­biju sniedzies pēc tām. Viņš arvien vēl klusēja un kaut ko pārdomāja, un mēs gaidījām, ko viņš teiks. Pēdīgi viņš nolika pie malas pīpi un pacēla galvu.