SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Bet es? Es tikai smējos.

Tad viņš sāka draudēt un atkal solīt, un atkal draudēt.

Kad es piegāju tuvāk, viņš aiz bailēm apklusa. Es pārbaudīju siksnas ap viņa rokām, palūkojos aiz nik­numa un satraukuma ieplestajās acīs un nespēju no­valdīties.

— Baltie cilvēki ir kā vecas sievas, — es pateicu un izgāju no telts.

Viņi no jauna ņēmās nez ko kliegt, tad uzreiz ap­klusa. Tāpēc ka piepeši sāka drebēt zeme.

No kanjona izlauzās briesmīgs pērkona grāviens, tad otrs, trešais … Tas aizvēlās pār biezokni, atsitās pret kalnu sienām, atkal atgriezās un pēdīgi, vēja saplosīts, noklusa.

Es metos uz kanjona pusi. Taču nē. Griezos atpakaļ. Gūstekņus nedrīkst atstāt.

Es bezmaz raudāju aiz dusmām. Kas tur iet vaļā? Kas notiek kanjonā? Es biju kā aklais kaujas laikā — nevarīgs un apjucis lielu notikumu vidū. Kas bija at­gadījies kanjonā?

Un tad beidzot es ieraudzīju Tanto. Viņš traucās kā vēja spārniem. Viņa seja staroja laimē kā visskaid­rākā rīta blāzma.

— Sat-Ok! Sat-Ok! — viņš sauca. — Tirgonis atvēra kanjonu! Atvēra kanjonu!

Tā mūsu cilts vēlreiz izglāba savu brīvību un dzī­vību.

To pašu dienu ševanēzi un sivaši atstāja Sāļo Klinšu ieleju. Resnais Tirgonis, saņēmis savu atalgojumu, de­vās uz dienvidiem. Viņu pavadīja karavīri, kuriem va­jadzēja saņemt no viņa atlikušos pārtikas krājumus.

Nākamajā dienā, nevērojot sākušos sniega vētru, visa cilts uzņēma ceļu uz ziemeļiem, uz Melnajiem eze­riem. Tur mums vajadzēja satikties ar nodaļu, kas bija devusies Tirgonim līdzi uz Lāčezeru.

Gūstekņiem atņēmām ieročus un slēpes, lai viņi ne­varētu nākt mums pa pēdām. Ēdamo mēs viņiem at­stājām. Mēs negribējām, ka viņi nomirst badā. Bada nāve ir pārāk briesmīga, lai tai nolemtu pat ļaunus un nelietīgus cilvēkus.

Pari upei aizskan dziesma,

Meži saplaukst baltos ziedos,

Upes meldros gāgā zosis,

Ērglis cejas pretī saulei.

Maini kažoku, brāl mokve:

Dienvidvēji silti vējo.

Vai gribat zināt, kāda garša bija mūsu brīvībai?

Mēs vēl ilgi nevarējām pilnībā izjust tās laimi. Daudz grūtu dienu bija pagājis kopš mūsu iznākšanas no Sāļo Klinšu ielejas.

Pēdējais ziemas mēnesis mums uzbruka ar salu, sniegputeņiem, negantiem vējiem. Bet iet vajadzēja uz ziemeļiem, aizvien tikai uz ziemeļiem. Mums taču drau­dēja briesmas, ka atgriezīsies Vap-nap-ao un dzīsies mums pakaļ. Putenis aizvilka mūsu pēdas, bet tas arī apgrūtināja mums iešanu, kas vairāk līdzinājās bēgšanai.

Pēc sniegputeņiem uznāca saulainas dienas. Sals dzirkstīja tā, ka no sniega spožuma pūžņoja acis un saltajā vējā ik elpas vilciens griezās rīklē kā nazis. Augām dienām bija dzirdama viena vienīga skaņa — griezīga spelgoņas vēja dziesma.

Tikai pēc divdesmit dienu gājuma mēs apstājāmies uz dažām dienām atpūsties. Sīs grūtās divdesmit die­

nas nebija izturējis viens no vecajiem vīriem, nebija iz­turējusi arī Vikminču ģints Melnās Spalvas piecus mēnešus vecā meitiņa. Rūgta, aizvien vēl gaužām rūgta bija pirmo brīvības dienu garša.

Vai tiešām Vap-nap-ao bija sapulcinājis pret mums ļaunos spalga sala un sniegputeņu garus?

Taču, kamēr mēs pūtāmies, vēja virziens mainījās. Pēc tam biezoknī dzilkstošām lāsēm ieskanējās pirmais atkusnis. Gaiss biezēja no valgmes, ledus ezeros un upēs kļuva pelēcīgs. Ar katru dienu aizvien stiprāk brakšķēja ledus garoza, līdz beidzot…

Beidzot sāka zaļot bērzu pirmie dzinumi, samelnēja kalni, un, kaut gan biezo koku ēnā un briksnājos vēl gulēja sniegs, ezeru un upju ūdeņi jau sāka spīdēt un viļņot no agrā, straujā pavasara elpas.

Nekad vēl pavasaris nebija ienācis biezoknī tik spēji. Par to runāja tagadējais Jauno Vilku skolotājs Nepe- muss un visvecākais cilts karavīrs — Tinglitas vectēvs Lielais Lapsa.

No pirmās vēja maiņas līdz pirmajam meža zosu kliedzienam bija pagājušas tikko trīs nedējas.

Tātad jūs gribat zināt, kāda togad bija ševanēzu brīvības balss?

Tā bija vavas — meža zoss balss un tai nopakaļ traucošā dienvidvēja dziedāšana. Tā bija bērza dzi­numu, vāveres jaunā kažoka un pavasara puķu krāsa. Tā bija trūdošu lapu smarža, saules, pirmā lietus, upes viļņu un jauno priežu skuju smarža. Trušu cepeša, ceptu svaigo zivju un bērzsulu garša.

Ticiet man: tas bija visskaistākais pavasaris manā mūžā. Un, lai cik es jums stāstītu par savu jaunību, — labāku atmiņu par šīm man neatradīsies.

Un tāpēc es drīz no jums atvadīšos. Beigšu savu stāstu par manas zemes biezokni, par Sāļo Klinšu ieleju un par brīvo ševanēzu cilti.

Taču, iekām to daru, gribu jums vēl pastāstīt par kādām mana brāļa Tanto medībām, kas atgadījās da­žas dienas pirms pavasara Iesvētīšanas un Saderinā­šanās svētkiem, kas sākās ar Mežazoss deju.

Es domāju, ka man ir pienākums to darīt. Es gribu, lai jūs paturētu prātā manu brāli, jauno ševanēzu ka­ravīru, tādu, kāds viņš bija tais medībās, kad cīnījās ar melno lāci Nokautā Zirga klints pakājē. Es gribu, lai jūs labi saprastu, kāpēc viņš devās šai cīņā.

Pavasara Iesvētīšanas un Saderināšanās svētkiem vajadzēja kā allaž notikt dienu pirms pirmā pavasara pilnmēness.

Un tā nu nedēļu pirms pilnmēness Tanto bija uzgā­jis Nokautā Zirga klints tuvumā liela mokves — melnā vientuļnieka pēdas. Nākamajā dienā mēs gājām pa šīm pēdām. Tanto bija nolēmis pie svētku ugunskura dejot Jaunas Uzvaras deju, izgreznojies ar kaklarotu no lāča ilkņiem.

Tomēr notika tā, ka viņš cīnījās cita mērķa dēļ un ka cīņa iznāca citāda, nekā mēs to bijām gaidījuši.

Izgājām medībās kā parasti pirms rītausmas. Naktī vējš bija sadzenājis smagus lietus debešus. Līdzko bi­jām atstājuši nometni, uznāca silts pavasara lietus gā- ziens. Vējš svieda mums sejā lāses un dejoja ar lietu koku galotnēs.

Mēs gājām pa upītes malu uz Nokautā Zirga klints pusi. Nekādu piesardzību neievērojām, jo gājām pret vēju. Neviens zvērs nevarēja mūs saost, bet lietus ap­slāpēja mūsu soļus. Tanto bija atradis pēdas pašā klints pakājē. Mēs gandrīz skrējām skriešus.

Pavasara lietus nekad nemēdz būt ilgs. Tomēr šo­reiz tas pārstāja tikai ap dienasvidu, kad mēs jau bi­jām nonākuši līdz tai vietai, kur Tanto vakar bija uz­gājis lāča — vientuļnieka pēdas.

Tas bija neliels klajums. Un mums nebija ilgi jā­meklē melnā lāča pēdas. Mālainais strauta krasts bija no vienas vietas milzīgu ķepu nomīņāts. Alkšņi stāvēja ar noplēstu mizu un apkrimstiem lūkiem.

Aplūkojis pēdas, nopētījis, cik augstu lācis noplēsis mizu, es pametu skatienu uz Tanto. Tanto tikai smai­dot piemiedza acis. Un es? Es tobrīd jutos tā, it kā ne­gantās kodējas sarkanās skudras man būtu aplipušas ap kaklu, rokām, sirdi.

Lācim vajadzēja būt milzīgam. Jādomā, lielākam par to, kas pirms vairākiem gadiem bija mūs trenkājis ap meža bišu dori, un noteikti jau nu daudz lielākam par lāci zvejasvīru, ko bijām piebeiguši ziemas sākumā.

Tanto smaidam es atsaucos ar smaidu. Taču, līdzko viņš novērsās, es cik vien iespējams vērīgi aplūkojos apkārt. Pēdas bija vakarējās. Man turpretim šķita, ka jūtu sevī urbjamies mazas, asiņu pieplūdušas lāča acis.

Tanto neļāva man laiku pārdomām. Devās uz priekšu. Es uzreiz aizmirsu pirmos satraukuma mirkļus. Pēdas saistīja skatienu. Mūsu solis kļuva aizvien vieglāks, aizvien vairāk tas bija vilka un mednieka solis. Nu jau mēs virzījāmies lēni, piesardzīgi, ar skatieniem, ar dzirdi un ožu mēs taujājām mežam par zvēru. Mums atbildēja nobradātā zāle zem kājām, aizlauztie zari, sa­mīdītie stādi, noskrāpētā sūna pie kokiem.