SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

lai viņi aizmigtu cietā bezsamaņas miegā. Tomēr es būtu vēlējies, simtreiz labāk būtu vēlējies iet cīņā ar Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudīm vaigu vaigā, at­klātā cīņā uz dzīvību un nāvi. Un domas par to, ka Tanto un es — zēns, kuram vēl tālu līdz asins pārbau­dei, — mēs glābsim visas cilts dzīvību un brīvību, ne­deva man miera.

Nakts atpūtas laikā es nevarēju iemigt, un, ja arī iemigu, mani mocīja rēgi: drīz es cīnījos ar pašu Vap- nap-ao, kas bija liels liels kā pelēkais lācis un

citreiz kā indīga čūska, drīz bēgu no milzu lavīnas, kas gāzās taisni no debesīm, drīz cīnījos ar veselu baru vilku Karalisko Jātnieku izskatā . ..

Pēc trim dienām un trim naktīm mēs sasniedzām kalnu pakāji netālu no ieejas Klusējošo Klinšu kan­jonā. Līdz Karalisko Jātnieku nometnei bija atlicis ne vairāk par pusi dienas mierīga brauciena. Seit mēs šķīrāmies. Tirgonis ar vienu piekrauto pajūgu brauca uz priekšu, cerēdams nokļūt līdz Vap-nap-ao nometnei vēl pirms krēslas. Mums turpretim vajadzēja doties pa

viņa pēdām, kad satuinsis, atstājot suņus un pārtikās krājumu šai atpūtas vietā.

Pa ceļam mēs nebijām manījuši vilku pēdas, nedz arī dzirdējuši vilku gaudošanu, tā ka nebija ko baidī­ties par suņiem un ēdamo. Tomēr drošības labad mēs maisus ar ēdamo pakārām kokā un suņus piesējām tā, lai uzbrukuma gadījumā tie vismaz varētu aizsargāties.

Gaiss bija dzidrs un nekustīgs. Sals pieņēmās. Pie­vakarē tas jau bija tik stiprs, ka lāgu lāgiem atskanēja lauska spērieni kokos — gluži kā balto šāvieni. Suņi uzreiz ierakās dziļi sniegā, mēs turpretim nedrīkstējām pat uguni uzkurt.

Cik gausi šodien saule vilkās uz rietu! Ifgi tā apspī­dēja kalnu virsotnes. Aiz tuvākās kalnu grēdas rēgo­jās saulē mirdzošas klintis, kas ieskāva ieleju. Starp tām smaila kā putna knābis slējās sniega klātā Ērgļu Klints virsotne.

Beidzot kalni iekvēlojās sarkanās rieta ugunīs. Ta­gad tie jau ātri mainīja krāsu, dzisa. Pār tiem bezga­līgā augstumā iedegās pirmā zvaigzne.

Mēs devāmies ceļā.

Gājām pa Tirgoņa pēdām biezā tumsā, gājām klusu, nedzirdami, kā vilki. Pēdas veda mūs pa biezokņa malu. Sniegs čirkstēja zem kājām. Nakts satumsa un tad atkal sāka skaidroties zvaigžņu gaismā. No kalnu aizmugures uzpeldēja šaurs, gandrīz balts mēness sirpis.

Kalnu siena tuvojās, auga, kļuva tumšāka. Šķita, ka pa visu biezokni aizskan mūsu siržu puksti. Es jau sazīmoju pazīstamos klinšu nogāžu apveidus. Mēs tu­vojāmies Brāzmainās Straumes kanjonam. Zvaigznes rādīja pusnakti.

Sniega lauka, kas mirgoja menesnīca, mēs pamanī­jām vairākus tumšus plankumus. Vap-nap-ao nometne!

Karalisko Jātnieku teltis stāvēja nelielā klajā vietā (te bija manāma baltā priekšnieka tālredzība). Taču, par laimi, pie tām varēja piezagties, slēpjoties kanjona šķērsotās klints sienas ēnā.

Pusnakts bija garām. Pār mums nekustīgi karājās zvaigznes. Sals līda man kaulos, acis asaroja, grūti kļuva elpot. Es drebēju, taču tas nebija no sala.

Pie telts parādījās kāda ēna. Mēs izdzirdējām baltās pūces brēcienus. Viens, divi, trīs …

Un es biju domājis, ka būs cīņa!

Nekādas cīņas nebija, nebija vispār nekā tāda, ar ko es varētu kāda priekšā padižoties. Piecus gadus veci uti būtu varējuši izdarīt to, ko izdarījām mēs. Visu taču mūsu vietā jau bija paveicis ugunsūdens gars.

Kad mēs piegājām pie teltīm, Tirgonis mūs gaidīja un smējās. Jā gan, smējās gandrīz pilnā balsī!

Viņš mūs ieveda balto teltī — un mēs vairs nebrīnī­jāmies par viņa nepiesardzību.

Baltie gulēja kā bluķi. Kā nejūtīgi, stulbi bluķi. Tikai viens miegā nez ko iemurkšķējās, kad mēs sējām vi­ņam rokas. Pārējie pat nepakustējās. Un viņi dēvējās par karavīriem, šie ļaudis! Ļaudis, kas nolēmuši nāvei, badam un verdzībai brīvo ševanēzu cilti! Kā es viņus nicināju! Manā sirdī nepalika vietas pat naidam. Viņi bija spēcīgi, vareni un tai pašā reizē tik smieklīgi un vāji. Viņiem bija ieroči, kas sadragāja pat klintis, taču viņi nespēja turēties pretim ugunsūdens garam.

Ar savu viltību viņi bija sagrābuši visu mūsu zemi, bet ieviesuši tādus likumus, pie kuriem cilvēkam, lai paēdinātu savus bērnus, jāgrūž bada nāvē citu bērni. Viņi bija simtkārt bagātāki par sarkano tautām, bet neprata nodrošināt pārticību pašu cilts vecajiem cil­vēkiem. Prata būt drošsirdīgi kā Vap-nap-ao, bet savu drošsirdību lika lietā nevis karavīra cīņā pret karavīru, bet lai mērdētu badā sievietes, sirmgalvjus un bērnus. Prata būt cēli kā Tirgonis, taču savu cēlumu mainīja pret… dzeltenās dzelzs rokassprādzēm.

Kopš tā laika es nemitējos brīnīties par tiem, taču mitējos tos nīst. Es sāku tos nicināt. Pat Tirgoni!

Viņš turpretim bija pavisam zaudējis savaldību. Priecājās par vieglo uzvaru un tai pašā reizē uztrau­cās kā mazs uti, kas apmaldījies rnežā. Viņš zināja, ka Vap-nap-ao atgriezīsies ne agrāk kā pēc mēneša, taču brīžam izturējās tā, it kā liela Karalisko Jātnieku no­daļa jau būtu ielenkusi mūs pie kanjona ieejas. Viņš vienā gabalā iztaujāja Tanto — kādas izskatās un cik sver apsolītās aproces, pārvaicāja, vai mēs turēšot vārdu. Un, tikai kad pat es vairs neatbildēju uz viņa jautājumiem, likās mierā.

Pēc Tanto pavēles es apsargāju gūstekņus. Tirgonis jau naktī bija atradis dinamīta krājumus vienā no tel­tīm un, pārbaudījis kopā ar Tanto saites ap gūstekņu rokām un kājām, devās uz kanjonu.

Man vajadzēja klausīt brāļa pavēlei. Tirgonis bija paņēmis balto ieročus, taču ar visu to viņu priekšlai­cīga atbrīvošanās apdraudētu mūsu iecerēto pasākumu.

Ja man Sāļo Klinšu ielejā kāds būtu teicis, ka es ap­sargāšu četrus sagūstītus Karaliskās Jātnieku nodaļas karavīrus, man tas liktos pilnīgi neticami. Jau cerība uz tādu iespēju darītu mani bezgala lepnu. Taču pat­laban es nejutu prieku, nerunājot nemaz par lep­numu …

Pret rītu sals sāka pielaisties.

Pirms rītausmas netālajos kokos izdzirdēju pirmo vēja pūsmu. Bet, kad uzausa gaisma, ieraudzīju virs kalniem miglas dūmaku un pirmās mākoņu vērpetes, kas vēstīja tuvu sniegputeni.

Baltie nemodās, kaut gan es teltī sakūru uguni. Dūmi, izgājuši pa telts augšējo spraugu, necēlās gaisā. Vējš pieplacināja tos pie zemes, plāja palsām šķiesnām pa klinšu pakāji.

Es atkal izgāju no telts. Saules gaisma kļuva aizvien blāvāka. Kudlaini mākoņi drūzmējās virs biezokņa un ar skubu traucās uz austrumiem.

Es kļuvu aizvien nemierīgāks.

Kanjons joprojām klusēja. Vai Resnais Tirgonis va­rēs izdarīt, ko solījis? Es atcerējos milzīgo akmeņu aizgruvumu, klinšu apraktos karavīrus, Vap-nap-ao at­modināto pērkonu grāvienus, zibeņu asinssārto plaik- snīšanos… Kanjona klusums vēsmoja nedzirdamus draudus.

Teltī atskanēja gārdzošs kliedziens. Pamodušies! Mani ieraudzījuši, viņi uz mirkli apklusa, lai pēc tam saceltu brēku — gluži kā vecas sievas ķīvēdamās. Viņi klaigāja savā valodā, un es nesapratu nekā cita kā vien to, ka viņi neprot saglabāt pašcieņu un, nevērojot manus smieklus, velti rausta savus pinekļus, valstās un kauc aiz bailēm un dusmām kā piesieti, izbadēju­šies suņi.

Bet tad viens no viņiem pārkliedza citus, visi ap­klusa. Viņš turpretim uzrunāja mani ševanēzu valodā, nežēlīgi kropļodams un jaukdams vārdus. Viņš man piesolīja lielu maksu, solījās padarīt mani par virsaiti, dot man savu ieroci un zirgu, apbērt ar dāvanām, ja es viņus atbrīvošu.