SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

— Mans tēvs Ovases! — Mazais Ūpis iesaucās un priecīgi un plati pasmaidīja. Viņa smaids atspoguļojās pat Nepemusa sejā un Ovasesa acīs, tas bija brīnum jauks, kā cerība uz dzīvi un brīvību.

Tēvs bija ar mieru.

Turpat uz vietas tika nolemts, ka pēc tam, kad šie trīs būs laimīgi atgriezušies, to pašu ceļu ies Nepemuss, Tanto un Vikminču ģints Melnais Briedis.

Karavīri izklīda. Pirmajai trijotnei vajadzēja tūliņ posties ceļā. Mēs dzirdējām, kā vīri, salasījušies ārpusē, metas iztaujāt katru, kas iznāk no telts. No paklusām sarunām izlauzās atsevišķi vārdi, ieskanējās priecīgi smiekli.

Es nevarēju iemigt. Nekad savā mūžā nevienu un ne par ko neesmu tā apskaudis, kā apskaudu Dzelteno Mo­kasīnu un Mazo Upi par viņu rītdienas gājienu. Viņiem vajadzēja pārkāpt nolādētās Sāļo Klinšu ielejas robe­žas, iziet brīvībā, viņiem vajadzēja izglābt dzīvību visai ciltij.

Mūsu cilts ir maza. Tā kūst kā sniegs pavasarī, pa­dodamās savam liktenim, kā īsā ziemas diena padodas naktij.

Taču, ja mums arī šoreiz laimēsies aizdzīt badu no mūsu tipi, iespējams, ka turpmāk mūs gaida daudz miera un brīves gadu.

Ir pagājuši Lielā Tekumse laiki. Un arī toreiz jau ševanēzi bija pārāk vāji, lai cīnītos ar baltajiem. Tagad mums ir vairs palikusi tikai izsalkušu vilku bara vajāta brieža veiklība. Bet, ja Ovasess, Dzeltenais Mokasīns un Mazais Ūpis veiks kalnu pāreju zem Ērgļu Klints, viņu vārdi uz ilgiem gadiem paliks ševanēzu atmiņā. Sievietes dziedās par viņiem dziesmas, skolotāji stāstīs Jaunajiem Vilkiem par viņu varoņdarbiem.

Nākamajā dienā mazā gaismiņā tēvs sūtīja uz aiz­bērto kanjonu krietnu pūlīti karavīru un pavēlēja tiem novērst Vap-nap-ao ļaužu uzmanību. Bet Nepemuss, Tanto un Melnais Briedis sekoja Ovasesam^ lai iepazītu pirmās trijotnes ceļu uz kalnu pāreju zem Ērgļu Klints. Pēc piecu vecāko Jauno Vilku (starp tiem bijām arī mēs ar Pūci) dedzīgiem lūgumiem, ko beidzot atbalstīja Ne­pemuss, tēvs atļāva arī mums doties uz lielo Ērgļu Klints nogāzi.

Diena bija salta, tāpat kā viss pēdējais mēnesis, saule slēpās aiz smagiem, pelēkiem, virs kalniem noslīgušiem padebešiem. Tie visu darīja pelēku, pat sniegu, pat kalnu virsotnes.

Ovasess ar saviem pavadoņiem bija devies ceļā jau naktī. Tā ka tad, kad mūsu pulciņš nonāca līdz tai vie­tai, no kurienes varēja vērot viņu gaitu, viņi jau bija augstu, gandrīz ap nokalnes vidu.

Mēs, Jaunie Vilki, bijām paņēmuši līdzi no nometnes pa klēpītim žagaru un uzkūrām nelielu uguni. Mēs bi­jām līksmi šai dienā, pat laimīgi. Mums šķita, ka vis­lielākās briesmas ir jau garām un mēs izejam uz jaunas labu medību un brīvas dzīves takas.

Taču Nepemuss uzreiz atņēma mums vēlēšanos smie­ties un jokot. Pašam skaļākajam no zēniem, Melnā Brieža brālim, viņš bez kada brīdinājuma uzšāva ar laso. Mēs visi tūdaļ apklusām.

Mēs raudzījāmies uz Nepemusu padevīgi, tomēr jutā­mies aizvainoti. Viņš taču allaž bija tikpat taisnīgs kā Ovasess. Kāpēc tad šoreiz tik bargi sodīja par sīku pārkāpumu?

Tomēr, uztvēris Nepemusa skatienu, kas bija pievērsts mazajām cilvēku figūrām, kuras rāpās pa nokalni aug­šup, es sapratu viņa dusmu cēloni. Pieaugušie nebija tik pārliecināti un tik mierīgi kā mēs. Izšķīrās cilts lik­tenis, bet mēs smējāmies un plosījāmies kā mazi pui­kas, ķerdami līdakas seklā ūdenī.

Teltīs izžāvētie žagari dega gandrīz bez dūmiem. Mēs sēdējām pie ugunskura, un tikai rāmā liesmojošo žagaru sprēgāšana traucēja piesnigušo kalnu dziļo klusumu.

Mēs saspringti vērojām Ovasesa un divu jauno kara­vīru stāvus, kas izskatījās sīki kā skudriņas. Lāgiem tie pazuda skatienam aiz apsnigušiem klinšu blāķiem, lā­giem kustējās tik lēni, ka šķita stāvam uz vietas.

Tanto un Nepemuss reizēm pārmija pa vārdam, pūlē­damies iegaumēt karavīru ceļu uz pāreju.

Pagāja dienasvidus. Mūsu izplūdušās ēnas uz pelēk- snīgā sniega atkal sāka stiepties garumā. Acu priekšā mums plaiksnījās sarkani un melni loki, vīdēja tumši plankumi, bet mēs neatlaidīgi sasprindzinājām redzi. Un sīkie stāvi tuvojās kalna pārejai …

Mēs visi piecēlāmies kājās. Bija saspringts klusums. Jutu sāpes deniņos. Acis asaroja, tās aizsedza migla, un karavīru stāvi pazuda skatienam.

Un tad … tad kāds iekliedzās. Nezinu, neviens ne­zina, kuram bija izlauzies kliedziens — Pūcei vai Tanto, vai Nepemusam. Vai galu galā kādam no zēniem — ne­gaidīts un briesmīgs tas noskanēja kā ievainota putna brēciens. Un notika, redziet, kas. Piepeši pie pašas pār­ejas uzvirmoja balts mākonītis. Sākumā tas bija niecīgs mākulītis, ne lielāks par delnu, taču arī tāds tas uzreiz aizsedza trīs sīkās figūriņas un tad sāka augt, slīdē­dams lejup. Gaisā ietrīcējās dobja skaņa, kā tāla vētras atbalss.

Cik ilgi tas turpinājās? Acumirkli vai mūžību? Baltā lavīnas tūcīte slīdēja ielejā, izplūzdama pa nogāzi kā nāves upe.

Pirmais uz kalnu metās Tanto. Bet Nepemuss satvēra mani aiz rokas un iekliedza man taisni sejā:

— Lai vīri skrien šurp ar šķēpiem! Visi nometnes karavīri lai skrien šurp! …

Meklēšana ilga cauru nakti un visu nākamo dienu. Trešās dienas rītausmā atrada Mazo Ūpi. Viņam bija lauzta roka un mazliet saspiestas krūtis. Ne Ovasesu, ne Dzelteno Mokasīnu mums neizdevās sameklēt ar ak­meņiem sajauktā sniega gūzmā. Ļaunie kalnu gari ne­vēlējās atdot savus upurus.

Ap diertasvidu, kad meklētāji, par laimi, bija nokāpuši lejā atpūsties, ļaunie gari nogāza jaunu lavīnu.

Vakarā tēvs lika meklēšanu pārtraukt. Gaisā iešalko- jās silta vēja elpa — uz piesnigušajām kalnu nogāzēm tā varēja kļūt draudoša kā pati nāve. Ērgļu Klints no- karajās pār mums kā Tumsas gara dūre.

Klusēdami atgriezāmies nometnē. Mums blakus so­ļoja Nāves dziesma.

Mani bērni, mani nabaga bērni,

Klausieties gudrības vārdus,

Klausieties brīdinājuma vārdus,

Ko saka Pavēlnieks, kas radījis jūs,

Ko saka Manitu — Lielais gars.

Apvienojiet totēmus un ģinšu zīmes,

Apvienojiet ciltis un ģintis,

Celieties cīņā pret baltajiem

Kā Tavansentas upe.

Pēc atgriešanās Tanto paņēma mani savā teltī. Pār ieleju skanēja Nāves dziesma. Es biju tik pārguris, ka uz vietas aizmigu smagā bezsapņu miegā.

Tomēr atpūsties neiznāca necik ilgi. Tanto mani uz­modināja, raustīdams aiz rokas. Jādomā, bija vēla nakts, jo neskanēja vairs pat sēru dziesma. Taču teltī dega neliels ugunskurs, un brālis un Tinglita bija sa­ģērbušies kā dienas laikā.

Es ar mokām atģidos. Dažkārt cilvēks atgriežas no miega kā no tāla ceļa, kā no citas dzīves. Arī patla­ban man šķita, ka esmu bijis kaut kur tālu tālu, svešā, bet mierīgā pasaulē. Mani atmodināja tikai brīnišķīga ceptas gaļas, trekna lāča šķiņķa smarža. Es pietrūkos kājās un vienlaikus nedroši pavēros uz Tanto. Ko no­zīmēja šīs nakts dzīres? Tēvs taču bija pavēlējis līdz pašam pēdējam, kamēr jelmaz var izturēt, taupīt ēdamo.

Tanto apsēdās pie uguns blakus Tinglitai, kura cepa gaļu tik mierīgi, it kā telts būtu pilna ar krājumiem un to pietiktu visgarākajai ziemai. Abi kaut kā neizprotami mani uzlūkoja. Uz mirkli mani pārņēma bailes kā pēkšņi uzplūduši salta vēja brāzma.

— Sat-Ok, — Tanto sacīja, — apsēdies pie mums.

— Klausos, Tanto.

Es apsēdos pretim Tinglitai, pie uguns sildīdams no­salušas rokas. Cik brīnišķīgi smaržoja gaļa! Taču… taču es nolēmu: neēdīšu. Niknums nomainīja bailes.