SAT-OKS - SĀĻO KLINŠU ZEME

Liels, melns mokve stāvēja seklē, kur viņš bija iedzi­

nis zivju bariņu. Ik pa brīdim noplunkšķēja ūdens zem lāča ķepas cirtiena un jauns loms izlidoja uz krasta, kur jau gulēja krietna kaudze zivju.

Mokve stāvēja ar muguru pret mums un smagi tus­nīja. Viņš nejuta mūsu tuvošanos. Sirds man dauzījās ne tikvien cerībā, bet arī aiz bailēm. Es sapratu, ka Tanto negrib vilkt medības garumā vai gaidīt lāci, jo diena jau dzisa. Viņš bija nolēmis cīnīties šeit. Bet vieta bija diezgan bīstama. Ja mums nāktos bēgt, tad abiem ceļš būtu tikai viens — šaura krastmalas sēre, turklāt pa piekalni lejup. Tādā gadījumā bēgšana va­rēja beigties tikai ar nāvi.

Tanto lika man paiet cik iespējams tālu atpakaļ. Taču es viņu neklausīju. Es zināju, ka mana bulta pat­laban var viņam noderēt vairāk nekā jebkad.

Lācis aizvien vēl mūs nedzirdēja.

Pēdīgi Tanto, uzvilcis stopu, uzsauca:

— Mokve, mans brāli, atskaties!

Lācis gausi, it kā neticēdams savām ausīm, pagrie­zās pret mums. Tad nosvelpa Tanto bulta un ieurbās lielajam zvēram acī. Pa biezokni aizskanēja apdulli­nošs rēciens. Mana bulta trāpīja pavērtajā rīklē. Lācis drāzās taisni mums virsū. Mēs atlēcām sāņus katrs uz savu pusi, un viņš vienu mirkli saminstinājās, izrau­dzīdamies pretinieku. Viņš izvēlējās lielāko, Tanto, kas vēcināja jaku. Lācis saslējās pakaļkājās, un šai brīdī brālis iesvieda viņam acīs riekšavu sāls un uzmeta uz galvas ādas jaku.

Ar šo brīdi mokve bija cīņu zaudējis. Viņš nekā ne­redzēja, un arī oža viņam nekā nevarēja palīdzēt, jo uz galvas bija Tanto jaka, piesātināta ar sīvu cilvēka

smaku, bet dzirde lācim nav diez cik smalka. Lai viņu piemānītu, es iesaucos:

— Esmu šeit, mokve!

Zvērs pagriezās uz manu saucienu, un tad Tanto pieskrēja no otras puses un iegrūda viņam šķēpu sā­nos, otros sānos ieurbās mana nākamā bulta. Mokve uzreiz izbijies žēli ierēcās, sabruka uz priekškājām un sāka klanīt galvu. Tās bija cīņas beigas. Tanto pēdējo reizi pacēla tomahauku un deva lācim negantu trie­cienu pa noliekto galvu. Lācis lūkoja pacelties pakaļ­kājās un nogāzās gar zemi.

— Piedod, brāl mokve, — sacīja Tanto, — bet man vajadzēja dabūt tavu ādu, lai es varētu ievest savā teltī pašu daiļāko no ševanēzu meitenēm.

Mokve klusēja. Kej-vej-kejens nesa jauna sniega smaržu. Vajadzēja bez kavēšanās atgriezties nometnē.

Gaļu mēs līdzi neņēmām, jo, kad beidzām dīrāt lāci, no austrumiem jau nāca virsū vakara krēsla. Āda bija liela un smaga, taču mūs spārnoja prieks, un mēs at­steidzāmies nometnē, iekām vēl visas teltis bija iemigu­šas, atsteidzāmies reizē ar jauno sniegu.

Vējš bija mazliet pierimis. No nakts dzīlēm sijājās baltu zvaigznīšu virpuļi un mīksti klājās pār zemi, apslāpēdami mūsu soļus. Tinglitas tēva teltī vēl lies­moja ugunskurs un bija dzirdama augsta meitenes balss. Mēs apstājāmies. Dziedāja Tinglita:

Tu pats esi tālu, karotāj mans, Bet atstāji man savu sirdi. Man vakarvējš atnesīs ziņu, Kā klājas tev dziļajā mežā. Es gribētu žiglajiem putniem Uzticēt savu mīlu, Uz spārniem lai tevim to aiznes.

Tak baidos, ka Jaunais Ka-peboan-ka Nosaldēs putnu un sirdi, Manu sirdi un manu mīlu. Nāc atpakaļ drīzāk, karotāj mans!

Tanto saslējās un pacēla augstu izstieptajās rokās ceturto lāča ādu.

— Tinglit! — viņš iesaucās. — Tinglit!…

Vakar vakarā bija dzīres mana brāļa teltī un pirmo reizi viesus aprūpēja viņa sieva, viņa nākamo dēlu māte Tinglita — Bērza Lapiņa.

Un šorīt mums negribējās iet uz mežu. Rīts bija laisks, jo dzīres vakar bija lielas un bagātīgas.

Līdz pašam dienasvidum mēs ar Pūci pinām rež­ģus sniega slēpēm. Mums pie kājām gulēja Tauga. Savā jaunajā ziemas kažokā viņš izskatījās pēc rudā vilka. Tikai no acīm varēja redzēt, ka tas ir suns — draugs.

Pēcpusdienā mēs devāmies uz mežu iemēģināt jau­nās slēpes. Tās bija izdevušās varenas: pat pār vislie­lākajām kupenām nesa mūs aši un viegli. Tauga negri­bīgi vilkās mums nopakaļ. Viņš ātri atskārta, ka mēs tīšuprāt izraugāmies visaugstākās kupenas, pār ku­rām viņš ar mokām jaudāja pārkūņoties, un tāpēc drīz vien sameklēja pats sev stidziņu un pazuda biezoknī.

Mēs gājām gausi un klusēdami. Runāt negribējās, arī domāt ne. Mēs klīdām bez mērķa un bez ceļa. Vis­pirms uz austrumiem, tad gar neliela strauta gultni nogriezāmies uz dienvidiem. Visjaunākie puikas te bieži mēdza izlikt cilpas. Kaut kur meža dziļumā iespiedzās trusītis, un pēc brītiņa suņa rūkšana mums paskaid­roja, ka trusītis kritis par upuri Taugam. Es uzsaucu

sunim, taču viņš ncatskrēja tūliņ. Laikam jau viņam ne ar vienu negribējās dalīties laupījumā, jo viņš iera­dās, rīdams pēdējo kumosu. Kaut arī viņam viss purns bija ar truša asinīm, viņš skatījās tik nevainīgi, it kā vismaz divas dienas nebūtu it nekā turējis zobos un, protams, jau nu kādu gadu nebūtu saticis biezoknī ne­vienu trusīti.

Tagad nu viņš tecēja mums nopakaļ. Mēs pagriezā- mies uz nometnes pusi, rāmā garā pārspriezdami, ka nebūtu par kaiti, ja katru dienu notiktu kādas kāzu dzīres un katru dienu va­rētu pamieloties ar lāča šķiņķi, ar ceptām brieža ribām, kūpinātu lasi, uz iesma ceptām līdakām un ar zeltainu medu.

Mēs pārrunājām, ka arī paši kādreiz vedīsim sa­vās teltīs jaunas meitenes. Es sacīju, ka manai skvau — sievai būs tikpat lielas un melnas acis ar skaidrām dzirkstelītēm dzīlēs kā Tinglitai. Bet Pūce teica, ka viņa sieva būšot tikpat jautra kā mana māsa Tinageta. Viņš pat ieminējās, ja Tinageta būtu jaunāka un viņš ve­cāks, tad tūliņ uz vietas ietu pie mana tēva un aiz-

nestu desmit lāčādas, lai varētu ņemt Tinagetu savā telti. Es iebildu, ka viņam tad būtu jāprasa atļauja arī man un jālūdz, lai es palīdzu tās lāčādas sagādāt, jo citādi pats pirmais lācis neatdotu vis Pūcei savu ādu, bet aiznestu uz savu midzeni viņējo.

Pūce nekā neatbildēja. Tad uzreiz, ne vārda neteicis, iegrūda mani uz galvas kupenā. To nu es viņam tā ne­atstāju. Vēl mirklis, un mēs abi jau kumurojām pa sniegu. Drīz viens, drīz otrs guvām virsroku, padoties neviens negribējām. Draudzība paliek draudzība, bet es jutu, ka man uzpampst acs un Pūcei no deguna tek asinis un krāso sniegu sarkanu.

Un tad piepeši mēs abi trūkāmies kājās. Mēs izdzir­dējām, ka Tauga, kas tikko bija ieskrējis biezoknī, iegaudojās kā vilks. Kas noticis? Tā suņi parasti gaudo pie miruša cilvēka. Mēs skrējām uz to pusi.

Strauta malā kņūpus gulēja ļoti izģindis indiānis ar īsi apgrieztiem matiem, nodriskātā apģērbā.- Mēs viņu apgriezām augšpēdu. Šā cilvēka asiņainā seja šķita mums pazīstama.

— Nolauztais Nazis! — Pūce iekliedzās.

Jā gan, tas bija Nolauztais Nazis, karavīrs, kuru baltie bija sagūstījuši Klusējošo Klinšu kanjonā. Tas bija viņš, par kuru Vap-nap-ao tika apgalvojis, ka tas it kā bijis ar mieru iet rezervācijā.

Viņa kājas un rokas bija vienās brūcēs. Visa miesa no ienas vietas klāta zilumiem, skrambām un pušu­miem.

Mēs salauzām zarus un noguldījām uz tiem ievai­noto. Tad Pūce joza uz nometni pēc palīdzības, un es paliku pie karavīra.

Diena dzisa, no austrumiem atkal nāca virsū tumsa.

Taču, jādomā, daudz briesmīgāka tumsa mums māk­sies virsū no dienvidiem, no balto apmetnes puses. Es raudzījos izmocītajā Nolauztā Naža sejā. Kādas vēstis gan viņš atnesis savai ciltij?