Leonīds Brežņevs: Mazā zeme

Es nokļuvu pie motorlaivas Nr.9, pie tās pie­peldēja arī locis Sokolovs. Ar roku turēdamies pie pieturbrusas, mēs palīdzējām iekļūt laivā tiem, kam ar munīcijas kravu plecos bija grūti noturē­ties virs ūdens. No laivas viņus vilka augšā. Un, manuprāt, neviens nebija pametis ieroci.

Starmeši jau bija mūs uztaustījuši, satvēruši kā knaiblēs, un no Platās gravas rajona, uz rietumiem no Mishako, sāka šaut artilērija. Šāva neprecīzi, taču sprādzieni svaidīja laivu no vienas puses uz otru. Dārdoņa neapklusa, bet šāviņi visapkārt pēk­šņi vairs nesprāga. Varbūt mūsu lielgabali sāka graut pretinieka baterijas. Un šajā troksnī es sa­dzirdēju niknu saucienu:

— Vai tu kurls esi palicis? Dod roku!

Kā pēc tam noskaidrojās, tā, sniegdams roku, man bija kliedzis otrās pakāpes staršina Zimoda. Ūdenī viņš nebija redzējis uzplečus, turklāt šādā brīdī tas arī nebija svarīgi. Desanta motorlaivām, kā zināms, ir maza iegrime, un tās nepaceļas aug­stu virs ūdens. Pieķēries pie brusas, es vilkos uz augšu, un mani satvēra stipras rokas.

Tikai tad es sajutu drebuļus: aprīlis pat Mel­najā jūrā nav pats labākais peldēšanās laiks. Sei­nera vairs nebija. Kareivji izgrieza apģērbu un klusu lamājās: «Nolādētie velna friči!» Pamazām visi apklusa, iekārtojās aiz kastēm un saiņiem. No­gūlās savilkušies vai knūpus, it kā tas varētu glābt. Bet galvenais taču vēl bija priekšā. Gal­venais bija kauja, kurā mums vajadzēja doties tūlīt.

Un pēkšņi šajā traģiskajā situācijā, sprādzienu un ugunīgo trašu gaismā ieskanējās dziesma. Dzie­dāja kāds matrozis, atceros, ļoti liela auguma vīrs; tā bija Mazajā zemē dzimusi dziesma, tā vēs­tīja par nesalaužamo gribu un spēku, kas piemīt tādiem karavīriem, kādi tobrīd bija laivā. Es šo dziesmu zināju, bet tagad man liekas, ka tieši tad to dzirdēju pirmo reizi. Atmiņā iespiedusies rinda: «Šajās trauslajās koka laivās brauc vīri, kas kalti no dzelzs.»

Pamazām pacēlās galvas, tie, kas gulēja, uzcē­lās sēdus, tie, kas sēdēja, piecēlās kājās, un viens otrs jau sāka piebalsot. Es nekad neaizmirsīšu šo brīdi: dziesma lika cilvēkiem izslieties taisni. Par spīti nule pārdzīvotajam, visi jutās drošāk, ieguva kaujiniecisku noskaņojumu.

Drīz vien laiva skāra dibenu, un mēs sākām lēkt krastā. Aprauti skanēja komandas, kareivji iz­krāva munīcijas kastes, citi tās uzcēla plecos un skriešus — te nav jāskubina, te steidzina uguns — nesa aizsegā. Nolikuši kravu, viņi tūlīt skrēja at­pakaļ, tas viss notika, turpinoties apšaudei, nemitoties bumbu dārdiem. Bet no krasta ar nestuvēm jau nesa evakuācijai sagatavotos ievainotos, ko mūsu papildinājumam vajadzēja nomainīt.

Lēzeno piekrastes joslu klāja oļi, tālāk pacēlās krauja, nišu izvagota. Līdz tām tad arī vajadzēja aizjoņot, lai paglābtos no uguns, bet pēc tam uz­rāpties vēl kādu pusotru desmitu metru augstāk un ielēkt tranšejā, kas veda tālāk Mazajā zemē. Un, kaut gan, atkārtoju, galvenais vēl bija priekšā, te jau cilvēki jutās mierīgi. No šejienes pa satik­smes ejām varēja nokļūt līdz jebkurai daļai, kas karoja placdarmā, gandrīz vai līdz jebkurai apakš­vienībai.

Pārcelšanās vienmēr bija bīstama, ar risku bija saistīts gan pats brauciens, gan izkraušana, gan pārskrējiens, gan uzkāpšana kraujā, taču ik rei­zes, ieradies Mazajā zemē, es atgriezos pie domas: bet kā gan šeit izcēlās malā mūsu cilvēki, kad ta­gadējā glābjošā aizsega vietā atradās vācu lož­metēji, bet pa satiksmes ejām skrēja desantniekiem neredzamie hitlerieši ar automātiem un granātām? Katram, kas atcerējās, ka tiem, pirmajiem, bija daudz grūtāk, droši vien radās jauni spēki.

Tomēr, kā zināms, mēs noturējām Mazo zemi tieši tik ilgi, cik bija vajadzīgs saskaņā ar padomju pavēlniecības plāniem, — 255 dienas. Kā mēs tās toreiz nodzīvojām, to es gribu pastāstīt.

Mums karš nebija vajadzīgs. Taču, kad tas sākās, lielā padomju tauta vīrišķīgi uz dzīvību un nāvi cīnījās pret agresoriem. Atceros, 1940. gadā partijas Dņepropetrovskas apgabala komiteja rīkoja lektoru apspriedi. Es toreiz īpašu uzmanību veltīju militāri patriotiskajai propagandai. Par to tad mums arī bija runa. Kā zināms, ar Vāciju bija noslēgts neuzbrukšanas līgums, laikraksti publicēja attēlus, kuros bija redzama Molotova tikšanās ar Hitleru, Ribentropa tikšanās ar Staļinu, līgums mums nodrošināja nepieciešamo atelpu, deva laiku mūsu zemes aizsardzības spēju nostiprināšanai, taču ne visi to saprata. Un, lūk, kā šodien redzu, toreiz piecēlās viens no apspriedes dalībniekiem, labs lektors, uzvārdā Sahno, un jautāja:

— Biedri Brežņev, runājot par neuzbrukšanu, mums jāizskaidro, ka tas ir nopietni, bet tie, kas netic, nodarbojas ar provokatoriskām runām. Bet tauta taču maz tic. Kā lai mēs rīkojamies? Izskaid­rot vai neizskaidrot?

Laiks bija diezgan sarežģīts, zālē sēdēja četri simti cilvēku, visi gaidīja manu atbildi, bet ilgi domāt nebija iespējams.

— Noteikti izskaidrot, — es teicu. — Tik ilgi, biedri, skaidrosim, kamēr no fašistiskās Vācijas nepaliks akmens uz akmens!

Tolaik es biju Dņepropetrovskas apgabala komi­tejas sekretārs aizsardzības rūpniecības jautāju­mos. Varbūt kāds arī varēja atļauties bezrūpību, bet man ik dienas vajadzēja domāt, kas mūs gaida. Man bija jāveic ne mazums svarīgu un steidzamu darbu, kas saistīti ar tāda spēcīga aizsardzības kompleksa organizēšanu un koordinēšanu, kādi tolaik bija Ukrainas dienvidi, it īpaši Piedņepra.

Rūpnīcas, kas līdz tam bija izgatavojušas tipisku mierlaika produkciju, pārkārtoja ražošanu militārā gultnē, mūsu metalurgi sāka apgūt speciālas tē­rauda markas, man bija jāsazinās ar tautas komi­sariātiem, jālido uz Maskavu, bezgalīgi jābraukā pa apgabalu. Atpūtas dienas mēs nepazinām, ģi­menē biju retumis. Atceros, ka arī naktī uz 1941. gada 22. jūniju vēlu nosēdēju apgabala komitejā, bet pēc tam vēl apmeklēju kara aerodromu, ko mēs būvējām Dņepropetrovskas tuvumā. Šo stratēģiski svarīgo objektu kontrolēja Centrālā Komiteja, darbi nemitējās ne dienu, ne nakti, tikai rīta pusē es varēju atgriezties no būvlaukuma.

Piebraucis pie mājas, redzēju, ka pie durvīm stāv K. Gruševoja mašīna. Viņš tolaik aizstāja ap­gabala komitejas pirmo sekretāru. Es tūlīt sa­pratu: kaut kas ir noticis. Viņa logos dega gaisma, un, gaismai austot, tas izskatījās ļoti dīvaini. Viņš paskatījās ārā, ar zīmi aicināja mani kāpt augšā, un es, jau būdams uz kāpnēm, nojautu kaut ko ne­lāgu un tomēr nodrebēju, izdzirdis vārdu: «Karš!»

Šajā mirklī kā komunists es stingri un nelokāmi izlēmu, kur man jābūt. Griezos Centrālajā Komi­tejā ar lūgumu nosūtīt mani uz fronti — un tajā pašā dienā mans lūgums tika izpildīts: mani no­sūtīja Dienvidu frontes štāba rīcībā.

Esmu pateicīgs mūsu partijas Centrālajai Ko­mitejai, ka tika atbalstīta mana vēlēšanās jau kopš pirmajām kara dienām būt aktīvajā armijā. Esmu pateicīgs, ka 1943. gadā, kad daļa mūsu teritorijas bija atbrīvota, ievēroja manu lūgumu neatsaukt mani kopā ar citiem partijas darbiniekiem frontiniekiem, ko norīkoja vadošā darbā aizmugurē. Esmu pateicīgs arī, ka 1944. gadā tika izpildīts lūgums neiecelt augstākā amatā, kas attālinātu mani no tiešajām kaujas operācijām, bet līdz kara beigām atstāt 18. desanta armijā. Mani vadīja vienas jūtas — aizstāvēt mūsu zemi, sist ienaid­nieku visur un ik uz soļa, noiet līdz galam, līdz pilnīgai uzvarai. Tikai tā varēja atjaunot mieru pasaulē.