Leonīds Brežņevs: Mazā zeme

Ar 18. armiju saistīta mana frontes dzīve, un tā uz visiem laikiem man kļuvusi tuva. 18. armijas rindās es cīnījos Kaukāza kalnos brīdī, kad tur izšķīrās Dzimtenes liktenis, karoju Ukrainas lau­kos, pārvarēju Karpatu kalnu grēdas, piedalījos Polijas, Rumānijas, Ungārijas un Čehoslovākijas atbrīvošanā. Ar šo armiju biju arī Mazajā zemē, kurai ir nozīmīga loma Novorosijskas un visas Tamaņas pussalas atbrīvošanā.

Gadās, ka cilvēks nokļūst tādos apstākļos, kad gada laikā redz, uzzina, izjūt tik daudz, cik citā laikā vesela mūža būtu par maz. Notikumu šajā placdarmā bija tik daudz, bet kaujas tik sīvas un nepārtrauktas, ka likās, tās ilga nevis 255 dienas, bet veselu mūžību. Un to visu mēs pārdzīvojām.

Ģeogrāfiskā izpratnē tādas Mazās zemes nav. Lai saprastu visu turpmāko, skaidri jāiztēlojas šis akmeņainais sauszemes gabaliņš, kas pieplacis ūdenim. Tā kopgarums pa frontes līniju bija seši kilometri, platums — tikai četrarpus kilometri, un šo zemi mums katrā ziņā vajadzēja noturēt.

Kā radās placdarms? Novorosijska atrodas pie Cemesas līča, kas dziļi iesniedzas kalnos. Tur ir divas cementa rūpnīcas — «Proļetarij» un «Oktjabrj». No vienas puses bijām mēs, bet no ot­ras — vācieši. 1943. gada sākumā viss kreisais krasts bija pretinieka rokās, no augstienēm tas kontrolēja mūsu flotes pārvietošanos. Tāpēc vajadzēja pretiniekam atņemt šo priekšrocību. Tā ra­dās doma: mēģināsim izcelt desantu un ieņemt Novorosijskas piepilsētu. Tas ne tikai drošāk no­segtu līci no ienaidnieka iekļūšanas tā ūdeņos, bet arī atvieglotu mums visas turpmākās kaujas.

Hitlerieši to labi saprata. Es centīšos nenosaukt pārāk daudz skaitļu, bet vienu tagad minēšu. Plac­darmu, kad mēs to ieņēmām, fašisti apšaudīja ne­mitīgi, nometa uz tā milzum daudz šāviņu un bumbu, nemaz jau nerunājot par automātu un lož­metēju uguni. Aprēķināts, ka uz katru Mazās ze­mes aizstāvi iznāca 1250 kilogramu šī nāvējošā metāla.

Placdarmā cīnījās gandrīz divas trešdaļas 18. desanta armijas, un sava laika lielāko daļu es pavadīju uz Mazās zemes. Tātad no šiem nāvējošā metāla kilogramiem kaut kas bija paredzēts arī man.

Domāju, ka desanta izcelšana Mazajā zemē un kaujas tajā var noderēt par kara mākslas paraugu. Mēs rūpīgi izraudzījāmies cilvēkus, speciāli viņus sagatavojām. Šaurajā zemesragā Gelendžikā tre­nēja trieciengrupas, mācīja tās lēkt ūdenī ar lož­metējiem, rāpties klintīs, mest granātas no neērta stāvokļa. Cīnītāji apguva visus trofeju ieroču vei­dus, iemācījās mest nažus un sist ar laidēm, pār­siet brūces un apturēt asiņošanu. Iegaumēja nosa­cītos signālus, iemanījās ar aizsietām acīm pielā­dēt automātu diskus, pēc šāvienu skaņas noteikt, no kurienes šauj. Bez šīs prasmes pārdrošais de­sants un it īpaši pati pirmā nakts sadursme nebija iedomājami — tur viss bija jādara tumsā, paļau­joties uz tausti.

Pirmajā grupā, ko nosauca par īpaša uzdevuma vienību, ņēma tikai brīvprātīgos. Un tikai tādus, kas jau bija parādījuši varonību. Par desanta ko­mandieri iecēla majoru C. Kuņikovu. Šim gudra­jam un stiprajam cilvēkam es biju pievērsis uz­manību jau iepriekšējās kaujās, kad viņš bija flo­tes kājnieku bataljona komandieris. Par vietnieku politiskajā darbā kļuva vecākais leitnants N. Staršinovs, bet par štāba priekšnieku — majors F. Kotanovs, kas arī bija labi sevi parādījuši kaujās. Visiem trim vēlāk tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums: Kuņikovam — pēc nāves (viņš krita ceturtajā dienā pēc desanta izcelša­nās), bet Staršinovam un Kotanovam — jau pēc Mazās zemes epopejas notikušo kauju laikā.

Viņiem deva tiesības vienības veidošanai atlasīt cilvēkus no jebkurām Novorosijskas jūras kara bāzes daļām. Tās, protams, bija ārkārtējas tiesī­bas, bet tas diktēja nepieciešamība. Mēs sapratām, ka šada desantā ārkārtīgi svarīgs ir vārda pilnā nozīme katrs cīnītājs. Tā sakomplektēja piecas trieciengrupas, ko apvienoja 250 cilvēku vienībā. Ļoti grūtajā pārbaudījuma šiem cilvēkiem bija jā­iet pirmajās rindās, un viņi savu pienākumu izpil­dīja.

1974. gada Novorosijskas muzejā es pievērsu uzmanību ievērības cienīgam dokumentam. Tas bija ziņojums, ko sniedzis vecākais leitnants V. Botiļevs, kurš placdarmā izcēlās tajā pašā naktī, kad to izdarīja Kuņikovs. Viņš rakstīja: «Ziņoju, ka pirmajā trieciengrupā kritis viens cil­vēks, ievainoti — septiņi. No viņiem krituši VK(b)P kandidāti — viens cilvēks, ievainoti VK(b)P kandidāti — 4 cilvēki, ievainoti komjau­nieši — 2 cilvēki, ievainoti bezpartejiskie — 1 cilvēks. Pirmais pavēlniecības izvirzītais kaujas uz­devums izpildīts. Grupas politiskais un morālais stāvoklis augsts.»

Šeit būs vietā atcerēties, ka Lielā Tēvijas kara frontes varoņa nāvē krita trīs miljoni komunistu. Un pieci miljoni padomju patriotu partijas rindas papildināja kara gados. «Gribu iet kaujā kā ko­munists!» Šos leģendāros vārdus es dzirdēju gan­drīz vai pirms katras kaujas un, jo grūtākas bija kaujas, jo biežāk. Kādus atvieglojumus varēja iegūt cilvēks, kādas tiesības viņam varēja piešķirt partija pirms cīņas uz dzīvību un nāvi? Tikai vienu privilēģiju, tikai vienas tiesības, tikai vienu pienākumu — pirmajam iet uzbrukumā, pirmajam traukties pretim ugunij.

Pirms izcelšanās vienība nodeva zvērestu. Komunists Kuņikovs visiem lika nostāties ierindā nelielā laukumā, vēlreiz atgādināja, ka operācija bus ārkārtīgi bīstama, un brīdināja: tie, kas domā, ka pārbaudījumus neizturēs, var desantā nepiedalīties. Viņš nekomandēja, lai šie cilvēki panāktu, teik­sim, trīs soļus uz priekšu. Lai neaizskartu viņu pašcieņu, teica:

— Lūdzu tieši pēc desmit minūtēm atkal nostāties. Tiem, kas nav droši par sevi, ierindā nestāties. Viņus nosūtīs uz savam daļām kā mācību kursu beigušos.

Kad vienība atkal nostājas ierindā, trūka tikai divu cilvēku.

Svinīgo zvērestu, kas tika dots pirms iziešanas jūrā, arī tagad, pēc desmitiem gadu, nevar lasīt bez saviļņojuma. «Ejot kaujā,» tajā teikts, «mes zvēram Dzimtenei, ka rīkosimies strauji un drosmīgi, nežēlojot savu dzīvību, lai uzvarētu ienaidnieku. Savu gribu, savus spēkus un savas asinis lāsi pēc lāses mēs atdosim par musu tautas laimi, par tevi, kvēli mīļotā Dzimtene... Musu likums ir un vienmēr būs — vienīgi doties uz priekšu.»

Domās atgriežoties tajās vētrainajās dienās, atceroties bargo zvērestu, mani vienmēr pārņem saviļņojums un lepnums. Vēsturē zināmi ne mazums vienpatņu varoņdarbu, taču tikai musu dižajā zemē, tikai mūsu dižās partijas vadīti, padomju cilvēki pierādījuši, ka viņi ir spējīgi uz masu varonību.

Un tā nu pienāca desanta izcelšanās nakts. Labi atceros, kāds noskaņojums valdīja pie­stātnē. Es neredzēju nevienas sadrūmušas sejas, drīzāk sejas bija priecīgas, tajās bija la­sāma nepacietība. Jūrnieki skriešus stiepa kastes un klaigāja: «Polundra!» Atceros, es kādam jau­tāju:

— Kas tas polundra ir?

Izrādījās, tas ir «piesargies». Tā es uzzināju šā vārda nozīmi.

Nakts no 1943. gada 3. uz 4. februāri bija ļoti tumša. Kuteri ar desantniekiem no Gelendžikas lēni izbrauca uz Cemesas līci. No turienes, no iz­vēršanās punkta, tie pēc izšautajām signālraķetēm traucās uz krastu. Vienlaikus uz piekrastes joslu, kur jau iepriekš bija izdarīta piešaude, atklāja uguni mūsu artilērija. Sprādzienu dārdoņā iegrandījās «katjušas» ugunīgās zalves (pirmo reizi kara praksē uz tralera «Skumbrija» bija uzmontēta reaktīvā iekārta). Divi torpēdkuteri lielā āt­rumā šķērsoja ceļu desantkuģiem, atstādami aiz sevis dūmu aizsegu, lai paslēptu tos no krasta uguns. Apsardzes kuteris apšaudīja zivju fabrikas rajonu, noslāpēdams pretinieka ugunspunktus, kas vēl bija palikuši pēc artilērijas trieciena. Brīdī, kad kuņikovieši metās uz krastu, mūsu baterijas pārvietoja uguni pretinieka aizsardzības dziļumā.