Vadims Rudņevs - Pjotra Venjaminoviča pamošanās

Es gāju tās atvērt, joprojām mehāniski domādams par to, ka pēc būtības ārkārtīgi vērtīgu domu filozofs dāsni ieslēdzis savā darbā tikai kā loģisku saiti, nemaz neapzinādamies, ka. Taču tobrīd es pats nemaz neapzinājos, ka, atverot durvis, es ielaižu savā mājā gluži svešu cilvēku.

Tomēr jāsaka, ka, par spīti visam, Pjotrs Venjaminovičs jau no pirmā acumirkļa atstāja par sevi vispatīkamāko iespaidu. Tikai viņa skatiens, kā jau teicu, varēja samulsināt, sastopoties pirmo reizi. Bet vai mēs biežāk nenoskatām cilvēka ārieni, viņa gaitu un izturēšanos, vienlaikus aizmirstot ieskatīties, ja izsakāmies tēlaini, viņa dvēseles spogulī?

Uz mana dzīvokļa sliekšņa stāvēja dīvains cilvēks, tāds cilvēks, kuru redzot dažs labs laistos prom, pat atpakaļ neatskatīdamies, un droši vien rīkotos pareizi. Manā priekšā stāvēja liktenīgs cilvēks, cilvēks, kurš uzreiz ienāca manā dzīvē, krasi to pārgrozīdams.

Vēlreiz gribu uzsvērt: es neesmu belet- rists, un šis stāsts ir pirmais un, cerams, arī pēdējais mēģinājums tamlīdzīgus vingrinājumus izlikt uz papīra. Ik brīdi es attopos un pieķeru sevi domās, ka rakstu ne to, ko domāju, bet, ja ari rakstu, ko domāju, tas ne par matu nepavirza uz priekšu sižetu, tā attīstību.

Sestajā lappusē nonākušam, man ar skumjām jākonstatē, ka tikpat kā neesmu izkustējies no vietas. Turklāt man jau sāk likties, ka es tīšām vilcinos aprakstīt ainu, kura, nenoliedzami, ir. patiesību sakot, kuras dēļ šis stāsts ir iecerēts, proti, mūsu satikšanos un sarunu ar Pjotru Venjami- noviču. Atzīšos, ka es esmu pilnīgi apmulsis, ka gluži vienkārši nezinu, ko un kā aprakstīt un izskaidrot.

Pjotra Venjaminoviča ārieni es varētu restaurēt pēc, tā sakot, atmiņu druskām. Bet attēlot viņa parādīšanās brīdi, atcerēties, ko es toreiz sajutu, kā atvērās durvis un es ieraudzīju šo cilvēku, kā literātam droši un pārliecinoši to aprakstīt, vienlaikus nenogrēkojot pret patiesību, — tam man pietrūka īstas meistarības un nebija arī ne mazākās pieredzes.

Toreiz, kad atskanēja zvans un es iededzu gaitenī gaismu, es ilgi nevarēju atrast ārdurvju atslēgu. Tāpat arī tagad es nevaru atrast atslēgu, kura atvērtu manas lūpas, un, izgājis no savas neskaidrās valodas pasaules, es varētu ieiet pa elokvences un retorikas vārtiem.

Sākšu ar vissvarīgāko, ar to, kas mani pārsteidza pašā sākumā. Vēl nemaz nepārkāpis manas mājas slieksni, svešinieks uzrunāja mani vārdā. Te nu ir īstā vieta izlabot manu kļūdu, jo es vēl neesmu stādījies priekšā.

Mani sauc Nikolajs Ļvovičs Zaicevs. Man ir 47 gadi. Šķiet, man jau bija izdevība pieminēt, ka pēc izglītības esmu filologs. Taču neuzdrošinos pateikt precīzi, ar ko es nodarbojos. Kopš jaunības esmu sācis pierakstīt savas domas, bet nosaukt to par filozofēšanu, manuprāt, būtu par daudz. Tomēr nenogrēkošos pret patiesību, teikdams, ka mani vienmēr ir saistījuši mūžīgie jautājumi un ka ne pašlabumu meklēšana, ne jaunam cilvēkam tik dabiskā vajadzība izteikties un pašam sevi apliecināt, bet gan īsta patiesības mīlestība, pareizāk gan būtu teikt — mokošas patiesības slāpes, no kurām kaklā kļūst sauss, vada manas domas un spalvu.

Bet es atkal esmu aizrāvies ar kaut ko citu.

Pēc katras frāzes es neizbēgami novirzos no ceļa. Varbūt es neesmu izvēlējies īsto paņēmienu, lai attēlotu šos notikumus, kuri mani interesē. Iespējams, ka esmu it kā iekalts važās tāpēc, ka apriori apzinos savu nespēju adekvāti attēlot notikušo, visas domas un jūtas, ko pārdzīvoju Pjotra Venjaminoviča pirmās vizītes laikā. Būtībā man atliek tikai viena izeja, un jādomā, ka būšu spiests to izmantot, lai gan tādā gadījumā vairs nevarēšu uzstāties kā stāstnieks, bet gan tikai kā publicētājs. Ko lai dara, var gadīties, ka to ari vajadzēja pierādīt. Lai nu kā, šī izeja ir objektīva realitāte, kura

fiksēta dīvainas (vismaz pirmajā acumirkli tā šķiet dīvaina) Pjotra Venjaminoviča kaprīzes dēļ.

Lieta tāda, ka mans viesis. Nē, labāk ne.

Man jau bija iespēja minēt, ka Pjotrs Venjaminovičs parasti rokās neko nenēsāja. Bet, pašu pirmo reizi ierodoties pie manis, viņš bija atnācis ar ietilpīgu portfeli, kuru ne mirkli neizlaida no rokām. Kas tad atradās šajā portfeli?

Pieķeru sevi domās, ka esmu jau gatavs nolaisties līdz bulvārromānam ar mīklainiem noslēpumiem un negaidītiem šāvieniem no stūra. Patiesi, kur ir robeža starp kriminālromānu un psiholoģisku drāmu? Vispār, vai dzīve pati pieder pie kāda žanra un vai mums, dzīvajiem, vajag ievērot šā žanra noteikumus, kā to dara literāti? Bet, ja dzīvei patiesi ir kāds žanrs, vai mēs, gluži pretēji, varam izlauzties no tā striktajiem rāmjiem?.

Pjotrs Venjaminovičs bija paslēpis portfelī portatīvu japāņu magnetofonu (vēl līdz šai dienai tā arī neesmu varējis noskaidrot, kur viņš dabūjis sev tik neparastu lietu) un ierakstījis mūsu sarunu no sākuma līdz beigām. Kad vēlāk, jau pēc zināma laika, viņš man atzinās, ko izdarījis, un mēs kopīgi noklausījāmies visu toreizējo sarunu, it kā vēlreiz pārdzīvojot mūsu dīvaino satikšanos, es pilnīgi sapratu, kāpēc Pjotrs Venjaminovičs tā rīkojies, un biju viņam ārkārtīgi pateicīgs par to.

Patiesi, mēs varam runāt un rakstīt visu, kas ienāk prātā, varam iedomāties diezin ko, bet pēc tam noliegt visu redzēto, teikto un domāto! O, es saprotu literātus, kuri sadedzina savus manuskriptus! Viņi grib izdzēst to atmiņas daļu, kura viņiem vairs nepieder, nosvītrot to, kas jau kļuvis par kultūras sastāvdaļu. Tā ir izmisuma pilna un simptomātiska rīcība. Tikpat naiva bija arī Pjotra Venjaminoviča iecere. Ko viņš ar to gribēja panākt? Būtībā — noķert tauriņa ēnu. Bet viņš cīnījās, cīnījās, cik spēka. Grūti pateikt, vai viņš uzvarēja, jo grūti pat pateikt, ar ko viņš cīnījās.

Es vairs nevaldos un rakstu visu, kas ienāk prātā, jo jau sen esmu atmetis visam ar roku un pilnīgi paļaujos uz ierakstu, ar kuru gribu iepazīstināt visā pilnībā. Domāju, ka tas izskaidros visu daudz labāk nekā nelaimīgā spalva, kura galīgi nomaldījusies manā, ja tā varētu teikt, stila eklektiskajā biezoknī.

So rindu lasītājs nu jutīsies patiesi aizvainots. Nu, ko lai dara, es varu tikai atvainoties šim iedomātajam lasitājam. Taču patiesība stāv augstāk par visu.

Diemžēl, man uzreiz jābrīdina, ka ieraksts nav pilnigs. Mēs divas reizes izgājām no istabas, un Pjotrs Venjaminovičs neuzdrošinājās ņemt portfeli līdzi. Līdz ar to divi sarunas fragmenti palikuši nefiksēti. Kā Pjotrs Venjaminovičs vēlāk atzinās, vienreiz viņam vajadzējis iziet no istabas, lai apmainītu kaseti. Atskaitot šos izņēmumus, ieraksts gandrīz pilnīgi atspoguļo mūsu sarunu.

So ierakstu jau sen esmu atšifrējis. Atliek tikai to pievienot manam stāstam.

Te nu tas ir. Mana balss aiz durvīm: Tfū. nevaru atrast. tūlīt!. Vienu. mirklīti. Pjotra Venļaminoviča balss: Lūdzu, atvainojiet, vai šeit dzīvo Nikolajs Ļvovičs Zai- cevs? Mana balss: Tūlit, tūlīt, ak, velns parāvis!. ahā!. Slēdzenē noskrapst atslēga. Pjotrs Venjaminovičs: E-h-ē. atvainojiet. es. vai Nikolajs Ļvovičs? Es: Ja gan, lūdzu, ienāciet! P. V.: Es pie jums. atvainojiet, ka tik vēlu. Lūk, te. ar vārdu sakot … Es: Nē, ko ļūs! Lūdzu, lūdzu! P. V.: Baidos, ka… mans vārds jums neko … Es: Lūdzu, atģērbieties! P. V.: Es uzdrošinājos. Novelkot nošvīkst mētelis. Es: Dodiet, es pakāršu. P. V.: Protams … ļūs esat pārsteigts. bet ticiet, ka tikai tas varētu būt. pats svarīgākais … Es: Lūdzu, iesim uz kabinetu! Lai ari kāpēc jūs esat atnācis, manuprāt, priekštelpa nav istā vieta, kur kārtot darījumus, lūdzu. Atvainojiet, kāds bija jūsu. P. V.: Drijo. Pjotrs Venjaminovičs Drijo. Es: Lūdzu, Pjotr Venjaminovič! Sēstieties, lūdzu, tur. Varbūt kafiju. P. V.: Nē, nē, lūdzu; to gan nē, Nikolaj Ļvovič, kafiju, es — nē, jūs — kā vienmēr, nē, es tikai uz brītiņu, ticiet man, ka tikai. Es: Nu, manuprāt, tasīte kafijas neprasīs daudz laika. A-a-a. atvainojiet, bet. manu vārdu jūs uzzinājāt… P. V.: Jā,