Vadims Rudņevs - Pjotra Venjaminoviča pamošanās

jā, atvainojiet, Nikolaj Ļvovič, lieta tāda, ka, redziet, ar vārdu sakot … ar vārdu sakot, es izlasīju jūsu grāmatu. Es: Kādu grāmatu? P. V.: Grāmatu, kuru. ļūs. Es: Paklausieties, bet es taču to vēl. P. V.: Ja, — saprotiet, tā nu ir iznācis, tur jau ir tā. lieta, ka jūs neesat to publicējis, es zinu. Es: Atvainojiet, bet kas tā par grāmatu? Es taču neesmu nevienu uzrakstijis. P. V.: Neesat uzrakstījis? Vai jūs labi atceraties? Es: Paklau, vai jūs tomēr nepateiktu, kā jūs uzzinājāt manu vārdu? P. V.: Atvainojiet, bet. Nikolaj Ļvovič, es saprotu, ka tas vismaz, bet sakiet, vai jūs patiešām esat pārliecināts, ka neesat uzrakstijis šo grāmatu? Es: Ko nozīme «šo» gramatu? P. V.: Ak jā, protams, atvainojiet, Nikolaj Ļvovič, atvainojiet, es saprotu, droši vien jūs zināt. es saprotu, ka lieta ir |oti. tāpēc arī es tādā stundā, bet, ja nu es jūs ne _ ārāk, pamēģināšu kaut kā citādāk, tik tiešām, es pamēģināšu, pēc kārtas, lūdzu, varbūt tomēr vismaz kafiju padzersim, vai ne. Es: Nu ko, padzersim, bet jūs taču pie- kritīsit, ka man tomēr būtu interesanti noskaidrot, kā jūs uzzinājāt manu vārdu un kas tā ir par grāmatu, kuru; kā jūs apgalvojat, es esmu uzrakstijis. P. V.: Jā, jums, protams. var ienākt prāta … ka es nebūt. taču. pamēģināsim. Es: Labs ir, pamēģināsim! Jums stiprāku?. P. V.: Man? Ko… ko jūs sakāt? Es: Es saku: vai jūs dzerat stipru? … P. V.: Ā-ā … nē, tas ir, es vispār nē, var arī stipru. Es: Tātad, ja tas nav noslēpums, kas jums pateica, kā mani sauc? P. V.: Ne, bet es taču, tas ir, es vienkārši, es izlasīju jūsu grāmatu, un tur … Es: Nu, labi. Lai gan es nekad neko neesmu uzrakstijis, diemžēl. pieņemsim, ka kaut kur atrodas grāmata, u'/. kuras minēts mans vārds. vai nē? Vai esmu sapratis pareizi?. P. V.: Jā, grūti, taisnību sakot, es pat nezinu. grūti pateikt. Es: Bet varbūt tādas grāmatas tomēr nav? P. V.: Ko jūs! … Kā nu nē. lūk, tā, tepat, portfeli. tepat. blakus … Es: Portfelī? P. V.: Jā, bet saprotiet, es taču taisnību sakot, es nezināju, ka jūs to nemaz neesat, tas ir. Es: Kas tas ir? Vai jūs esat uzrakstījis grāmatu un parakstījies ar manu vārdu? Vai tā tas ir jāsaprot?. P. V.: Nē!., NēK. Tas ir, gluži … Es: Bet kā tad? P. V.: Ak… pagaidiet! Jūs man esat sajaucis galvu, ziniet … Es: Es esmu sajaucis jums galvu? P. V.: Ak jā, atvainojiet, es saprotu, bet kā lai to paskaidro … Es: Atvainojiet, es paņemšu sāli. Saprotiet, Pjotr Venjaminovič. man kaut kā negribētos domāt, ka tā ir. tikai muļķīga mānīšanās, kaut kas jūsu sejā. bet, no otras puses, varbūt tomēr pamēģiniet kaut kā. skaidrāk. … Dzirdams, kā tiek atvērts portfelis. P. V.: Tūlīt, lūk, tūlīt, es labāk to, tūlīt, es jums. labāk … to parādīšu tagad, bet jūs, lūdzu.' nē, pagaidiet, es jūs loti lūdzu, tāpēc, ka tas ir ļoti svarīgi, jūs tomēr pamēģiniet atcerēties, lūdzu, pamēģiniet, tikai neuz- trau. iedomājieties, ka jūs, lūk, šeit. nevis vienkārši, saprotiet, nevis vienkārši. Nikolaj Ļvovič, šeit, jūsu dzīvoklī, bet; tas, kurš patiesībā … ka jūs. nu, kā lai to, tāpēc ka pretējā gadījumā, jūs. nē, vispār, lūk, skatieties. Dzirdams, ka uz galda tiek nolikts smags manuskrif Es: Bet tas taču. paklausieties, bet t taču, tas taču., paklausieties, tas taču.1 kas jūs tāds esat, no kurienes, tas tačuļ ir. P. V.: Dieva dē|, neuztraucieties. Nikolaj Ļvovič, es jūs lūdzu, klausieties tas taču nav … Es: Bet tas taču, paklau. es nesaprotu, ak dievs … es taču nekad. j un nav pat nekādu, nē, nē, tas nav iespējams. Dzirdams pāršķirstītu lapu troksnis … Un nav pat nekādu, un šeit, ne. tas nav iespējams, un šeit!. Nē, paklau, vai es esmu pie pilna prāta? … nē, nu.. P. V.: Uzklausiet mani, Nikolaj Ļvovič neuztraucieties, nomierinieties, lūk, ka fija, iedzeriet kafiju, tā ir stipra, nomie-ļ rinieties, saprotiet, lieta tāda, ka, ka esi nē, tas nav iespējams … Es: Nē, tas nav! iespējams, pat nosaukums, kā jūs zināt nosaukumu? … ak dievs, nē, patiesi. Kas tas ir?. nē, jūs varat darīt ar mani ko gribat, bet es ne. Pamīšus ar manie 1 vārdiem skan Pjotra Venjaminoviča r likās: Dieva dēt, NikoJaj Ļvovič, es jum tūlit visu, lūdzu, tas nav tik vienkārši, bet es jums tūlīt visu … Es: Paklau! Bet tā taču patiešām ir. mana grāmata P. V.: Patiešām, jūsu? Es: Bet es skaidr zinu, ka nekad neesmu to rakstījis. P. V.:ļ Jā! Tieši tā! Man jau bija tādas aizdomaslļ Es: Ko nozīmē — aizdomas! Kāpēc jum bija tādas aizdomas? Dieva dēl, paskaidrojiet, kas notiek! Tā taču ir mana grā-! mata! Jūs esat atnesis manu grāmatu!: Kā jūs to dabūjāt? Es neko nesaprotu, er to neesmu rakstījis! Saprotiet, es to neļ esmu rakstījis, un viss! Bet šeit … un viss pārējais, pat retinājums, lūk, šeit. redziet! Nevar būt, vai es sapņoju?. Kas tie par jokiem, un kas jūs tāds esat. velns parāvis! Pauze. P. V.: Visinteresanj tākais ir tas, ka es taču atnācu, lai kaut ko pajautātu, nevis atbildētu. Paklau, Niļi Ļvovič, nu, ko jūs stāstāt, ka neesat tījuši, bet retinājumu astotajā lappusi eiz pazināt. Nu, sakiet, — vai tas ii u retinājums? Es: Mans! Tā jau ir tē a, ka mans! Tas ir, ko nozīmē mans neesmu rakstījis šo grāmatu, tas. ir, to iecerēju jau sen, arī šo … kā tagad zu, astotajā lappusē, tas ir, kā tagad zu un atceros, kā es. toreiz. Nu, jūs tā skatāties? Galu galā, vai jūs skaidrotu, ko tas nozīmē? Ko? Vai s nebūtu kāda cigarete? P. V.: Būs gan. speciāli paņēmu līdzi. Es: Ko nozimē — īāli? Ko jūs sakāt, kā lai to saprot?

V.: Nē, nu, vienkārši es domāju, ka, iet, ka cilvēkiem, īpaši, kad viņi uz- ucas, bet jūs taču nesmēķējat. tāpēc arī. Es: Es nesmēķēju. Bet no kurie- 3 jūs uzradāties? P. V.: Es gan, Nikolaj vovič, pazīstu jūs loti labi. Pat labāk, — icā pats sevi. Tas ir, krietni vien la- "k… zināmā mētā. Es: A-ha. Skaidrs. '. tātad jūs tomēr neesat pie pilna prāta. V.: Ļoti iespējams. Bet tas taču neko, ^roza. Es: Kā tā — neko negroza! Kā _n negroza? Un kā vēl groza! Jūs esat aks! Tāpēc jau arī jūs nakts vidū iero- ties manā mājā, bet es. Protams, jūs at vājprātīgs, bet, ja tas nav tiesa, tad — iēdis. Ak vai, atvainojiet … P. V.: Ko ūs, nekas, nekas. Es saprotu. Bet ja nu tā būtu. Es: Ticat vai neticat, bet man ļimst kājas. P. V.: Jūs esat uzrakstījis. lielisku grāmatu, es saprotu, ka tagad nav īstais brīdis … Es: Nē, es neko ne- ' saprotu. P. V.: Galvenais ir tas, vai jūs esat pārliecināts. ka. vārdu sakot. sa tā, ka to jau. Es: Ko-o? P. V.: Ko?. atvainojiet, es gribu kaut ko dzert, lūk, tur, karafē, ūdens, vai tas ir ūdens? Es iedzeršu, vai drīkst? Citādi, saprotiet, bet ūdens. Dzirdams, kā ūdens no karafes tiek ieliets tasītē … Es gribēju teikt, vai jūs esat pārliecināts, ka viņas vairs nav starp dzīvajiem? Es: Ak dievs! Kuras nav rp dzīvajiem? P. V.: Nu. vārdu sakot, igas Pavlovnas. Dzirdams griezīgs kliedziens. Tas ir mans kliedziens. Pfet grīdu atsitas ķermenis (manējais) un taburete, Kuru krizdams esmu nogāzis. P. V.: Ak dievs! Zaudēju samaņu. ūdeni. nu, sā jūs tā. ei, vai te ir kāds?. kur jums stāv tālrunis? … nē, tas nav tas. pagaidiet, es tikai, re, tur jau tas tālrunis ir. Dzirdams, kā aparāts nokrīt zemē. Hallo … es, lūk, šeit. atnācu. hallo.. viņš jau ir. cilvēks. nenodarbojas, Nikolaj Ļvovič, balodīt, vai jūs esat dzīvs? Bet es tikmēr bez jums, tālruni, man tas, dieva dēļ, celieties kājās. Dzirdams vaids. P. V.: Vaid … ak dievs!. tālrunis nedarbojas! Dzirdams, kā atveras ārdurvis. K-hm! Kaimiņi! Tas. Kungi!. M-jā, nav neviena, kā par spīti. Nikolaj Ļvovič … Es: OJa. P. V.: Runā! Paldies dievam. Nu, kā tad tā, nu, kā tad jūs tā. Es: Ko jūs izdarijāt ar viņu? P. V.: Ar ko? Es: Ar Olgu Pavlovnu. P. V.: Neko, es tikai, es taču no jums gribēju … Es: Man sāk sāpēt galva, lūdzu, paiidziet taču man piecelties. P. V.: Tūlīt, tūlīt, nu, protams, nu, nu, ak, ne tā, ne tā, nu vēl reizīti pamēģināsim!. nu, reizē. Nu, tā, tā. Es: Man sāp galva. tur kaut kas mētājas, kaut kas izkaisīts. kaut kādas lapas. A-ā-ā! Jūs esat briesmīgs cilvēks!. Kas jūs tāds esat? Kāpēc jūs atnācāt? Ak dievs! Mierigi sēdēju pie sava galda. Visus liku mierā. Tik Kantu lasīju. Vai, kā es esmu sadauzījies! Nu, ko jūs tā skatāties uz mani! It kā jaunkundzi tēlojat. Dzersim labāk tēju. Tēju ar ievārījumu. Lūk, tur, vai redzat? Tu-u-r, tu-u-u-r. Zemenes. Vai redzat? Lūk, tur! Jums ir garākas rokas, nu, pastiepieties, pastiepieties, vēl, vel mazliet, tikām gan klāt. Redz, cik cieši aizvākota. Nu, lūk! Tā ir pēdējā burka. Vai drīkstu uzlikt ūdeni? Nu, iedzersim tēju, nobaudīsim ievārījumu!.,K° jūs tā skatāties?. Ielauzāties. sarikojāt grautiņu… Nu, ko es jums, nu, ko lai daru, vai pat tēju nevarēšu iedzert? Ņemiet to tasīti, lūk, to zaļo. Ņemiet, ņemiet. Un apklustiet beidzot! Es pats pamēģināšu tikt skaidrībā. Velns parāvis! … Kā. es … P. V.: Varbūt uzlikt jums kompresi? Es: Paldies, jūs jau esat uzlicis man kompresi! Kur mēs palikām? Nu, ko jūs klusējat! P. V.: Bet vai jūs vairs nekritīsit ģībonī?. Es: Nu jā, tieši tur mēs palikām. Tā gan. Kas notika? Kas? Atzīšos, es neatceros. Kas notika? Kas? A-ā-ā-ā. jūs taču. šķiet, ka jūs teicāt … ka viņa. P. V.: Nē, vienkārši jūs … Es: Ko es? P. V.: Jūs pats … Es: Ko es pats? Jjjs tagad tīšuprāt mani kaitināt. P. V.: Tas aprakstīts jūsu grāmatā. Es: Manā grāmatā? P. V.: Jā, 286. lappusē. Es: Nu jā. Protams. Manā filozofiskajā traktātā, kuru es, pieņemsim, vēl neesmu uzrakstījis. Lai nu būtu kā būdams! Piekrītu, ka tā notiek, tieši tur, 268. lappusē. P. V.: 286. lappusē. Es: Piekrītu, 286. lappusē rakstīts, ka Olga Pavlov- na. vai nē? P. V.: Nikolaj Ļvovič, man taču arī tie, nu, kā viņus … ir no koka, tas ir, nav no tērauda, pats varat paskatīties, tur viss pateikts kā pie grēksūdzes, tas ir. Es: Jā, protams, es tūlit paskatīšos, tūlīt es pats. Dzirdams troksnis, pāršķirstot lapas. Mēs tūlit paskatīsimies un redzēsim, mēs tūlit kopā ar jums, Nikolaj Ļvovič, paši ar savām acīm pārliecināsimies, ka mūsu cienītā, mēs tūlīt kopā ar jums visu uzzināsim, nu. kāpēc gan viņa … nu.! Varbūt mēris? Varbūt plaušu karsonis? Varbūt viņu parāvis nelabais? P. V.: Nikolaj Ļvovičf. Es: Ko, Nikolaj Ļvovič?. Ko, Nikolaj Ļvovič … es jau. mazliet vairāk nekā … 42 gadus. kopš, Nikolaj Ļvovič, saprotiet, Nikolaj Ļvovič! Malat vienu un to pašu Nikolaj Ļvovič un Nikolaj.