VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS

VLADIMIRS MIHAILOVS

FANTASTISKS ROMĀNS

RĪGA «ZINĀTNE» 1981

Es slikti atceros savas bēres, toties līdz šim brīdim acu priekšā ir tā diena, kad gāju bojā. Taisnību sakot, tā bija jau beigusies — septiņdesmit trešā gada septembra diena, precizēju — tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešā gada. Precizēju tiem, kuri uzreiz nesapratis, ka runa ir par neiespējami tālo divdesmito gadsimtu. Kad es viņai piezvanīju, diena rietēja aiz apvāršņa un bie­zēja krēsla. Viņa pienāca pie telefona un, tiklīdz biju paguvis kaut ko nomurmināt, bezgala nogurušā balsi pateica:

— Esmu tevī vīlusies.

Jauks vārdiņš — «vīlusies». Jauks retrospektīvi, jo tas tomēr pieļauj, ka agrāk es viņai biju paticis, lai gan tieši par to biju pārliecināts vismazāk. Šajā vārdā slēpās zināma iespēja, iemesls papriecāties vismaz par savu pagātni, kad esi kādai paticis, un nevis ot­rādi. . -

Es neizjutu nekādu prieku. Tikpat labi varētu lepo­ties, ka esi dabūjis pa pakausi ar cirvi, nevis ar āmuru: tātad noturējuši tevi par nopietnu pretinieku, augstu novērtējuši tava galvaskausa stipruma pakāpi. Tikai baidos, ka pēc tāda sitiena neatliek laika, lai tev izrā­dīto cieņu novērtētu. Tieši laika man arī pietrūka.

Kā atceros, toreiz atbildēju apmēram tā:

— Nu, tad atvaino…

Noliku klausuli un vēl piespiedu — lai, nedod dievs, tā nepaceltos pati pie auss un man nenāktos dzirdēt kaut ko vēl sliktāku.

Sliktāku — jo zināju, ka pasludinātais spriedums netiks mīkstināts. Nanika parasti runāja to, ko juta; tieši juta, nevis domāja.

Nolicis klausuli, sēdēju un instinktīvi meklēju iespēju, kā aizbēgt pašam no sevis. Ja Nanika vīlusies, tad vainīga ir nevis viņa, bet tieši es, un no šī «es» man vajadzēja tikt vaļā — neparko vairs negribējās palikt pašam savā sabiedrībā. Domas jestri izpildīja ko­mandu «ūz vietas soļos marš!»,- bet nekas prātīgs nepa­rādījās, lai gan pēc sena armijas ieraduma es pāris reižu pamēģināju nokomandēt: «Prātīgas domas, trīs soļus uz priekšu!» — neviena neiznāca no ierindas. Tā kā mans pašreizējais stāvoklis bija diezgan tipisks, atlika iespēja izmantot kādu no standartpaņēmieniem — jau divdesmitajā gadsimtā cilvēce bija paguvusi uzkrāt savu mazumiņu.

Piemēram, varēja tikt vaļā pats no sevis ar kārtīgu iedzeršanu. Dažkārt draugi bija pieticīgi, un kaut kur aiz grāmatām varēja atrasties viņu neatklāta pudele. Atmiņa liecināja, ka meklēt nav jēgas, taču katram gadījumam piecēlos — es kustējos kā bezsvara stā­voklī — un pameklēju. Veltīgi: beidzamajā reizē pie manis bija viesojušies ne jau nu tādi draugi. Šis pie­gājiens nederēja, jāizdomā kas cits.

Es paņēmu pīpi. Par telefonu tajā brīdī man negri­bējās pat domāt, it kā tas pats būtu izteicis manis dzir­dētos vārdus. Protams, es spriedu aplami, iespējams, ka man būtu. izdevies sazvanīt kādu no draugiem, taču izsūdzēt bēdas — arī stereotipa izeja, lai gan nav peļama: draugs jutīs līdz tev, nevis viņai. Grūti gan pateikt, kuram no mums pašlaik sliktāk. Bet viņu jau arī kāds nomierinās! (Šīs domas man vēl tikai trūka.) Tātad es paņēmu pīpi, vecu un labu angļu pīpi «Three B», nesteigdamies to piebāzu (tabaka, kā vienmēr, bija pārkaitēta), paberzu ar pirkstiem čubuku, kas bija iz­bīdīts uz priekšu kā klipera priekšvadnis, ieliku mutē garo pīpes kātu un aizsmēķēju.

Es tā arī nebiju izdomājis, ko darīt tālāk, bet, ja reiz biju piecēlies, vajadzēja kustēties: tumšā istabā pār­dzīvojumi ir vēl skumjāki nekā gaišā, bet ieslēgt gaismu es negribēju, jo tad būtu varējis ieraudzīt tum­šajā logā savu atspulgu. Tajā brīdī es to nespēju. Pa- grūdu durvis, izgāju verandā, uz lieveņa un nokāpu lejā dārzā.

Bija pavisam satumsis, debesis bija mierīgas un skaid­ras, zvaigznes, mūžīgās mierinātājas, ar savu nejūtamo gaismu skāra manu seju. Klusu un zemu aizšāvās sik­spārnis, strauji mainīja virzienu un jau nākamajā acu­mirklī atkal metās uz citu pusi, droši vien ķēra kniš­ļus. Man tobrīd likās, ka tā ir manas dvēseles projek­cija palsajās debesīs un ka manī kaut kas — dvēsele, ja nav cita termina — šaudās tāpat, ķerdams bēgošo medījumu un vairīdamies no šķēršļiem. Kā zināms, sikspārnim šim nolūkam ir lokators. Kas bija man? Pa­domāju un atradu vārdu: liktenis.

Es gāju gar žogu, gar vārgām ābelītēm un domāju: kur cilvēkā iemājo liktenis? Mediķi it kā zina, kuri centri galvas smadzenēs vada dažādas funkcijas — re­dzi, dzirdi, sāpes, baudu, varbūt arī atmiņu. Kur atro­das likteņa centrs? Es domāju, ka bez tā nekādi nevar iztikt: ārpus cilvēka nav likteņa, tas ir tikai viņā pašā, tāpēc no tā nekur nevar aiziet. (Tik sen zināma patie­sība, ka bija banāla jau toreiz, divdesmitajā gadsimtā.) Aiziet nevar, bet man gribējās, jo tagad pēc izteikta­jiem un dzirdētajiem vārdiem man varēja būt tikai viens liktenis: pamazām novecot. Šādu likteni es ne­vēlējos.

Jaunība ir dzīva būtne, un tā negrib mirt. Vispār cilvēks dzīvo vairākas savstarpēji neatkarīgas dzīves, tātad arī vairākkārtīgi mirst. Nomirst bērnība, nomirst jaunība. Bērnība mirst, to pati vēl nesaprotot, un tai ir interesanti: bērnība alkst pārmaiņu. Jaunība mirst varonīgi: tā uzskata, ka viss vēl priekšā un tās nāve ir tikai pāreja labākā pasaulē, šajā ziņā jaunība ir ār­kārtīgi reliģioza, tā bezgalīgi tic dzīvei. Vēlāk ceļš jau ir tālu pārskatāms un sajūta apmēram tāda kā cilvē­kam, kurš izkritis no kāda simtā stāva un, kad, krītot garām piecdesmitajam, viens viņam uzsauc: «Kā klā­jas?», — moži atbild: «Pagaidām var iztikt!».

Jā, es negribēju šo nāvi, bet sikspārnis joprojām plandēja gaisā, un zvaigžņu gaisma to glāstīja tāpat kā mani. Es pieskāros ar pirkstiem pie stumbra — miza bija silta. Noliecos un ar plaukstu aizskāru zāli, tā man likās tik maiga kā mati, kā Nanikas.mati.

Iespējams, ka virs galvas nemaz nebija sikspārnis, bet kāda cita dzīva radība. Bērnībā es ļoti mīlēju Maugli, un līdz šim brīdim man atmiņā bija dziesmiņa , no «Džungļu» grāmatas:

Nakts nolaidās uz Čiļa spārniem, Un lido sikspārņi ♦««

Tagad es zinu, ka džungļos nokļuvis bērns par cil­vēku neizaugs, lai gan bioloģiski nemainīsies. Bērnībā man bija licies, ka tikai tur, mežā, ir īstā dzīve, rodama patiesā brīvība. Droši vien tāpēc es, pilsētnieks, tā mī­lēju mežu — cilvēka, zvēru un visas dabas brālību. Pašlaik, pieskaroties ābelītes mizai, glāstot zāli un lūko­joties zvaigznēs un sikspārnī, es pēkšņi sapratu, kur izeja manām sāpēm, skumjām par Naniku un mīlestību. Nevajadzēja ne dzert, ne meklēt draugus un žēloties. Jāmēģina atkal atrast kopīgu valodu ar visu, kas ap mani, ko pazinu kopš bērnības — vismaz domāju, ka pazīstu —, bet pēcāk, kad sāku uztvert dabu kā deko­rāciju vai piedevu pie racionālās dzīves, biju aizmir­sis. Vajadzēja iegremdēties dabā, ienirt, iespējams, pat saplūst ar to un palikt līdz brīdim, kamēr tā izskalos no manis visu lieko, kā sakrājies tik daudz pa nodzī­votajiem gadiem, kādēļ arī droši vien Nanika man pa­teica par savu vilšanos.

Lēmums bija gandrīz vai gatavs. Iegremdēties, ienirt, saplūst (nekavējoši, es nevarēju gaidīt) — šie īpaši iz­vēlētie vārdi paši norādīja uz adresātu. Mēs esam dzi­muši ūdenī un iznākuši no tā. Mēs esam dzīvība. Sastā­vam no ūdens un vēl mazliet kā cita. Var iegremdēties mežā, bet tā drīzāk ir psiholoģiska, nevis fiziska sa­jūta. Tik un tā mēs paliekam ierastajā vidē, tikai maz­liet mainās trokšņi un smaržas. Pavisam kas cits ir iegremdēties ūdenī. Tevi no visām pusēm apņem cita esamība, kā apskauj māte, kura tevi pacietīgi gaidījusi un pie kuras beidzot esi atgriezies… Ne velti es vien­mēr mīlēju peldēt, bailes no ūdens man likās nedabis­kas, noslīkšana — neiespējama: nevar taču māte vēlēt ļaunu vienam no saviem auklējumiem. Es apņēmīgi devos uz vārtiņiem, atvēru un aizcirtu tos aiz sevis.