VLADIMIRS MIHAILOVS - SAVAM BRĀLIM SARGS

Septembrī lielākā daļa vasarnieku jau aizbraukuši: bērni sāk iet skolā, bet vasarnīcas galvenokārt taču do­mātas bērniem. Es gāju pa tukšā un tumšā ciemata kluso ielu, un kādus trīssimt metrus priekšā, iezīmē­dams krastu, melnēja alksnājs. Devos taisni pār lauku, saīsinot ceļu, vairākas reizes šķērsoju iemīto taku, iz­nācu piekrastes pļaviņā un ieniru krūmājos, uzreiz uz­taustījis pazīstamo taciņu. Tā vijās gar upi, gar pašu malu, virs divus trīs metrus augstas .kraujas. Vajadzēja tikai sargāt seju no miglā neredzamajiem zariem. Pēc dažām minūtēm beidzot izgāju savā iemīļotajā vietā: te mēs ar dēlu vasarā peldējāmies. Atri izģērbos un iebridu vēsajā, taču Baltijas iedzīvotājiem vēl pilnīgi pieņemamajā ūdenī.

Gauja ir neliela, bet strauja un kaprīza upe. Gadās, ka tajā noslīkst. Es jau nu gan zināju, ka nenoslīkšu. Mūsu dzīslās tecēja viena asins, upei un man. Metrus desmit bridu pa ūdeni līdz potītēm, pēcāk pamazām kļuva dziļāks, — tad nogūlos uz ūdens un ļāvos ašajai straumei, izstiepis rokas uz priekšu, lai neuzgrūstos ar galvu kādai siekstai, kuru šajā upē bija daudz.

Nekustinādams ne pirksta, es slīdēju uz priekšu aka­dēmiskās sacīkšu laivas ātrumā — te bijā tāda straume. Atpakaļ atgriezties nāksies skriešus pa krastu: pret straumi peldēt nevar.

Tā es nodomāju un sajutu aukstumu; tomēr bija sep­tembris, un Gauja pat jūlijā nav silta upe. Mani pār­ņēma azarts, — ko nozīmē «nevar»? Ja nu pacenstos? Tik un tā jāsasildās.

Pagriezos pret straumi un sāku peldēt brasā. Beidzot radās sajūta, ka es saplūstu ar upi, esmu vienots ar to, ar visu dabu, visumu un zvaigznēm, kas droši vien tāpat spīdēja augšā, taču tagad mani glāstīja nevis tās, bet ūdens. Es peldēju un peldēju, un gribējās tā peldēt mūžīgi, es biju viegls, rokas un kājas ritmiski darbojās, nogurums vēl nebija iestājies, un varēja pasapņot par iespēju tā peldēt kādā siltā jūrā …

Es pat nezinu, kas notika: vai peldēju pret straumi, turējos uz vietas vai arī mani nesa sāņus. Domāju, ka H.iņus nenesa, es peldēju labi. Kārtējo reizi ieelpoju, un «eja atkal iegrima ūdenī, bet kājas vairs neatspērās un rokas neiztaisnojās, kā-tām pienācās …

Tā arī nezinu, kas toreiz bija: vai sirds, vai konvul­sijas, jeb vai gluži vienkārši negribējās atgriezties mā­jas no šīs pasaules, kur biju viens un nebija tā otrā «es», no kā šodien tik ļoti gribēju tikt vaļā. Jeb arī mani šajā brīdī sasniedza «smalkais siets», uz tālas pults bultiņas uzrādīja vajadzīgo indeksu, kāds pa­māja — un manas rokas un kājas apstājās.

Es arī nezinu, vai īstenībā bija tās spožās ugunis, ko ieraudzīju, ierijis ūdeni un sapratis, ka slīkstu, kad gribēju iekliegties «Nanij! …» — un nevarēju, kad pie­peši sapratu: vajadzēja zvanīt vēlreiz, divreiz, simtreiz, jo, ja ne šodien, tad rīt meitene, kurai divdesmit gadu, butu sapratusi, ka nedrīkst nocirst galvu apsūdzētajam, to pat neuzklausot, — nezinu, vai šīs spilgtās ugunis bija realitāte jeb vai tās jau apzīmēja citu pasauli un tā arī jābūt, kad slīksti. Iespējams kā viens, tā otrs, bet «smalkā sieta» operāciju zālē vairs nekad neesmu bijis, jo mēs tur netiekam ielaisti. Savas bēres noska­tījos videoierakstā. Biorobots bija tik ļoti līdzīgs man, cik nu var būt, ja tevi atrod nākamajā dienā velns zina kur un tu esi jau paguvis kļūt par īstu slīkoni.

Es pūlējos bērēs ieraudzīt Naniku. Cilvēku nebija pārlieku daudz, bet hronisti bija izdarījuši diezgan sliktu ierakstu un to pašu tikai kopējā plānā. Toties manu otro «es», no kā tik ļoti biju gribējis tikt vaļā, man parādīja tuvplānā, lai nepaliktu nekādu šaubu.

Es tomēr domāju, ka viņa tur bija. Un kāpēc gan viņa nevarēja atnākt? Neviens tur viņu nepazina, un vispār starp mums nekas nav bijis. Ja nu vienīgi mīles­tība. Un arī tā tikai no manas puses.

u

Dokumenti

Programmas «Zonde» informatīvās konferences vadītāja ieraksts

Zeme, Kosmisko programmu centrs

Programmas vadītāfst Paziņojuma tekstu jūs esat saņēmuši. Mēs zinām, ka cilvēkiem, kas in­teresējas par mūsu problēmām, parasti rodas papildjautājumi. Pacentīšos uz tiem atbildēt, protams, savu iespēju robežās.

«Globinlorm» pārstāvisi Jautājumu ir mil­zums.

Vadītājs: Ticu, ka tas nav pārspīlējums, lai gan paziņojumā mēs centāmies visu izklāstīt pietiekami skaidri. Tātad es jūs klausos.

«Globinlorm»; Mums liekas, ekspedīcijas uz­devums formulēts pārlieku izplūdušā veidā. Gri­bētos mazliet lielāku precizitāti.

■Boa»

Vadītājs: Grūti bija dažos vārdos visu izsme­ļoši pateikt. Ekspedīcija rīkota jaunas tehnikas

izmēģināšanai un dažu zinātnisku uzdevumu risināšanai.

«Jaunumi ik Stundu» pārstāvis: Protams, daudz kas atkarīgs no tā, kā skaidrot termino­loģiju. Vai jūs nepateiktu, kas domāts ar vār­diem «jauna tehnika»?

Vadītājs: Labprāt. Jaunā tehnika, pirmkārt, ir pats kuģis, kas spēj ienirt līdztelpā un pārvarēt tur milzīgus attālumus mums pieņemamā laik­posmā. Otrkārt…

Aģentūras «Marstelle» korespondents: Vienu mirklīti, atvainojiet. Cik ilgu laikposmu jūs uz­skatāt par pieņemamu?

Vadītājs: Tādu pašu kā jūs. Cilvēkiem jāpa- gūst aizlidot līdz zvaigznei un atgriezties. Tam jānotiek, teiksim, pēc mēnešiem vai pat ga­diem, nevis pēc gadu desmitiem vai simtiem. Par tādu iespēju daudz runāts, bet tikai tagad mēs esam to ieguvuši un varam izmantot. Otr­kārt, jaunā tehnika ir dažas iekārtas, ar kurām apgādāts kuģis un kuras paredzēts lidojumā iz­mantot.

«Globinform»: Piemēram?

Vadītājs: Piemēram … aparatūra zvaigžņu zondēšanai.

Žurnāla «Saules Sistēmas Sieviete» pārstāve: Man žēl jūs sarūgtināt, bet esmu spiesta vaicāt: kālab? (Zālē smiekli.) Es vaicāju nopietni. Jūsu paziņojumā minētas zvaigznes, kuras ir ekspe­dīcijas mērķis. Tās visas atrodas pietiekami tuvu un jau sen ir krustām šķērsām izpētītas ar optiskajiem, radio, rentgenstarojuma un graviastronomijas līdzekļiem. Mēs tās pazīstam

$audz labāk nekā savu planētu. Kādēļ tad bija nepieciešams sūtīt ekspedīciju? Riskēt ar cilvē­kiem?

Vadītājst Es jūs saprotu. Pirmkārt, stingri ņemot, riska pakāpe nav lielāka, kā pārlidojot, teiksim,. Kluso okeānu, un ir ievērojami ma­zāka, nekā lidojot tepat Saules sistēmā. Otrkārt, pastāv liela atšķirība starp zvaigžņu novēro­šanu no šejienes, lai arī tā notiek ar mūsu liel­jaudas iekārtām, un pētījumiem tiešā tuvumā. Ne jau visi līdzekļi ir iedarbīgi lielā attālumā, un mēs pieļaujam… ar vienu vārdu sakot, ir hipotēzes, kas pārbaudāmas tikai tādā veidā.

«Jaunumi ik Stundu»: Vai jūs nevarētu pa­teikt, cik liela taisnība runām par to, ka ekspe­dīcija ne tikai zondēs zvaigznes, bet arī mēģi­nās tās iespaidot?

Vadītājs: Hm … kā lai jums saka . ..

«Marstelle»: Pēc iespējas atklātāk! (Smiekli.)

Vadītājs: Dabiski. Kā jūs zināt, zinātniska pieeja prasa būt uzmanīgiem formulējumos. Varu jums paziņot, ka uz kuģa patiešām ir 1 iekārtas, ar kurām»domāts pārbaudīt iespēju ietekmēt zvaigznes, regulēt tajās notiekošos procesus. Līdz šim tāda iespēja bija tīri teorē­tiska — vienīgā zvaigzne, ar kuru mēs būtu va­rējuši eksperimentēt, ir Saule, bet diez vai man vajag paskaidrot iemeslus, kāpēc mēs to neda­rījām. (Zālē rosība.) Tagad iespējams pārbaudīt pastāvošās hipotēzes praksē.