V.MIHAILOVS - VALGUSA ODISEJA

Ja cilvēks ilgi ir bijis viens, viņa acīs iegulst skumju ēna. Bet viņš var sakurt ugunskuru, un vientulība atkāp­sies. Cilvēks izstieps rokas pret uguni, it kā stieptu tās pretī draugam.

Uguns daudzējādi ir cilvēkam rada. Tā virmo dzīslās, liesmo smadzenēs, zaigo acīs. Cilvēki labprāt lūkojas ugunī. Bet, ja cilvēks pēc dabas ir klaidonis, liesmu mū­žīgā nepastāvība viņam šķiet vēl pievilcīgāka.

Šeit, kosmosā, ugunskurs ir tikai sapnis.

Tur, uz Zemes, īpaši senāk, tādas problēmas nebija. Ža­gari brīkšķēja zem kājām, nokaltuši stumbri gāzās pāri takām, nepacietīgi gaidīdami brīdi, kad, pārvērtušies par plazmas mēlēm, varēs uzšauties debesīs.

Tātad ej savu ceļu, klaidoni, skumsti pēc ugunskuru liesmām, pēc skuju un siena smaržas, atceries, cik labi bija, un domā par to, cik labi kādreiz būs. Ej un sildies pie tālu zvaigžņu ugunīm, kamēr nav Zemes liesmu, ka­mēr esi viens …

«Velna milti,» Valguss nodomāja. «Es kļūstu lirisks. Kaut gan gluži viens šeit neesmu. Te taču ir vēl… Starp citu, ko viņš patlaban dara?»

— Odiseji — Valguss pasauca. — Dodiet tekstu!

Uz mirkli iestājās klusums, tad kļuva dzirdama vienal­dzīga, salta balss:

— Oksidēšanās notika lēni. Reakcija nestabilizējās. Iz­dalītās enerģijas bija par maz, lai nodrošinātu normālu reakcijas gaitu. Organiskā viela, jādomā, saturēja pārāk daudz ūdens, kas, absorbēdams siltumu, kavēja reakcijas norisi…

— Stop! — teica Valguss. — Pietiek. Nemirstīgie dievi, kas par šaušalīgi bezjēdzīgām blēņām! Tādas dzirdot, ausis sāk augt uz iekšu. Saproti, Odisej?

— Nesaprotu.

— Tur jau. tā nelaime. Es lūdzu tevi pārtulkot dažas rindiņas literāra teksta. Bet ko tu man sagvelzi?

— Paskaidroju: minētā gaisa temperatūras paaugstinā­šanas metode tika lietota senatnē. Ēkās bija speciālas iekārtas — aparāti, ierīces. Šajās iekārtās notika eksoter- miska reakcija — oksidējās kurināmā elementi, ko ieguva, sasmalcinot lielus augus. Šajā gadījumā ir runa par reak­cijas sākuma stadiju. Teksts ir nekorekts, jo gaiss tiek sildīts ārpus telpām. Lai tādā veidā paaugstinātu gaisa temperatūru uz planētas …

— Jā, — Valguss skumji sacīja. — Malka bija slapja, un ugunskurs neiedegās. Vairāk nekā. Vajadzēja tikai iz­mantot arhaismus «malka» un «ugunskurs», un viss būtu bijis kārtībā …

— Es nezinu arhaismus, — Odisejs nočērkstēja.

— Bet fundamentālā atmiņa?

— Tā ir jāpieslēdz. Es pats to nevaru izdarīt.

— Saistīt tevi ar fundamentālo atmiņu? Hm … priekšli­kums nemaz nav peļams. Es to pieņemtu nekavējoties, ja pēc tam tu varētu man pateikt, kādēļ neatgriežas kuģi… — Valguss brītiņu klusēja. — Kādēļ kuģi eks­plodē, ja vispār eksplodē? Un, ja neeksplodē, kur tad īsti tie paliek? Es tevi apskaužu, Odisej, tu drīz vien to izdibināsi. Kaut gan ar tavām smadzenēm…

Valgusam nebija grūti iedomāties, kā Dora Miglājs smīkņās, noklausījies šos ierakstus. Bet lai smīkņā vesels! Galu galā arī pilots izmēģinātājs var šo to atļauties…

— Vai zini, Odisej, — Valguss skaļi piebilda, — tevi apskaust tomēr nav vērts. Arī tu laikam eksplodēsi.

Odisejs klusēja. Valguss paraustīja plecus.

— Galvot es, protams, neņemos. Jo, redzi, līdz šim dabā sprādzieni vienmēr bija saistīti ar enerģijas izdalīša­nos. Mūsu eksperimentos turpretī enerģija zūd. Par spīti visiem likumiem! Zūd kuģi un reizē ar tiem — gandrīz visa enerģija. Vājš uzliesmojums — vairāk nekā. Vai sa­proti?

— Nesaprotu, — Odisejs bez jebkādas izteiksmes kon­statēja.

— To nesaprot it neviens. Bet man šī parādība ir jā­izskaidro. Un tādēļ jāeksperimentē. Pareizāk, jāeksperi­mentē būs tev. Tu faktiski tiksi upurēts. Senos laikos būtu upurējuši vēršus. Bet laiki ir mainījušies… Tātad pievie­not tev fundamentālo atmiņu? Labi, bet vispirms paklau­sīsimies kārtējo ziņojumu.

— Visi mehānismi un ierīces ir kārtībā! — Odisejs no­skaldīja.

— Vai uzdevums skaidrs?

— Pēc komandas meklēt izplatījumā virzienu, kurā vielas koncentrācija minimāla. Uzņemt kursu. Kāpināt ātrumu. Saskaņā ar programmu ieslēgt ģeneratorus…

Aptvēris ar pirkstiem zodu, Valguss domīgi staigāja pa vadības centrāli.

— Uzdevums skaidrāks par skaidru. Jā, mans nepiln­vērtīgais draugs, mūs abus gaida …

Taču izskaidrot, kas īsti viņus gaida, acīm redzot, ne­bija viegli, tāpēc Valguss apklusa un tikai pēc brīža tur­pināja:

— Pēdējā eksperimentā pazuda «Argo». Programmas pirmo daļu tas izpildīja precīzi, bet otro… Lai nu kā, «Argo» nav atgriezies. Bija lielisks kuģis. Kaut arī tikai ar četriem papilddzinējiem… Labs ir, pieslēgšu tev fun­damentālo atmiņu. Pilnveidojies, centies aptvert neap­tveramo! Varbūt sāksi runāt cilvēciski. Pagaidām gan tev putra vien iznāk… Starp citu — kas šodien pusdienās?

— Ēdienu karte numurs četri, — Odisejs atbildēja.

— Vismaz paēdīšu kā nākas, — Valguss nomurmināja. — Nevainīgie dzīves prieciņi… Tātad atmiņa, tu saki? Lai notiek! Bet tik un tā tev būs jādodas triecienā. Un man jānīkst glābšanas kuterī. Diezgan drūma perspek­tīva …

Valguss nesteigdamies soļoja pa gaiteni. Viņš tīšuprāt bija izvēlējies visgarāko ceļu uz bibliotēku, no kurienes Odiseju varēja saistīt ar fundamentālo atmiņu. Valgusam patika kustēties. Garā caurule it kā aicināja pielikt soli, bet pilots visādi centās paildzināt prieku, ko viņam sa­gādāja pastaiga.

Viņš gāja kā cilvēks, kam nav iemesla steigties… Pa­rasti tādā solī iet divatā, un Valguss neviļus pašķielēja pa labi. Nē, draudziņ, neskaties pa labi, tur neviena nav. Skaties labāk pa kreisi, tā būs lietderīgāk.

Gar gaiteņa kreiso sienu bija samontēta aparatūra, un, pacēlis apvalku vākus, pilots citu pēc cita pārbaudīja magnetogrāfus, spektrovizorus, stereokameras, ekspresre- aktorus un visus pārējos cilvēces viltīgā prāta izgudro­jumus, kas radīti, lai nepalaistu garām mirkli, kad tiks satriekta triju dimensiju barjera un kuģis ienirs nezinā­majā un neizprotamajā hipertelpā.

Ienirs, protams, bez viņa. Visi vienmēr cenšas iztikt bez viņa. Tāds jau viņam raksturs… Kas vainīgs? Labi, pie­ņemsim, viņš ir klaidonis. Bet tādus radījis laiks. Tie ir neizbēgami mesli laikmetam. Izmēģinātāji lielākoties lido vienatnē. Tādos apstākļos cilvēks diez vai pierod pie smal­kas uzvedības un kļūst iecietīgs pret citu vājībām…

Valguss bija sasniedzis gaiteņa galu. Neko teikt — gai- tenītis, krietnu puskilometru garš! Aiz smagām, masīvām durvīm atradās automātiskās kontrolierīces; pirms ekspe­rimenta arī tās vajadzēja pārbaudīt.

Un tomēr — kāpēc kuģi pazūd? Nē, minēt nav vērts! Mūsu laikā ar minējumiem vairs nenodarbojas. Ja teorija nokļūst strupceļā, ir jāsavāc jauni fakti. No pilota izmē­ģinātāja prasa tikai faktus. Jaunas hipotēzes negaida. Un neviens viņam nejautās — kāpēc. Jautās vienīgi — kā.

Uz šo jautājumu atbildēt, protams, nebūs grūti. Līdz no­teiktam brīdim visu fiksēs ierīces — šīs te un arī tās, ku­ras atrodas kuterī. Bet kas notiks tālāk?

Ai, kā gribētos zināt! Bet Valguss to nezina. Un ne­zina arī Odisejs, kas tīko pēc fundamentālās atmiņas. Un vispār nevienam par to nav nekāda priekšstata. Taču gribas zināt… Starp citu — ziņkārība jau pazudinājusi daudzus, un Valgusam nav ne mazākās vēlēšanās nokļūt viņu kompānijā. Tāpēc risks ir pieļaujams tikai saprāta robežās…