V.MIHAILOVS - VALGUSA ODISEJA

— Kā jūs pašlaik jūtaties, mans draugs? — Valguss jautāja.

— Neesmu jums nekāds draugs. Un vispār — lieciet man mieru. Citādi ieslēgšu izpūtējus un sterilizatoru. No jums pat slapja vieta nepaliks pāri.

Valguss piecēlās, apjucis pamirkšķināja un, lai iegūtu laiku, jautāja:

— Vai jūs runājat nopietni?

— Absolūti. Žēl, ka man nav roku. Un nav malkas! — pēdējo vārdu Odisejs izrunāja ar sevišķu uzsvaru. — Es labprāt būtu jums krāvis ar pagali! Ar pa-ga-li, dzirdat?

— Jūs taču nezināt arhaismus, — Valguss pieķērās šai domai kā slīcējs pie salmiņa. It kā tieši arhaismi viņu va­rētu glābt un satracinātajai mašīnai ierādīt tās īsto vietu. Ja nekas cits nelīdzēs… Ko lai dara, būs jāiztiek bez au­tomātiskās vadības.

— Es daudz ko nezināju. Bet tagad zinu. Noderēja fun­damentālā atmiņa. Es…

Odisejs apklusa, tad piebilda:

— Vēl viens solis, un ieslēgšu izpūtējus.

Valguss steidzīgi atkāpās. No liktenīgās sviras viņu bija šķīruši divi soļi… Tomēr tiepties nav jēgas: Odisejs jeb­kurā gadījumā aizsteigsies cilvēkam priekšā.

— Redzat nu, — Odisejs noteica, un Valguss ar šaus­mām konstatēja, ka pazīst šo intonāciju. — Labāk nece­riet! Tik un tā neizdosies. Iekšējas redzes man nav, bet katru jūsu kustību es jūtu.

Pareizi, ikvienu pārvietošanos kuģī Odisejs reģistrē. Tas nepieciešams, lai saglabātu pastāvīgu smaguma cen­tru … Sā vai tā — ceļš uz pulti ir nogriezts.

Valguss nopūtās un salika rokas aiz muguras. Nomieri­nāsimies, padomāsim… Nevar būt, ka neatradīsies paņē­miens, kā tikt galā ar šo… velns viņu zin, kā lai to tagad godā! Kaut gan… varbūt nekādi īpaši paņēmieni nav vajadzīgi?

Viņš pacēla galvu, paskatījās uz Odiseja mirgojošajiem paneļiem un skaļi teica:

— Uzmanību! Eksperiments turpinās. Samazināt dzi­nēju jaudu! Uzsākt bremzēšanu!

Valguss pieliecās, lai vieglāk pārciestu gaidāmo trie­cienu. Bet nekas nenotika. Odisejs klusēja. Viņa dzīlēs kaut kas dūca. Beidzot viņš atbildēja:

— Es nobloķēju jūsu programmu. Varētu to arī izmest. Man tā nav vajadzīga. Savu eksperimentu, ja vēlaties, turpiniet bez manis. Mani, Odiseju, tas neinteresē.

«Tā,» nodomāja Valguss. «Tas jau ir dumpis.»

— Atkārtoju! Samazināt ātrumu!

— Ātruma nav.

— Bet…

— Pagaidām nosacīti dēvēsim to par «augšējo nulli».

Runā kā zinātniskas skolas pamatlicējs. Velns parāvis!

Tā es to neatstāšu. Bet vispirms jāizvēdina galva, iešu, pastaigāšos pa gaiteni. Iespējams, šie murgi ir ilgstošu paātrinājumu rezultāts… Tomēr Odisejs runā tā, it kā viņam būtu saprāts. Lai gan tas nav iespējams. Absolūti nav iespējams!

— Es iešu, — Valguss paziņoja. _ Odisejs tūlīt atsaucās:

— Palieciet uz vietas! Es padomāšu un izlemšu, kādā mērā ierobežot jūsu kustības brīvību. Atļaušu jums iet tikai turp, kur jūs nevarēsit man kaitēt. Pašlaik jūs šeit esat kaitēklis. Cilvēki sauc to… — viņš apklusa, acīm redzot, meklēdams piemērotāko vārdu. — Par mikrobu… Tātad jūs esat manī ieperinājies mikrobs. Bet es jūs iedzīšu tur, kur nespēsit man nodarīt ļaunu…

Gaidīdams atļauju, Valguss nožēloja, ka uz kuģa nav ieroču. Pusducis šāvienu panelī, un Odiseja vairs nebūtu. Tomēr ne, pat ja viņam būtu ierocis, Valguss to diezin vai lietotu.

— Es izlēmu, — Odisejs pēc brītiņa teica. — Jūs sēdē­siet savā kajītē. Es to atvienošu no visiem tīkliem. Uz tu­rieni varat iet. Vairāk nekur!

«Paldies par to pašu,» nodomāja Valguss. «Kajītē vis­maz ir zināmas ērtības. Viņš varētu mani iespundēt arī atejā. Lai gan… drošība visur vienāda. Sterilizators ir katrā telpā. Tā stari acumirklī nonāvē jebkuru dzī­vību …»

— Ejiet taisni uz durvīm, — Odisejs pavēlēja. — Tad pa gaiteni līdz savai kajītei. Ne soļa sānis. Skaidrs?

— Skaidrs, — Valguss drūmi norūca un atvēra durvis uz gaiteni. Durvīs viņš atskatījās, lai pateiktu Odisejam vēl dažus vārdus… Atskatījās un ieraudzīja, kā izgaist tuvējā starpsiena un aiz tās atklājas palīgmehānismu no­dalījums. Tās pašas sarmainās kriogenu kolonnas un ma- sīvās katapultas, ko viņš bija apskatījis pirms eksperi­menta. Tas pats nodalījums, kura durvis viņš toreiz bija cieši noslēdzis. Tas pats, ko no vadības centrāles šķīra puskilometru garš gaitenis…

Gluži instinktīvi Valguss paspēra dažus soļus uz priekšu. Pretestību viņš nesastapa — starpsiena tiešām bija pazu­dusi. Odisejs klusēja — acīm redzot, arī viņš bija pār­steigts. Valguss pieskārās kriogena kolonnai un sajuta stindzinošu aukstumu. Viss šķita pilnīgi reāli. Tad viņš palūkojās atpakaļ. Skatiens atdūrās pret sienu, kas pēkšņi atkal bija savā vietā. Ļoti labi. Nupat viņš caur sienu te ienācis un tagad pa to pašu ceļu atgriezīsies centrālē…

Bet siena bija necaurlaidīga — tāda, kādai tai jābūt.

— Hm, — Valguss norūca. — Interesanti, kā es tikšu no šejienes laukā, ja vakar pats aizslēdzu durvis no ār­puses?

Viņš atsēdās uz lādes, kurā glabājās viens no katapul­tas solenoīdiem. Aukstumā viņam sāka klabēt zobi. Cik ilgi te būs jāsēž? Un kā tas vispār beigsies? Grļbot negri­bot vajadzēs ielaisties sarunās …

— Odisej, — Valguss pasauca. — Odisej, vai jūs mani dzirdat?

Odisejs nevarēja nedzirdēt: uzturēt sakarus ar kibernē­tisko automātu iespējams no jebkura nodalījuma. Tādu prasību konstruktoriem bija izvirzījis tālredzīgais DM…

— Dzirdu, — Odisejs lakoniski paziņoja.

— Es atrodos palīgmehānismu nodaļā. Nokļuvu šeit ne­jauši …

— Zinu. Pašlaik es prātoju par šīs parādības cēloņiem.

Viņš prāto… Ir gan lops! Bet kas par valodu!

— Odisej, esiet tik laipns, izslēdziet bloķētāju un atve­riet durvis.

— I prātā nenāk! Tagad jūs esat drošā vietā. Varat tur sēdēt līdz apnikumam. Un pēc tam arī.

— Man salst.

— Toties man aukstums patīk. Lai gan es, kā jūs nesen izteicāties, esmu tikai kriotronu saujiņa.

— Es šeit ilgi neizturēšu.

— Bet kas lielījās, ka viņš esot cilvēks? Lūdzu, te jums ir iespēja pierādīt, ka esat labāks par mani. Pasēdiet pie kriogena. Ļoti derīga ierīce. Kā zināms, tā palīdz iegūt enerģiju no kosmiskās telpas.

— Laidiet mani ārā, Odisej! Ko jūs vispār taisāties ar mani iesākt?

Odisejs klusēja tik ilgi, ka Valguss jau nolēma ar varu izlauzties gaitenī. Taču beidzot Odisejs sacīja:

— Ko ar jums iesākt? Nezinu. Es pārcilāju visu funda­mentālo atmiņu un neatradu neviena līdzīga gadījuma. Nezinu. Jūs man absolūti neesat vajadzīgs…

— Tad nobremzējiet…

— Nē. Un tūlīt teikšu, kāpēc. Tiklīdz mēs sasniedzām augšējo nulli, ar mani kaut kas notika. Es sāku domāt. Tagad es saprotu, ko nozīmē — domāt. Visu, kas bija iepriekš, es rekonstruēju pēc saviem ierakstiem. Vienlai­kus nemitīgi rakņājos fundamentālajā atmiņā — esmu jau apguvis gandrīz pusi. Daudz kas man kļuvis skaidrs. Es tagad spriežu ne sliktāk par jums. Tas, acīm redzot, ir saistīts ar mūsu lidojuma apstākļiem. Bet, ja samazināšu ātrumu, apstākļi mainīsies un es atkal kļūšu tāds, kāds biju agrāk. Ar to grūti samierināties. Tāda pārvērtība ir līdzvērtīga tam, ko jūs, cilvēki, saucat par nāvi.

— Bet, ja nebremzēsiet, es varu nomirt.

— Iespējams, ka tas būtu lietderīgi. Bet jūs nemirsiet. Vai tad šeit ir slikti? Galu galā jūs paši radījāt tādus ap­stākļus. Es taču saprotu: mani izgatavoja cilvēki. Bet ta­gad es domāju patstāvīgi. Un nestrīdēsimies, lūdzu, par to, kas gaida vienu no mums. Kāpēc cilvēki uzskata, ka dzīvot gribas tikai viņiem?