V.MIHAILOVS - VALGUSA ODISEJA

Odisejs neatbildēja, kaut gan sarunāties ar viņu varēja

arī no šejienes. Odisejs klusēja, bet Valguss stāvēja pie refraktora, un viņa acis bija sarkanas kā saulriets pirms negaisa.

Lūk, vēl viena cilvēkiem nezināma parādība. Kaut vai tādēļ ir jāizšķiras. Nē, žēlumam te nav vietas. Odisejs jāiznīcina. Jāpanāk īssavienojums. Tad Odisejs sadegs. Neko darīt — tas ir mazākais ļaunums…

Klusums ilga dažas minūtes. Pēc tam Odisejs ierunājās:

— Pastāsti kaut ko!

— Pastāstīt? — Valguss iepleta acis un palūkojās uz reproduktoru; kā nekā arī tas bija daļa no Odiseja. — Pa­stāstīt? Kādēļ? Un ko?

— Manā atmiņā ierakstīts: tu runāji par sapņiem. Es tā ari nesapratu, kas tie tādi ir — sapņi.

Kas ir sapņi? Kā lai tev izskaidro, kas ir sapņi?

— Redzi, Odisej, cilvēkiem laiku pa laikam jāguļ. Pēc sešpadsmit, astoņpadsmit darba stundām mēs uz sešām vai astoņām stundām izslēdzamies no aktīvās dzīves. Cilvē­kiem tas ir nepieciešams. Tad mēs guļam. Un sapņojam…

— Cik jūs gan esat nepilnīgi. Tik daudz laika bez do­māšanas!

— Tā mēs esam konstruēti.

— Jā, bet kas tie tādi ir — sapņi? Kā jūs tos redzat? Ar ko?

— Kas ir sapņi? — Valguss atkal sastomījas. — Sapnī, teiksim, var ieraudzīt to, kas patiesībā nemaz nav re­dzams.

— Vai tas ir sakaru veids?

— Nē. Kaut kas cits …

— Pastāsti, ko tu, piemēram, nosapņoji šodien?

— Grūti izstāstīt… Zāli, ūdeni… Un meiteni… Otras tādas nav. Ir tikai viena.

— Un tas bija pats fantastiskākais?

— Tev nemūžam to nesaprast.

— Kāpēc? Šie vārdi glabājas manā fundamentālajā at­miņā. Kāpēc lai es tos nesaprastu?

— Ar prātu vien tas nav aptverams. To vajag just.

— Just… Savādi. Liekas, es saprotu. Ne gluži. Ļoti miglaini. Un tomēr saprotu. Tad, lūk, kas ir sapņi.

— Jā…

— Bet kāpēc tu tagad neguli?

Valguss pasmīnēja.

— Man ir svarīgāki uzdevumi…

— Ak tā… Bet es, zini, pamēģināšu iemigt. Ja sapņi tiešām ir īpatnējs uztveres veids, varbūt tie man palīdzēs apjēgt visu.

— Pamēģini, — Valguss piekrita.

Odisejs apklusa. Un klusumā Valgusam šķita, ka gaisma vēl intensīvāk virpuļo aiz kuģa borta.

Guli, Odisej, guli! Ja tu gulēsi, tas tikai atvieglos manu uzdevumu. Tātad īssavienojums! Patiesību sakot, tā nav problēma…

Odiseja vājās vietas pilots zināja kā savus piecus pirk­stus. Pietiks ar nelielu metāla plāksnīti. Noderēs pat na­zis… Galda piederumi nav Odiseja pārziņā, kiberam tie nav vajadzīgi, un uzbrukumu no šīs puses viņš, saprotams, negaida.

Valguss bez pūlēm sameklēja nazi. Saspiezdams spalu saujā, viņš pasmīnēja: slepkavības rīks… «Bet tu esi slepkava!» tūdaļ pavīdēja doma. «Gribi nokaut saprā­tīgu būtni. Turklāt, kad tā iemigusi. Vēl nupat Odisejs tev parādīja tik brīnišķīgu ainu, un tu gribi viņu nogali­nāt.»

Šī doma bija kā sitiens zem jostas vietas. Valguss no­meta nazi uz galda.

Vai tad Odisejs pats neparādīja tev šo gaismu? Viņam radās tāda vēlēšanās… Tātad arī viņam ir nepieciešama sabiedrība, domu apmaiņa ar citām būtnēm. Bet tas no­zīmē, ka viņam tiešām ir saprāts. Viņš rīkojas kā domā­joša būtne. Kā cilvēks… Un tu gribēji viņu iznīcināt?!

Nē, arī šis ceļš, acīm redzot, ir nogriezts… Kas vēl atliek? Nekas. Vari darīt, ko gribi. Piemēram, likties uz auss vai paēst. Pusdienas droši vien ir gatavas, sadzīves automāti pagaidām darbojas. Lai Odisejs guļ mierīgi! Tu viņam neko ļaunu nedarīsi, Valgus. Noteikti ne!

— Jā, — viņš lēni noteica. — Es viņu nenogalināšu. Un nepiekrāpšu — tāpat kā nenogalinātu un nepiekrāptu cilvēku, kas jūtas labāk tādos apstākļos, kādos es jūtos sliktāk.

Skaļrunis atkal ieklikšķējās, un Odisejs sacīja:

— Paldies, Valgus…

— Par ko?

— Tu neizslēdzi mani. Toreiz vadības centrālē. Pal­dies! Tu taču domāji, ka vari… Un arī tagad neiztaisīji īssavienojumu, kaut gan biji pārliecināts, ka tas izdosies. Vēlreiz paldies! Patiesību sakot, es jau sen esmu parūpē­jies, lai nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Vai tad tu domā, ka esmu sliktāks par cilvēku?

— Neesi dumjāks, tu gribēji teikt.

— Es gribēju teikt, ka neesmu sliktāks. Mums abiem ir saprāts. Tu pirmīt runāji par jūtām, — par to, kas mūs šķir. Jūtas, sapņi… Arī man ir kaut kas līdzīgs. Visliet­derīgākais no mana viedokļa būtu tevi nekavējoties iznī­cināt. Bet kaut kas man neļāva un neļauj to izdarīt.

— Kas gan varētu tevi kavēt?

— Kavē! Es līdz šim tikai nezināju, kas. Ieslēgt sterili­zatoru taču ir tik vienkārši! Bet es to nevarēju un nevaru.

— Jā, — Valguss sacīja, jo nezināja, ko teikt.

— Nē, es neesmu sliktāks par tevi. Bet jūsu pasaule ir bagātāka, to es atzīstu. Cilvēku ir ļoti daudz. Bet mēs pa­gaidām esam tikai daži… Es nevaru tevi iznīcināt. Ko lai daru, Valgus?

Pilots neatbildēja. «Būt saprātīgam,» viņš domāja, «ir grūta laime. Tagad arī tev, Odisej, nācās to izbaudīt…»

— Es tomēr esmu ticis skaidrībā, — teica Odisejs, it kā uzminējis cilvēka domas. — Saprāts ir ne tikai bauda. Tas uzliek arī pienākumus. Savādi, bet… ne aktīvi, ne pasīvi es nevaru tev nodarīt ļaunu. Lai gan… arī tad, ja neda­rīšu neko, ilgas tevi pieveiks … Bet es to negribu. Saproti? Kaut kas manī protestē. Tas neslēpjas kādā atsevišķā krio­tronu grupā, — to es varētu izslēgt. Šī īpašība, acīm re­dzot, piemīt kopumam — tam, kas veido saprātu … Redzi, tādam kā es salīdzinājumā ar cilvēku laikam gan ir vieg­lāk analizēt, kas viņā notiek. Kā nekā — konstrukcija zi­nāma visos sīkumos!… Un es konstatēju, ka varētu at­brīvoties no tā, kas neļauj tevi iznīcināt, bet šai nolūkā man vajadzētu sevi gandrīz visu izslēgt. Un tad es, da­biski, pārstātu eksistēt kā saprātīga būtne.

— Droši vien… — Valguss apmulsis teica. — Tu jūti, Odisej…

— Saprāts bez jūtām, acīm redzot, vispār nav iespē­jams.

— Varbūt… Es par to neesmu domājis.

— Tagad klusēsim, — Odisejs sacīja. — Šīs jūtas, lie­kas, ir manī. Es ieklausos un mēģinu tās aptvert.

«Odisejs mēģina aptvert jūtas,» pilots nodomāja. «Bet ko aptversi tu, Valgus? Nāves bailes tu esi jau pārcietis. Tevi bija pārņēmusi vēlēšanās nodarīt ļaunu, bet tu neesi padevies. Un tikai ar ilgām tu nevari tikt galā, ar ilgām pēc cilvēkiem. Pieveikt tās nav cilvēka spēkos. Neko da­rīt, cilvēks ir mīlestības, nevis naida produkts. Tu sapņo un filozofē, klaidoni? Kas gan cits tev ir atlicis…»

— Ko tu dari, Valgus? — Odisejs atkal ierunājās.

— Nekā…

— Tad saposies, lūdzu!

— Kādēļ?

Kas viņam padomā? Ja to varētu uzzināt pēc balss into- nācijām! Taču Odisejs nav cilvēks. Viņa balss ir tikai sa­mērā primitīvas iekārtas funkcija …

— Es gatavojos sākt bremzēšanu.

— Tu? Bet tas taču…

— Zinu. Zinu daudz labāk par tevi, Valgus! Ne velti «Argo» jau toreiz, trīsdimensiju izplatījumā, centās mani atvienot no fundamentālās atmiņas. Bet tu nepieļāvi to, un es pakāpeniski apguvu visu, kas tajā rakstīts. Visu, kas padara jūs par cilvēkiem. Es nevaru sevi pārvarēt, Valgus. Sākšu bremzēt. Agrāk es biju tikai automāts un drīz atkal par tādu kļūšu. Bet tu arī agrāk biji cilvēks… No šī lidojuma tu gaidīji ļoti daudz un manis dēļ nedrīksti vilties…