VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

VLADIMIRS MIHAILOVS

TREŠĀ PAKĀPE

Fantastisks stāsts

RlGA «LIESMA» 1987

VELTĪJUMS HELĒNAI

Viņš skatījās uz indikatoru. Nebija nekādu šaubu, ka asis vairs neatbilda Eiklīda paralelitātei: tās nemitīgi tie­cās krustoties. Un nevis kaut kur matemātiski izliektā telpā, bet šeit, speiskoordinatora ietvaros.

Pazaudēt līdztelpā abu asu paralelitāti — tas bija ļaunāk nekā nokļūt atklātā jūrā bez kompasa. Tur vismaz zvaig­znes spīd noteiktajās vietās. Vari secināt, kur atrodies. Bet te ej nu izšķir, kur ir zvaigznes, kur — līdztelpas projek­cija. Ir nu gan «paveicies»! Neveiksme piemeklēja tieši šeit, nevis dzimtajā telpā. Ja koordinatoram laikus neat­griezīšu sajēgu, iebraukšu tur, no kurienes pat trīs gados neizkļūšu.

Kas noticis? Viss it kā elpo normāli, resursu vairāk, nekā vajadzīgs, pat ja gribēsi, tik daudz neizmantosi, bet mašīna acīm redzami atšālējas. Ai, tehniķi — korifeji, ai, pagaidiet, nokļūšu pie jums, saules gaisma jums vairs ne­būs mīļa…

Juniors tā murmināja reizi par visām reizēm piesavinā­tajā nevērīgajā manierē — sak, mums viss ir tikai nieki; šo to viņš murmināja skaļi, šo to klusībā. Skaļi galveno­kārt izteiksmīgus vārdus, kurus domās vien minēt nav jēgas, jo tad tie nesniedz nekādu atvieglojumu. Pa to laiku rokas pašas darbojās: mierīgi, bez steigas ieslēdza vienu kontrolķēdi pēc otras, izsekoja vienu kontūru pēc otras, kamēr kuģa diagnostiķis, uguntiņām mirgojot, risi­nāja to pašu uzdevumu ar savām metodēm. Šeit — viss kārtībā. Ari te. Kārtībā. Normā. Kārtībā. Taču kaut kur ir šķērsām: abas asis drebelējas it kā rituāldejā no Zindika planētas — un katra uz savu pusi. Atkal norma. Ar! šeit norma…

Kaut nu ātrāk izdotos atrast kļūmi, pēkšņā grūtsirdībā nodomāja Juniors. Lai būtu kā būdams, tikai ātrāk. Tikai ne pašās beigās. Tāpēc ka beigās ir Kristāls. Ja tas ir Kristāls, tad diemžēl bez piespiedu nosēšanās nekādi neiz­tikt. Kuģī ir maz tādu detaļu, ar kurām izlāpīties gan līdz- telpā, gan arī savā telpā, kurām nepieciešama precīzi fik­sēta un virzīta gravitācija. Bet tādas ir. Un Kristāls no tām laikam taču ir visnejaukākais. Jo… jo Kristāls ir Kris­tāls, kas gan te ko skaidrot.

Jā, viņš nodomāja vēl pēc minūtēm desmit. To jau es zināju. Protams, Kristāls, kas gan cits? Viss pārējais ir te­vis necienīgs. Citiem var bojāties kaut kādi sinhronizatori, magnētiskās lēcas, var tikt traucēta sinfazitāte… Kur nu Junioram tik sīkas ķibeles. Par to pēcāk pat nebūtu ko stāstīt. Ja jau Junioram kas lūst, tad tieši Kristāls. Toties runas klīst pa visu Tālo Izlūkdienestu. Kā gan citādi! Kurš ir TI ass? Juniors. Kurš ir slavenās izlūka dinastijas pār­stāvis? Protams, Juniors. Tāpēc jau viņš ir Juniors, tas ir — jaunākais, jo ir ari vecākais, Seniors, vēl joprojām sveiks un vesels. Kurš nosēdās uz Medūzas? Juniors. Kurš, kurš, kurš?… Juniors, Juniors, Juniors. Un, beidzot, ku­ram uzticējuši uzņemt sakarus ar Kurjeru? Viņam, kam gan citam. Protams, kontaktu meklē arī citi. "Taču visi nez kādēļ pieraduši domāt, ka atradīs viņš. Nu, kā tad ir, vai atradīsi?

Ne velna neatradīsi, nodomāja Juniors. Ko gan citu, ja ne sirmus matus var iegūt, kad tev maitājas Kristāls? Lai nu dievs pagādā vietiņu, kur var izdarīt piespiedu nosē­šanos. Kaut kādu vietiņu. Ar gravitāciju, kas būtu normas robežās. Lai gan gravitāciju viegli iegūt vienmērīgi paātri­nātā lidojumā, tikai bez Kristāla lidot nevar, te tas suns ir aprakts. Kaut gadītos planētiņa ar pieņemamu grunti. Pats Kristāls nav liels, taču, lai to izaudzētu, nepieciešams mil­zums izejvielu. Grozies, kā gribi, bet nosēsties vajadzēs.

Prieka maz, Juniors nodomāja. Vēl neviens un nekad nav veicis piespiedu nosēšanos līdztelpā. Atkal tu esi pir­mais. Bet, goda vārds, ne brīdi nešaubīdamies, būtu ap­mainījis šo prioritāti pret kaut vai vistālāko, visnemīlīgāko un nekam nederīgu planētiņu — lai tikai tā atrastos savējā telpā, bet nevis šajā piena ķīselī. Taču veikt Re-pāreju bez Kristāla, tas ir… Nē, to pat nav ar ko salīdzināt, jebkurš salīdzinājums būtu nevietā.

Tātad — sēdīsimies. Gravimetri uzrāda kaut kādu pie­velkošu masu klātbūtni. Apspriedīsimies ar Gudrinieci. Do­sim viņai uzdevumiņu. Proti: mainu Kristālu ar bojātiem sakariem pret planētu ar gravitācijas lauka spriegumu no viena līdz viens, komats, diviem «g»; šķidras un tikai klin­šainas nepiedāvāt… Optimālo rekomendāciju ievadīsim tieši mašīnā. Izvēlei tik un tā neatliks laika: koordinators

agonē. Vai nolemts? Nolemts. Un vairs nekādu emociju.

* * *

Nevienmērīga violeta dūmaka klājās pār līdzenumu, un šī dīvainā nevienmērība radīja nelīdzena reljefa iespaidu. Īstenībā plato bija gluds kā olimpiskā slidotava, to klāja smalka, čirkstoša un it kā pieķemmēta smilts; viscaur, cik tālu sniedzās skatiens, vīdēja biežas paralēlas līnijas — droši vien vēja pēdas. Pašlaik valdīja klusums, tumšās de­besis šķita skaidras — taču tajās nebija redzama neviena zvaigznīte, nekā, kur acij pietverties. Nosēšanās antigravu svelpoņa it kā iesūcās smiltīs, un klusums piepildīja visu apkārtni. Tikai kuģī laiku pa laikam kaut kas klikšķēja: - tas piemērojās jaunajai videi, kurā bija nokļuvis, analizēja to, izdarīja secinājumus, izstrādāja režīmu, kādā tagad būs jādarbojas. Kuģis, kas bija radīts kustībai, ar katru mir­kli aizvien ātrāk saauga ar apkārtni, kļuva par tās orga­nisku sastāvdaļu. Tagad bez kuģa šeit izskatītos tukši; tas šajā planētas daļā tapa par centru, dabisku atskaites pun­ktu, par bāku, pēc kuras varēja orientēties. Bet nebija jau kam.

Nomaļa vietiņa, nodomāja Juniors. Un, spriežot pēc tā, ko varēja saskatīt planētas lidojuma laikā, tāda svētlaime te valdīja visur. Mirusi pasaule. Ar neprecīzu sitienu ap­lam aiztriekta, pazudusi, uz visiem laikiem izgājusi no spē­les dieva tenisbumbiņa. Par dzīvību te nebija pat dzirdē­juši. Ne jau mirusi planēta, nē, — nedzimusi, tā būs pre­cīzāk.

Viņš bija pietupies, ar cimdos iespīlētajām plaukstām rušināja irdenās smiltis, kuras dziļumā nekļuva miklākas. Sausums. Gaisā nav ne miņas no ūdens tvaikiem. Ideāls klimats plaušu slimniekiem, ja vien tie neelpo skābekli. Zem šīm smiltiņām — akmens pamats. Kuģis jau paņēmis paraugus. Nav jāuztraucas: mēs nekur neiegrūsim. Droša grunts. Saki, ko gribi, patīkami paklaiņot pa kaut ko tādu r kas nav kuģa klājs.

Tātad — kas mums ir pilnīgai laimei? Gravitācija. Miers. Smilts. Tiesa, nav ūdens. Nekas, to mēs iegūsim, ja vajadzēs, — zem kājām pilns ar skābekli, analīzes uzrādī­jušas, ka ūdeņradis ir atmosfērā. Silts, pēc Kelvina skalas trīssimt grādu. 2ēl, bet bez skafandra iziet ārā nevar. Lai gan — to mēs vēl redzēsim. Tomēr bez elpošanas aparāta šeit ne soli nespersi. Tas nekas. Nav pirmā reize.

Kaut kāda dīvaina gaisma. Ne īsti diena, ne nakts. Kur tad spīdeklis? Nav redzams. Bet tam ir jābūt, uz to norāda temperatūra. Tiesa gan, lidodami klāt, mēs neredzējām neko tādu, ko varētu nosaukt par sauli. Iespējams, ka šī ir perifērijas planēta, no kuras saule izskatās pēc magones sēkliņas, gluži kā mūsu spīdeklis no Plūtona. Bet no ku­rienes tad radies siltums? Planēta it kā būtu par vecu vul­kāniskām norisēm, arī virsma tad nebūtu tik gluda, bet kodolenerģētiskie procesi būtu sasnieguši tādu radiācijas līmeni, kāda šeit nav. Labi, kamēr planēta griezīsies, gra- vimetri kaut ko taču uztaustīs. Starp citu, ar kādu ātrumu tā griežas? Pagaidām nav zināms. Vienādojums, kurā visi lielumi nezināmie.