VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

Apkārt noteikti jāaug zālītei. Gan garai, gan zemai, ne­būtu par ļaunu ezerā audzēt zivis. Un ari vēžus. Kokos lai sēž un dzied putni. Pie tam palmās — turklāt vēl pēr­tiķi. Tad gan būtu jautri… Un noteikti runājošie papa­gaiļi, sasodīts, gandrīz aizmirsu, kā tad bez papagaiļiem? Nekādi nevar …

Jā, nodomāja Juniors. Tas nemaz nav tik sarežģīti. Ma­šīnas saraks bedrītes. Cik vajag un pat vairāk. Sēklu man ir gana, tikai žēl, ka nav īstās. Iestādīšu tās šeit — un sāks augt lēcas, gredzeni, aplikas, uzmavas, mikroshēmas, releji, atsperes, stangas, zobrati… Tad nu gan būs dārziņš, kāda droši vien visā pasaulē nav.

Var rīkoties ari citādi. Dot Gudriniecei komandu… Lai gan ezers tik un tā ir nepieciešams, bez tā neiztikt, viņš jau nopietni nodomāja, atgaiņājot kādu pieticīgu, bet rosi­nošu domu. Un nokomandēja: trīspadsmitajam — uzsākt. Pa to laiku septiņpadsmitais jau bijapiesūknējis pilnu bun­kuru ar smiltīm. Tās bija tīras un sausas. Protams, tās vēl jāizsijā ne vienreiz vien. Kristāls ir neiedomājami kap­rīzs .,, Gudriniece jau bija paguvusi aprēķināt režīmu at­bilstoši izejmateriālu parametriem. Kā tur? Nekā īpaša. Tiesa, kā jau Juniors bija paredzējis, salīdzinājumā ar kla­sisko laboratorijas variantu proves aizkavējās. Vai uz ilgu laiku? Par piecdesmit procentiem. Tātad divu nedēļu vietā nosēdēsim šeit trīs, tas arī viss. Lai arī kāds būtu izlūks, bet pacietīgam viņam jābūt gan. Citādi dzīve būs īsa. Taču es neapšaubāmi dzīvoju, jo esmu objektīva realitāte, kas pati eksistē savās sajūtās …

Tāpat kā citiem, viņš nodomāja. Jā, dažam labam šī rea­litāte ari izpaudās sajūtās. Reiz Leda …

Stāt! — Juniors sevi aprāva. Nekādas Ledas nav. Viņa ir iedomu auglis. Labāk strādā, neķer mušas! Bezdarbībā rodas visas liekās domas.

Pa to laiku inkubators bija iekļāvies režīmā. Jau vārījās pirmais izejvielu sastāvs, kas bija bagātināts ar visām iespējamām piedevām no kuģa krājumiem. īstais brīdis sākt procesu.

Juniors atslēdza seifu. Lielu un superizturīgu seifu. Tajā glabājās galvenais: sēklas. Visam, kas atrodas pasaulē. Otrs kuģis. Vesela eskadra sēklās. Tūkstoši dažādu sēklu sugu. Junioram no tām bija nepieciešama viena vienīga. Kristāla sēkliņa. Pats Juniors pat nedēļas laikā netiktu gudrs visā šajā milzīgajā šauro penāļu lērumā. Bet tas ne­bija nepieciešams, vajadzēja tikai klaviatūrā nospiest īsto numuru, bet iepriekš atrast šo numuru pēc specifikācijas. Tā viņš ari rīkojās. Penālis izstūmās pats. Nospiedis pogu, Juniors to uzmanīgi atvēra. Sēklas gulēja katra savā lig­zdiņā kā spīguļojošas uguntiņas, kā mazi briljanti. Div­desmit. Varētu izaudzēt divdesmit Kristālus, ja tikai būtu inkubators, izejmateriāls, kā arī nepieciešamais gravitāci­jas lauks. Bez tā Kristāls neaug tā, kā vajag. Viss pārējais aug, tikai šis tiepša nevēlas. Taču gravitācijas šeit — bāz kaut pilnus maisus …

No spailes seifa sienā Juniors izņēma nelielu pinceti. Ar to satvēra vienu sēkliņu. Atvēra pieņemšanas kameras durvis. Uzmanīgi iebāza tajā roku ar pinceti, sajūtot spriego lauka pretošanos. Virs durvīm iedegās uguntiņa, jo sēkliņa bija nokļuvusi zonā. Tad Juniors lēni atlaida pinceti, izstiepa roku, aizvēra durvis, pagrieza rokturīti līdz galam. Novēroja, pieplacis pie lēcas. Inkubatora iekšējā virsma lēni mainīja krāsu. Iekšējās kameras seg­menti bija atvērušies, spīdēdama sēkliņa iepeldēja darba kamerā. Apstājās, tikko manāmi kustējās, meklēdama sfē­riskās kameras ideālo centru. Atrada. Sastinga. Tad sēkli­ņai cauri iztriecās vissmalkākais iniciatora stars. Tas bija procesa sākuma mirklis, apstiprinājumam virs pieņemša­nas kameras durvīm, arī virs šķērssienas iedegās matēti tablo: «Uzmanību! Notiek process!» Vienlaikus atskanēja tikko dzirdama šņākoņa: no kompozīcijas reaktora verdo­šais tvaiks stingri noteiktās dozās tika ievadīts darba kamerā.

Juniors atrāvās no lēcas. Tā. Viss kārtībā.

Taču ir vēl viens darbs. Tu esi saimnieks kuģim un vi­sam, kas uz tā borta. Būt saimniekam — nozīmē būt īpaš­niekam visās šā vārda nozīmēs, pirmām kārtām — mācēt izlietot… Ja nu padomāt par Kombinatoru?

Jā, protams, šī lidojuma programmā ir tikai sistēmas un montāžas izturības mēģinājumi. Kombinators tev ir vienkārši jānogādā uz izvēlētās planētas, kur to gaidīs ko­misija un notiks visi programmā paredzētie izmēģinājumi. Tā tas tiešām ir.

Bet, no otras puses, Kombinators ir saaudzēts vienotā veselumā ar kuģi un nav paredzēts pielietojumam uz Ze­mes — tur tas nav vajadzīgs… Kas tad šajā gadījumā vadīs Kombinatoru? Tu, jo kuģis — tas esi tu un neviens cits.

Līdz tam brīdim tev būs ilgi jāmācās — gan teorētiski, gan praktiski. Bet tas tiešām ir tik ļoti nepieciešams. Va­rētu domāt, ka es zinu no galvas visu, kas rakstīts par šo kuģi. Nekā tamlīdzīga. Nezinu. Tomēr lidoju — un, kā saka, ne jau slikti. Es neesmu teorētiķis un pat ne īsts remontētājs, esmu pilots un navigators, un nekas vairāk. Tas pats ar Kombinatoru: es neesmu ne konstruktors, ne inženieris. Es esmu roka uz pogas — un viss. Un nekādas īpašas zināšanas nevajag.

Ko tad darīt? Pieklauvēt pie pirmās tilpnes? Pie tās til­pnes, kuru tu uz Zemes neesi ne piekrāvis, ne visu tajā iekārtojis un pat ne devis padomus un norādījumus. Pie tilpnes, kurā atrodas nevis zemesracēji un ūdenssmēlēji, bet daudz smalkākas mašīnas. Man vajag tikai izšķirties, un tad es šeit kaut ko tādu radīšu! Zemes paradīzi iekār­tošu.

Man sagribējās palmu, un šajā paradīzē būs palmas. Vis­pār — īstas. Apskatāmas no visām pusēm. Varēs pieiet klāt un pataustīt. Kas veiklāks, varēs pat uzkāpt. Un, ja ūdenī, pieņemsim, peldēs zivis, tad tās būs visīstākās. Tās varēs iebarot. Ķert. Pat cept. Tikai ēst tās nevarēs, bet tāda nepieciešamība neradīsies, jo ēdamā uz kuģa ir gana, pietiks visai atlikušajai dzīvei. Ēst tās nevarēs nevis tā­pēc, ka kaut kas neatbilstu ķīmiskajā sastāvā: viss ir kā īsts. Nē jau, pat ne «kā īsts». Vienkārši — īsts. Nevarēs cita iemesla dēļ… Kāpēc tikai palmas un zivis? Ar Kom­binatora palīdzību tu vari radīt visu pasaulē. Precīzāk — to, kam ir programma Kombinatorā. Programma ir ļoti plaša. Vesels sējums nosaukumu. Mēs patiesi gatavojāmies īstajai tikšanās reizei ar Kurjeru, lai parādītu, ka arī radīt esam spējīgi vērienīgi, drosmīgi, ar izdomu. Paldies Geor­gam. Viņa izdomātā un realizētā tehnika, kas bija noslēpta pirmajā tilpnē, dara mūs gandrīz vai dieviem līdzīgus. Gandrīz — jo tomēr viss mūsu radītais būs ne gluži… Vai ne gluži īsts? Jā, droši vien, ka ne gluži. Un ne tikai tāpēc, ka zivis nebūs ēdamas. Bet tāpēc, ka man pēcāk atliek tikai nokomandēt — viss izgaisīs, atgriezīsies izejas punktā, kļūs par smiltīm, gāzi, niecīgiem mikroelementu piejaukumiem … Taču līdz tam brīdim, kamēr pēc manas pavēles mašīna nelikvidēs lauku, — viss eksistēs lauka vissmalkākās, vissarežģītākās kombinācijās, kuras liek ele­mentārdaļiņām dzīvot stingri noteiktā, ieprogrammētā kār­tībā, citu vārdu pat nesameklēsi: dzīvot.

Ko tad darīsim — vai nodarbosimies ar pasaules radī­šanu? Paveiksim to pirms termiņa: nevis nedēļas laikā, bet, teiksim, divās trijās dienās.

Juniors pavīpsnāja un pakasīja pakausi.

— Nu, nu, — viņš skaļi noteica.

Kā tas notiek, to viņš vairākkārt bija redzējis poligonā. Nav nekā, tukša telpa, tīrs laukums. Dūc pēdējie brīdinā- jumsignāli. Noskan komanda. Un pēkšņi ne no kā rodas gabaliņš pasaules. Ne šķitums, ne hologrāfija, ne arī ne­dzīvs makets. Dzīvās pasaules gabaliņš. Un tu ieej tajā, aiztiec ar rokām, redzi, dzirdi, saod, dzīvo šajos reālajos apstākļos. Un jau otrā mēģinājuma laikā tu pārstāj sajust tādas pasaules mākslīgumu. Jo viss, kas tajā eksistēja, ne­izpildīja vis kādas iepriekš paredzētas darbības, bet vien­kārši dzīvoja, un tu uztvēri savu acu priekšā visu radīto pasauli vienīgi iespējamā veidā: tikpat reālu kā tu pats.