VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

— Hm, — noburkšķēja Juniors.

— Tieši tā, — atteica tēvs. — Tikumisks, bet veselīgs dzīves veids. Tev to ir grūti saprast: tavā vecumā, kad vēl tālu līdz četrdesmit, tikumība nekotējas. Tu tomēr vari lidot ar pilnīgu pārliecību, ka pēc atgriešanās atradīsi mani šajā pašā vietā.

Taču šoreiz Juniors bija stingri nolēmis neatkāpties.

— Klausies, — viņš sacīja, — pamēģini izturēties pret mani nopietni. Iespējamais tikšanās rajons ar Kurjeru ir noteikts diezgan precīzi, un man ir iespēja pirmajam uz­sākt meklējumus.

— Tikai necel degunu gaisā, — tēvs brīdināja. — Un, kā ir rakstījis kāds sens manis cienīts autors, labāk teikt nevis «es paveikšu», bet gan «es paveicu».

Pamācību Juniors palaida gar ausīm. Tēvam patika lasīt morāli.

— Tas nozīmē, — turpināja dēls, — ka man jābūt ga­tavam uz jebkuru pārsteigumu. Neviens taču nezina, kā noritēs kontakts ar Kurjeru, ja tāds notiks. Un svarīgs ir katrs sīkums.

— Dažkārt, — tēvs atzīmēja, — tu spried gluži jēdzīgi.

— Neapvainojies, bet man ir aizdomas, ka tava rīcība pēdējā laikā — gan tas, ka tu aizgāji no TI, gan tavas bo­tāniskās aizraušanās — saistīta tieši ar Kurjeru.

— Domāt nevienam nav liegts, — nesatricināmā mierā atteica tēvs. — Es neslēpju neko no tā, kas tev varētu noderēt. Tu dodies meklējumos daudz labāk ekipēts nekā savā laikā es. Ja man toreiz būtu bijis kravas telpā Kom­binators, iespējams, ka tev pašlaik nenāktos meklēt to, ko es toreiz pazaudēju.

— Tātad te tomēr iejaukts Kurjers!

— Es to nenoliedzu.

— Vai tevi aizskar tas, ka viņš toreiz nevēlējās ar tevi sarunāties?

— Varbūt es arī apvainojos, bet ne uz ilgu laiku. Pēcāk sāku domāt. Un nonācu pie dažiem slēdzieniem. Tos, kas varētu noderēt, es izklāstīju. Tie, ko nepateicu, attiecas tikai uz mani.

— Vai viens no taviem slēdzieniem iemiesojās Kombi­natorā?

— Kombinators nepieder man, bet Georgam. Viņš sāka strādāt šajā virzienā ilgi, pirms mēs uzzinājām par Kur­jeru. Taču man ienāca prātā, ka mēs varētu izmantot viņa pētījumus, lai nodibinātu kontaktus. Ne jau atrast Kurjeru ir galvenais — tu zini, ka viņš pazib ne jau tik reti. Gal­venais — lai viņš iegribētu ar tevi sarunāties. Stāt! Ko tu dari!

Juniors neizpratnē atskatījās. Viņš bija tikai pakāpies soli atpakaļ.

— Bet tu neredzi, ko? Aug taču! Bet tu gandrīz vai ar papēdi uzkāpi.

— Tēt, — pēc iespējas mierīgāk teica Juniors, — vai kaut kāda zāles kušķīša dēļ ir vērts tā uztraukties? …

— Tā nav zāle, bet paparde. Tu pamēģini, izaudzē uz šiem akmeņiem kaut vai smilgu.

— Vai tu patiesi nevarēji atrast labāku zemi?

— Labāku? — pārvaicāja Seniors. — Uz labāku jau jeb­kurš muļķis … Nē, tu uz akmens, uz kaila akmens… Tā ka, dēliņ, esi uzmanīgāks. Lai arī tavs tēvs ir untumains, veču untumus vajag cienīt. Jā, par ko mēs runājām?

— Par secinājumiem, kurus esi paturējis sev. Es sa­protu, ka tie ir, tā teikt, tavs personisks īpašums. Taču es tomēr esmu tavs dēls.

— Un mantinieks, — pavīpsnāja Seniors, — un pre­tendē … Man jau nav žēl. Atvaino, bet es tikai baidos, ka tev tie nederēs. Labi jau… Pamēģini kādreiz padomāt: kāpēc mēs tik alkatīgi esam pieķērušies pavīdējušai kon­takta iespējai, kāpēc tik neatlaidīgi meklējam?

— Tas taču skaidrs… — mazliet apmulsis atbildēja Ju­niors.

— Un kas tad tev ir skaidrs?

Juniors mazliet padomāja.

— Progress, — viņš teica, — kustība uz priekšu.

— Līdz šim laikam mēs taču it kā atpakaļ nekustējāmies. Vai tad pašlaik mums ir kādas asas zinātniski tehniskās problēmas, kuras, mēs, cilvēce, nespētu paši atrisināt?

— Nav, — padomājis atbildēja Juniors.

— Vai ir kaut kādi kosmisku pārkārtojumu projekti, kurus mēs nevaram atrisināt vienatnē, bez kompanjoniem?

— No kurienes tad šie lai rastos? — Juniors pārvaicā ja. — Mēs projektējam, vadoties no savām iespējām un spē­kiem.

— Kādēļ tad mums nepieciešams kontakts? Redzu, tu par to neesi padomājis. Un es arī ne. Jo mūsu, izlūku, uz­devums ir interesants pats par sevi, tajā — meklēt un at­rast — ir pat krietns azarts. Tas tik ļoti aizrauj, ka vairs nedomā, kādēļ tu meklē.

— Pie kādiem secinājumiem tad tu esi nonācis?

— Pie dažādiem. No vienas puses — mēs dzīvojam lab­klājībā. Pagātnes problēmas atrisinātas, bet šodien ir atse­višķi problemātiski gadījumi, un ar tiem mēs veiksmīgi tiekam galā. Un tomēr …

Viņš paklusēja, pacēla zemes pikuci, saberza to pirkstos.

— Un tomēr mēs diez cik labi nejūtamies. Ar mums kaut kas nav lāgā.' Vai tu nekad to neesi matījis? Mēs esam radījuši tehniskā līmeņa ziņā ārkārtīgi sarežģītu ci­vilizāciju. Kāpēc? Mēs par to diez cik dziļi neprātojam, galvenais bija radīt, bet pārējam, pēc mūsu ieskata, vaja­dzēja nākt pašam par sevi. Tas neatnāca. Pavairojot un sa­režģījot mēs kaut ko esam pazaudējuši. Un nezinām — ko. Mēs dzīvojam neparasti sarežģītā pasaules modelī, kuru paši esam radījuši. Vienreizīgi, neattaisnoti sarežģītā. Pasaulei jābūt vienkāršākai, lai tās jēga būtu pieejama ik­vienam. Tikai tāda pasaule var būt vienota. Lai ar! cik tas dīvaini, taču šajā mūsu ne nu īsti nelaimē, drīzāk — ne- sakarībā mums pašiem ļoti grūti orientēties. Jo cēloņi meklējami ne jau šīs pasaules modeļa konstrukcijā, bet ikvienā no mums! Katrs no mums ir mazs šīs pasaules no­spiedums un nevar tāpat vien ņemt un saprast, kas ir tā. kā vajag, bet kas atkal — nav. Tas daudz vieglāk pama­nāms no malas. Ar svaigu skatījumu. Bet, kamēr mēs esam vieni, uz mums nav kam skatīties. Un mēs meklējam to, kurš varētu …

— Tu domā, ka tas tik svarīgi?

— Kā tev liekas, vai cilvēka priekšstati par dieviem ra­dās tukšā vietā? Nejusties vientuļam, lūk, kas viņam bija nepieciešams. Laiku pa laikam kādam paprasīt padomu: vai pareizi rīkojos, vai pareizi saprotu? Dievi pieder pagā­jībai. Taču nepieciešamība ir palikusi! Un tajā nav nekā pazemojoša vai nenormāla. Tu taču neuzskati par pazemo­jumu meklēt kāda draudzību vai mīlestību? Cilvēcei ko­pumā šīs jūtas ir tikpat dabiskas.

— Pagaidi, — Juniors iebilda. — Iespējams, ka tas viss ir taisnība. Bet kāds ir šo domu sakars ar tavu aiziešanu no TI?

— Es palaidu garām Kurjeru. Bet ne savas kļūdas dēļ. Iemesls ir nopietnāks. Savu lomu nospēlēja kaut kas tāds, kas mīt manī pašā, tāds, kas ir katrā cilvēkā. Tā kā poten­ciālais draugs šoreiz neko noteiktu nepateica, es sāku do­māt pats. Un tas man likās tik ļoti svarīgi, ka to nevarēja darīt reidā. Jādomā ir mājās, uz Zemes.

— Nezinu, — noteica Juniors. — Droši vien, ka tas viss ir saprātīgi un nozīmīgi. Taču ne man. Mans uzdevums — atrast. Un vai tad tas ir tik svarīgi — kāpēc? Kāpēc cil­vēki izdomāja Kombinatoru? Lai pārliecinātos, ka tas, ko mēs radām, dod mums kolosālas iespējas. Tas, ko mēs ra­dām, ir lielisks. Mēs radām citu Visumu, dažkārt burtiski ne no kā. Varbūt tu teiksi, ka es pārlieku tīksminos par to? Kādēļ gan ne, un no kā būtu jākaunas? Mēs to esam veikuši, mēs mākam to mantot un apliecinām to paši sev, bet, ja satiksim citus, — pierādīsim arī viņiem. Ar tevi toreiz tāpēc nesāka runāt, ka neuzskatīja tevi par līdzīgu: tu biji pārāk nereprezentabii apgādāts. Mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk.

— Abi jūs ar Georgu — pār vienu kārti metami, — Se­niors noburkšķēja, liekas, šauboties, vai vērts sarunu tur­pināt. Beigu beigās viņš tomēr piebilda: — Nezinu, vai tas ir bijis tā, kā tu iztēlojies. Man liekas, ka visa notikumu gaita vedina domāt citādi. Viss sākās ar to, ka mani iz­sauca caur paralauku — ļoti precīzi un nepārprotami. Tu taču pazīsti stāvokli, ko izsauc tādā veidā: neparasts iekšējs saspringums un pilnīgs ķermeņa atslābums. To ne­var sajaukt ne ar ko citu.