VLADIMIRS MIHAILOVS: TREŠĀ PAKĀPE

Juniors pamāja. Šo stāvokli viņš zināja lieliski.

— Viņš man paziņoja, ka ir gatavs ar mani runāt, ja es varu uzstāties kā civilizācijas reprezentētājs. Es atbildēju, ka neesmu viens no visautoritatīvākajiem. Viņš atteica, ka saprot to, bet sarunāties ar tiem, kas atrodas uz Zemes, ir grūti: pārāk daudz sakaru traucējumu, — un ka sarunai ar mani būs iepriekšējs raksturs. Protams, es piekritu. Viņš iedeva man Antoras koordinātes. Pietuvojies tai, es pārliecinājos, ka signāls tiešāk nāk no turienes, lai gan no augšas nekādas ekspedīcijas apmešanās pazīmes neie­vēroju. Taču signāli nāca no viena noteikta punkta. Un viņš palūdza mani nosēsties uz Antoras.

Seniors brīdi paklusēja.

— Tu taču esi bijis tur. Vēlāk.

— Jā. Redzēju «Seniora stigu».

Seniors sabozās.

— Par stigu nevajag. Pienāks laiks ari tai… Ar vienu vārdu sakot — ja tu tur esi bijis, tad sajēdz, ka uz Anto­ras nevarēja atrast ne pleķīti zemes, uz kurai neaugtu velns zina kas.

Runā, ka visi botāniķi sapņo pēc nāves nokļūt tieši tur. Dzīves laikā tas izdodas tikai dažiem izmeklētajiem.

— Jā, botāniska paradīze. Bet nosēsties tur grūti… Es tomēr nosēdos. Nokāpu no trapa — un uzdūros sienai. Stumbri, kas liānu apvīti, liānas, kam caurauguši kaktusi, atšiepuši savus dzelkšņus. Bet dzelkšņi kā ziloņa ilknis un asi kā lapsenes dzelonis, no stumbriem nokarājas ērmoti zari, kas pastāvīgi kustas … Iedomājies, ka savā laikā uz Zemes dinozauri neaizgāja bojā, bet palika dzīvi, ēdot un bradājot visu, kas būtu varējis kļūt par sākotni pilnīgā­kām sugām. Man liekas, ka uz Antoras tas pats ir noticis ar augiem. Tie sagrāba visu, un nekam citam vairs nepa­lika vietas. īsi sakot, es nosēdos un sapratu, ka ar manu bruņojumu un apgādi te nav ko darīt; ja es būtu nolaidies divdesmit metrus no meklējamā punkta, es,šo attālumu nepārvarētu pat pusgada laikā. Visu šo laiku viņš uzturēja ar mani sakarus. Es viņam atklāti atzinos, ka neredzu iespēju līdz viņam nokļūt. Viņš atbildēja tādā garā — ja mēs esot īsta civilizācija, tad šāda problēma mums nevarot pastāvēt. Pēc tam es startēju, ieniru līdztelpā un izniru pie bāzes. Tur man izsniedza visu, ko es lūdzu.

— Trešās pakāpes tilpni.

— Komplekts numurs trīs sarežģītu planētu apguvei.

— Es arī pašreiz to vedu sev līdzi.

— Ne gluži to pašu. Jau pēc tam es parūpējos, lai šo komplektu nedaudz izmainītu. īsāk — piebāzu ar mehā­nismiem visu kuģa telpu. Un domāju, ka ar to uzreiz atri­sinu divus uzdevumus. Pirmkārt — nokļūt tur, pie viņiem. Un otrkārt — tādējādi parādīt viņiem, ka mēs esam pel­nījuši cieņu, jo nemaz neesam vājiņi. Spēks, spēks pirmām kārtām — tāda ir mūsu devīze kopš seniem laikiem … Es atgriezos uz Antoru. Kurjers atradās tur. Pacentos nosēs­ties tuvumā. Taču ne tieši klāt, jo nācās domāt par pres­tižu, drošības sajūtu un tā tālāk. Bez tam vajadzēja parā­dīt, ka mums tāda veida problēmas neeksistē!

— Droši vien tev bija taisnība!

— Toreiz arī man tā likās. Nu varēju sev attīrīt lau­kumu jebkurā vietā. Ar to es arī sāku. Vari iedomāties, kā tas izskatījās …

* * *

Juniors to iztēlojās. Viņš gluži vai savām acīm redzēja, kā virs apokaliptiskā džungļu haosa, antigravu izlīdzsva- rots, karājas kuģis, kas tur bija nolaidies, kā tas deva pa­redzēto brīdinājumsignālu sēriju, nogaidīja — un tad no sprauslām, kas gredzenveidīgi aptvēra korpusa apakšējo daļu, viens pēc otra pret zemi triecās it kā ciešās baran­kās savīti lādiņi, apžilbinoši spilgti pat Antoras sarkanī­gajā dienas gaismā. Nulles operācija, nosēšanās vietas iztī­rīšana. Impulsi tika padoti viens pēc otra, uzsitās liesmas, to mēles pacēlās augstāk par visaugstākajiem kokiem, apakšā apdullinoši šņāca un sprakšķēja, kraukšķēja, dār­dēja; augi, ugunī lokotiēs, uzvijās sapinoties vēl ciešāk, sāka vārīties sula, pēc tam viss pārogļojās, sakrita, melns pelnu pulveris nosēdās uz grunts, caur to ar svilpienu izrā­vās nokaitēta tvaika geizeri, laiku pa laikam aizklājot visu ar melnbaltu šķidrautu. Tā turpinājās apmēram pus­stundu. Pēc tam impulss beidzās. Šķidrauts pamazām iz­klīda, kļuva redzama saules atspīdumā apklususi, plaisu izvagota augsne — ciets segums, uz kura varēja bez ma­zākajām bažām nosēsties. Kuģis līgani noslīdēja lejup un mīksti nosēdās. Tā smaile pacēlās pār atlikušo mežu, k^s bija it kā godbijīgi atkāpies.

Pēc tam kā nozvanot atsprāga lūku vāki, lēni izlīda smagsvara pacēlāju balsta laukumi, nesot uz sevis to, kas uzreiz bija jāliek lietā. Nebija nekādu pārtraukumu, aprē­ķinu, ikviens mehānisms uzreiz iekļāvās darbā, jo tiem bija savas kristāliskās smadzenes, kuras darbojās pēc vie­notas programmas. Virziens bija noteikts iepriekš, uzplaik­snīja gari stari, pie pamatnes pāršķeļot jebkura resnuma stumbrus kopā ar liānām, kas tos apvija. Cieši sapītie koki vēl nekrita, atbalstoties uz visu blakus stāvošo masu, bet stari precīzi iezīmēja stigas perimetru, šūpodamies verti­kālā plaknē, atšķeļot visu nozīmētajā telpā, un galu galā tas, kas bija nolemts iznīcināšanai, sāka brukt, taču nepa­guva sasniegt augsni: milzīgi žokļi iegrauzās varenajos bluķos, izrāva tos un svieda utilizatora alkatīgajā rīklē. Tur, bunkuram piepildoties, ritmiski uzliesmoja verdoša uguns, un dažās minūtēs saturs pārvērtās pelnos, kas tika iesūkti caurulēs un nokļuva nākošā posma mašīnu vēde­ros. Tās savukārt izsvieda zem priekšējo kāpurķēdēm melnu, gandrīz acumirklī sastingstošu masu, kas izveidojās reaktoros, kur tas viss tika sajaukts — gan pelni, gan ne­sadegušās koka daļas, sadalītas elementos un atkal sinte­zētas citās, nepieciešamās kombinācijās, — un kļuva par gatavu ceļa segumu.

Visā šajā tehnikā nekā principiāli jauna nebija, tā drī­zāk satrieca iztēli ar visa mašīnu milzuma darbības vieno­tību un darbu vērienu. Visa sistēma, viss komplekts nu­murs trīs, veļot sev pa priekšu dārdoņas un liesmu vilni, virzījās, minūtē veikdama vairākus metrus, pa gatavu ceļu, kurš noklājās tai priekšā. Kolonnas beigās rāpoja mucvei- dīgie kriogēni, kas noklātā ceļa temperatūru samazināja līdz tādam līmenim, ka pa to varēja iet ar basām kājām. Tomēr ne jau tāds pārvietošanās veids šeit bija pare­dzēts — kad komplekta mašīnas bija iedziļinājušās džun­gļos kādus simt metrus, kuģa kravas celtnis, atkal nolai­dies, atļāva izripot uz jaunā ceļa izveicīgam visurgājējam, un tā bija vienīgā mašīna visā komplektā, kuru vadīja tieši

cilvēks. Vienīgais cilvēks visā kuģī: pats Seniors.

* * *

— Man bija nepieciešamas dažas stundas, lai tādā ceļā nokļūtu līdz vajadzīgajam punktam, — Seniors stāstīja dēlam. — Un pa visu šo laiku neradās ne mazākais šķēr­slis, ko varētu uzskatīt par saprātīgu pretdarbību. Es va­rēju darīt ar mežu, ar visu pianētu, ko vien gribu. Tikai tad, kad biju jau pie mērķa, Kurjers atkal ierunājās. Ļoti mierīgi viņš pateica apmēram tā: «Man ļoti žēl, bet mūsu saruna ir priekšlaicīga. Vajadzēs to atlikt.» Atklāti sakot, es apjuku. Nodomāju, ka esmu viņu nobaidījis. Sāku pār­liecināt, ka mūsu varenība viņiem nav bīstama, ka mēs esam humāna, civilizēta rase… Uz to viņš atbildēja: «Pagaidām vēl ne. Bet mēs pagaidīsim.» Es paguvu tikai pavaicāt: «Kad, kur?…» Un izdzirdēju atbildi: «Kad bū­sim pārliecināti, ka jūs pārvaldāt arī procesa otru pusi.» Un viss.