V.MIHAILOVS: EKSTRAKLASES PILOTS

I

— Tā, nu, liekas, būtu viss, — sacīja Govors.

— Tik tiešām — viss, — Serjogins piekrita.

— Un tomēr… vēl viens jautājums: vai pilotu jūs man sameklējāt?

Serjogins mirkli svārstījās, tad pamāja ar galvu; Govors šo pauzīti neatstāja bez ievērības.

— Jūs kaut kas mulsina?

— Laikam gan, — Serjogins atzinās. Viņš izstiepa apakšlūpu, nolieca galvu un atkārtoja: — Laikam gan.

— Goda vārds, es jūs nesaprotu! Vai tiešām vairs ne­var atrast kārtīgu pilotu? Kādēļ tad jūs ieteicāt Morgunu atlaist uz zvaigznēm? Pēc viņa man vajadzīgs ļoti labs pi­lots. Ar citu es lidot nevarēšu. Jūs to zināt.

— Spriežot pēc apbalvojumiem, viņš ir lielisks pi­lots, — Serjogins teica.

— Tādā gadījumā…

Serjogins skeptiski pašūpoja galvu.

— Pieredzes viņam, acīm redzot, pietiek. Bet viņā ir kaut kas tāds…

— Lai ir! Sliktāk, ja cilvēkam nav nekā… Vai esat iepazinies ar dokumentiem? Kaut gan… no Rezerves man kuru katru vis nesūtītu. Tur mani pazīst.

— Dokumentu pagaidām nav. Viņš apgalvo, ka Re­zerve tos patlaban kārtojot. Bet pēc izskata puisim nav nekādas vainas.

— Kura klase? — Govors painteresējās.

— Ekstraklase.

— Jūs jokojat?!

— Nenāk ne prātā. Viņam ir ekstraklase. Esmu pār­liecināts, ka viņš nemelo.

— Hm, — Govors norūca. — Ne jau katru dienu ek- straklases piloti ir ar mieru vadīt mazā rādiusa kuģus.

— Jā, ne katru dienu. Precīzāk: tas būs pirmais gadī­jums kosmonautikas vēsturē.

— Jums taisnība. Te kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt vecums? Kā viņu sauc?

— Rogovs.

— Rogovs, Rogovs… Kaut kur esmu dzirdējis… Lū­dzu, atgādiniet.

— Kādreiz jūs izraudzījāties pilotu ar tādu uzvārdu. Bet viņš pārdomāja un aizgāja uz zvaigžņu reisiem. Vi­ņam bija pirmā klase.

— Tātad, dabūjis ekstraklasi, viņš tagad nolēmis pie­ņemt mūsu priekšlikumu? Savādi.

— Nē, nē, — Serjogins pacietīgi skaidroja. — Jūs droši vien esat aizmirsis: tas bija sen. Rogovu vecuma dēļ no­rakstīja pirms diviem gadiem.

— Kāpēc tad jūs viņu atvedāt?

— Tas nav viņš. Drīzāk viņa dēls. Viņam varētu būt četrdesmit, augstākais četrdesmit pieci…

Govors apsēdās uz galda malas un sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Kas tad jūs mulsina? Es jūs pazīstu, Serjogin, vel­tīgi jūs nekad nešaubīsities …

Serjogins paraustīja plecus.

— Nekā konkrēta, noteikta… Bet, kad lūkojos viņam acīs, man liekas — viņš ir daudz vecāks par mums visiem.

— Varbūt nogurums, — Govors ieminējās. — Jā, droši vien… Sistēmā viņš grib atpūsties. Bet vai jūs viņu brī­dinājāt, ka darbs šeit ir ļoti spraigs? Dažkārt viena vie­nīga cilvēka dēļ kuģis jātrenc gandrīz vai uz Saules sistē­mas otru galu. Neko darīt, tāda ir kosmiskā gerontolo­ģija. — Noslīdējis no galda, Govors salika rokas aiz muguras un lepni izrieza krūtis. — Ja kaut kur, teiksim, uz Encelādas cilvēkam izdodas nodzīvot līdz simt četrdesmit, simt piecdesmit gadiem, mēs esam spiesti izložņāt visu planetoīdu, lai beigu beigās pārliecinātos, ka nekādu spe­cifisku apstākļu, kas veicina ilgu mūžu, tur nav, bet cilvē­kam vienkārši ir laba iedzimtība. Atcerieties, cik daudz mums nācās pasvīst Karseladzes dēļ?

— Atceros.

— Tātad tomēr atceraties!… Starp citu, kur ir šis pi­lots? Nākamnedēļ es gribu sūtīt grupu uz Titānu. Šai eks­pedīcijā piedalīšos pats. Nav izslēgts, ka tur būs kaut kas interesants. Bet kur tad viņš ir? Ekstraklases pilotam ne­drīkst likt tik ilgi gaidīt!

— Pilots ir tepat blakus.

— Nu jā, tā jau es domāju! Un tikai tagad jūs mani visužēlīgi informējat, bet pilots tikmēr kaujas ar garlai­cību, gaidīdams pieņemamajā istabā. Jeb jūs varbūt uz­skatāt, ka viņu var interesēt televīzijas programma? Nē, patiešām, ja jūs neprastu tik lieliski komplektēt darba grupas, es bez vārda runas… Nez ko gan šis pilots tagad par mani domās? Viņš būs pārliecināts, ka institūta di­rektors ir vecs muļķis, kas nepavisam nerūpējas par cil­vēkiem, lai gan tieši viņam vajadzētu… Starp citu, es neesmu pārliecināts, ka jūs pats spriežat citādi.

Serjogins noliedzoši pakratīja galvu.

— Tad ejam pie viņa!

— Es tikai gribu jūs brīdināt…

— Neko nevēlos dzirdēt, — Govors atcirta. — Galu galā — vai man ir tiesības parunāt ar viņu?

Straujiem soļiem, kas nepavisam neatbilda direktora vecumam, Govors šķērsoja kabinetu un raušus atrāva dur­vis uz blakus telpu.

2

Sirmgalvis piecēlās un devās Govoram pretim. Viņa garo, kaulaino seju klāja sausa āda ar sīkām, sarkanām dzīsliņām. Vecis centās izslieties pilnā augumā, taču gadu nasta bija pārāk smaga un viņš, joprojām sakumpis, ne­droši spēra dažus soļus uz priekšu.

— Es atnācu, Govor, — viņš teica drebošā balsī, juz­dams, ka radīt labvēlīgu iespaidu nav izdevies. — Es at­nācu. Kādreiz tu apsolīji manā labā izdarīt visu, ko vien palūgšu. Tad lūk, es gribu, lai tu ņemtu mani par pilotu.

— Nu, nu, — Govors nomurmināja, īgni uzsizdams sev pa gurniem. — Nu, nu, tikai tā man vēl trūka.

— Esmu tikai nedaudz vecāks par tevi, Govor, — sirm­galvis turpināja. — Un lidoju tīri pieklājīgi, vai ne? Nē, tu pasaki bez aplinkiem: vai es lidoju slikti? Atceries! Citi to droši vien ir aizmirsuši, tie mani neņems. Bet tu taču nebūsi aizmirsis! Un tu mani ņemsi, Govor. — Viņš runāja arvien ātrāk, cenzdamies nepieļaut iebildumus.

— Pašreiz tev nav pilota. Es to uzzināju. Lūk, mana ap­liecība … — Ar stīviem, mezglainiem pirkstiem vecis rak­ņājās kabatā. — Tiesa, tajā ir šis nolāpītais zīmogs, bet tu to izdzēsīsi! Vai ne, Govor!

Govors nopūtās un īgni pašķielēja uz Serjoginu. Tad viņš piegāja pie sirmgalvja, atbīdīja viņa dokumentus un apkampa veco vīru.

— Sēdies, — viņš teica. — Sēdies, un parunāsimies vēl­reiz. Kaut gan laika man ir maz, velnišķīgi maz.

— Pazīstu tevi. — Sirmgalvis sīki ieķiķinājās. — Ja dzird pieminam velnu, tas nozīmē, ka Govors nav tālu jāmeklē. Bet tu, kā redzu, arī sāc nosirmot, — viņš ne bez gandarījuma atzīmēja.

— Tas ir dabisks process, — Govors neapmierināts no­rūca. — Labāk parunāsim par lietu. Tātad tu, vecais nemiera putns, joprojām gribi lidot? Lai gan pats skaidri zini, ka nelidosi. Visas komisijas, sākot ar psiholo­giem …

— Un tomēr es lūdzu: ņem manus dokumentus…

— Tik un tā neviens tevi nelaidīs izplatījumā.

— Ja gribēsi, laidīs! No tevis visi baidās: un ja nu tie­šām tu atradīsi paņēmienu, kā padarīt cilvēkus nemirstī­gus? Tad katram gribēsies nokļūt tuvāk rindas sāku­mam … Nē, ja teiksi, ka gribi lidot ar mani un tikai ar mani, neviens neiedrošināsies tev runāt pretim.

— Mani pat neuzklausīs. — Govors, šķiet, nebija par to sevišķi pārliecināts.

— Bet tu taču mani uzklausi! — Sirmgalvis atkal ieķi­ķinājās. — Jā, dārgais, arī tev gadi nepaiet secen. Agrāk tu ne mirkli nebūtu klausījies. Būtu pavēlējis, lai mani no­gādā mājās, un punkts.

— Nu, nu, veco zēn, vai tad tev mājās ir slikti? Tu esi nolidojis tik daudz, ka pietiktu diviem mūžiem. Tikai des­mit gadus tu dzīvo uz Zemes. Un kas vainas? Paradīze, ne dzīve! Pelnīta atpūta. Es tiešām esmu gatavs tavā labā izdarīt visu, bet tikai atmosfēras robežās. Aiz tām tevi ne­laidīs pat kā pasažieri!