V.MIHAILOVS - EKSTRAKLASES PILOTS

— Cinis? Viņš gāja bojā agrāk. Izplatījumā. Viņam to­reiz bija simt sešdesmit vai mazliet vairāk… Tas bija sen. Mēs toreiz vēl slēpām savu vecumu. Baidījāmies, ka nenoraksta…

— Jā, — Govors kaismīgi iesaucās. — Tā tu, cilvēk, i nepamanīsi, kā sajuksi prātā! Gāja bojā… Vai jūs to aptverat, Serjogin, neviens no viņiem nav nomiris dabiskā nāvē! Abi gājuši bojā …

— Kas te ko neaptvert, — Serjogins atteica. — Viņiem neviens nepievērsa uzmanību. Nēpievērsa tāpēc, ka viņi — kaut vai, piemēram, Rogovs. — izskatās kā vīri pašos spēka gados. Cita lieta, ja viņiem būtu krunkas un sirmd bārda…

— Tas ir skaidrs. Bet viņi paši — kā viņi to varēja ne­saprast?

249

— Protams, — Rogovs lēni teica. — Mēs sapratām, ka tas ir neparasti. Taču viņpus atmosfēras mums nācās pie­redzēt tik daudz neparasta, ka atstāstīt visu nav iespē­jams pat divsimt gados… Bet lidot ļoti gribējās. Un tad kļuva tā kā neērti…

17 — V. Mihailovs

— Nu jā, — Serjogins ieminējās. — Viņš taču appre­cējās.

— Nieki, — Govors iesaucās. — Es jums teikšu, kas par lietu. Viņi visi ir māņticīgi, Serjogin. Un baidījās, teiksim, ka viņus kāds nenoskauž…

Rogovs pasmaidīja.

— Un jums … nav apnicis dzīvot?

— Nē, — teica Rogovs. — Man gribas vēl palidot. Var­būt vienīgi ne tik tālu. Tuvējās orbītās. Galu galā — kat­ram, jādomā, gribas gulēt savas planētas smiltājā.

— Savas planētas… — Govors nomurmināja.

Sabāzis rokas kabatās, viņš vēlreiz šķērsoja kabinetu

pa diagonāli. Viņa elkoņi jocīgi kulstījās gar sāniem. Vienu brīdi viņš stāvēja kaktā, noliecis galvu, tad strauji pagriezās un enerģiski devās atpakaļ.

— Gulēt savas planētas smiltājā, — Govors skaļi no- skandēja, izrāva rokas no kabatām un negaidīti sparīgi nolaida tās uz pilota pleciem. — To nu gan jums nevaru solīt! — Viņš uzpūta delnai, kas bija atsitusies tikpat kā pret granītu. — Mūsu planētas smiltāju, es domāju…

Rogovs pašķielēja uz viņu.

— Šaubāties, vai izturēšu reisā?

— O, nē! Tikai liekas, ka gulēt smiltājā jums vispār nav lemts.

— 2ēl. — Rogovs nopūtās. — Kur tad, pēc jūsu do­mām, mani glabās?

— Nekur. Jūs dzīvosiet. Vienkārši — dzīvosiet. Tā­pēc ka viss, ko jūs šeit stāstījāt, izklausās… Pēc kā tas izklausās, Serjogin?

— Pēc elementāras nemirstības, — Serjogins kā allaž īsi un lietišķi rezumēja.

— Jā, — svinīgi apstiprināja Govors. — Tieši tā es do­māju.

5

Govora skatienā staroja tāds uzvaras prieks, it kā viņš pats un nevis cits būtu ieguvis nemirstību.

— Kā redzu, jūs, Rogov, šī ziņa sevišķi nesaviļņo? Ne­kas. Gan jau ar laiku… Bet pagaidām turpināsim. At­bildiet: kur jūs esat to noķēris?… Nu, vārdu sakot, kad pirmo reizi jutāt, ka vairs nekļūstat vecāks?

Rogovs pašūpoja galvu.

— Nezinu. Atklāti sakot, es arī tagad nekā nejūtu.

— Absolūti nekā?

— Jūtu, ka viss ir kārtībā.

— Hm, brīnišķīgi… Pamēģināsim no cita gala. Tie divi draugi, kas gājuši bojā, — kur jūs kopā ar viņiem lidojāt?

— Tas bija daudzpakāpju reiss. Mēs tuvojāmies trim zvaigznēm. Planētas varu uzskaitīt…

— Paspēsit. Vai jūs kaut kur nolaidāties un izkāpāt?

— Pats par sevi saprotams.

— Un tikāt apstaroti?

Rogovs paraustīja plecus.

— Tur bija viss kas.

— Vai ir saglabājušies ekspedīcijas pārskati, žurnāli, dienasgrāmatas?

— Šaubos. Mūs pēc tam izglāba. Apbrīnojamā kārtā. Jo kuģis bija gājis bojā… Starp citu — šajā reisā mums nācās pabūt ne vienā vien āķīgā situācijā. Trase ļoti sa­režģīta … Labi vien ir, ka šādus attālumus tagad pārvar hipertelpā.

— Bet jūs pats neesat mēģinājis?

— Nē. Es droši vien esmu pārāk konservatīvs, — Ro­govs atzinās. — Man tāda kuģošana nepatīk. Es mīlu trīs­dimensiju izplatījumu. Hipertelpa manai uztverei ir pā­rāk sarežģīta.

— Mēs novirzāmies no temata, — Govors viņu pār­trauca. — Tātad — kur īsti tas bijis, jūs nevarat pateikt?

Rogovs pakratīja galvu.

— Tādā gadījumā vajadzēs atkārtot reisu, — teica Ser­jogins. — Rogov, vai jūs būtu ar mieru? Bez jums rekon­struēt visas detaļas nebūs iespējams.

Rogovs padomāja.

— Ja tas tiešām ir vajadzīgs, es laikam būšu ar mieru, — viņš sacīja.

— Labi, labi, — Govors atkal pārtrauca viņu. — Par to runāsim vēlāk. Jūs taču saprotat, Serjogin: izredžu uz sekmēm tādai ekspedīcijai ir ne vairāk kā viens pret simts tūkstošiem. Varu derēt, ka viņi tur apstaroti. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka tas noticis nevis pamat- trasē, bet gan kādā līkumā, kuru pats Rogovs sen aiz­mirsis. Visticamāk, ka tas pat nebija viens noteikts

starojums, bet gan vesels starojumu komplekss. Un šis komplekss iedarbojās tā … Nē, nē, ekspedīcija pēc tam. Vispirms mums jānoskaidro, kādas pārmaiņas konstatēja­mas Rogova organismā, un šajā nolūkā viņš ir jāizpēta. Pamatīgi, fundamentāli jāizpēta. Tikai tad mums kļūs skaidrs, ko īsti vajag meklēt. Rekonstruēt visus apstāk­ļus, protams, nebūs viegli. Bet tas, tā teikt, ir jau tīri teh­nisks uzdevums. Toties izmeklēt Rogovu — mūsu pir­mais un neatliekamais pienākums. Ko jūs par to domājat, Rogov?

— Bet lidojumi?

— Būs arī lidojumi. Vēlāk. Nesaprotu, kas jūs par cil­vēku: jums teica, ka esat nemirstīgs, bet jūs pat ņepabrī- nījāties par to!

Rogovs pasmaidīja.

— Nav viegli pārkāpt dabas likumus, — viņš teica. — Un man nekad nepatika izlēkt. Tāpēc kaut kā negribas ticēt.

— Nekas, gan jau ticēsit, pārliecināsities, — Govors sacīja. — Bet interesanti — ko jūs darīsiet ar savu nemir­stību?

— Pagaidām lidošu, — Rogovs nesvārstīdamies atbil­dēja. — Bet vispār man tagad droši vien pietiks laika pār­domāt visu redzēto?

— Domājiet vien! Mēs tūlīt iekārtosim jūs kādā mājīgā vietiņā. Tur jums būs radīti visi apstākļi. Klusums, miers, ērtības… Jūs, Rogov, teikšu bez pārspīlējuma, tagad esat visvērtīgākais cilvēks pasaulē. Jūs pat nevarat iedomāties, kāda jums vērtība …

— Atklāti sakot, — Rogovs teica, — es jūtos mazliet kā izmēģinājuma trusītis …

— Dažreiz mēs visi nokļūstam tādā situācijā, — Govors mierināja. — Nebaidieties, jums nenāksies ilgi gaidīt, jūs nepaspēsit pat garlaikoties! — Viņš draudzīgi uzlika pilo­tam roku uz pleca un turpināja: — Ejiet! Serjogins jūs pa­vadīs. Gatavojieties. Mēs jūs izmeklēsim bez žēlastības, un tas ir nogurdinošs process. Trusīša maize ir rūgta, ļoti rūgta, mans draugs.

— Nu jā, es saprotu…

Rogova balsī nejuta entuziasmu. Govors aizdomīgi pa­lūkojās uz viņu.

— Es ceru, ka nedarīsiet muļķības? Nu, sacīsim, neaiz­bēgsiet? Kaut gan… nieki! Pilotiem ir augsti attīstīta at­bildības sajūta, citādi viņi nevarētu vadīt kuģus… Tā­tad — kas īsti jums nepatīk?

— Viss kārtībā, — Rogovs, mazliet minstinādamies, at­bildēja. — Ja nu vienīgi… Es taču visu laiku biju izmē­ģinājumu poligonā. Treniņi, pārbaudes … Pilsētā ierados tikai nupat. Nepaspēju pat apskatīt kosmodromu. Tur droši vien daudz kas mainījies …

— Nu, tas ir dabiski. Pat es manu pārmaiņas, kaut gan esmu daudz jaunāks… Tātad jūs gribat pastaigāties. Ser­jogin, kā jūs domājat?

— Labāk pēc tam.