V.MIHAILOVS - STRAUTIŅŠ UZ JAPETA

I

Zvaigznes iešņāpa ekrānā baltus lokus. Strauji augo­šais smagums spieda Bregu arvien dziļāk sēdeklī. Acis aizmiglo jās, un samaņa draudēja zust, tomēr pilots sa­sprindzināja visus spēkus, lai neļautu plakstiem aizvēr­ties. Vērot aparātu skalas bija viņa pienākums; ja nolai­šanās automāts piepeši sabojātos, pilotam nekavējoties jāiedarbina manuālās vadības sistēma.

Turpat blakus Sīvers ar stingu skatienu urbās kuģa pakaļējā lokatora ekrānā un kustināja lūpas, skaitīdams vēl atlikušo metru simtus, kuriem, likās, nekad nebūs gala. Zvaigznes griezās lēnāk un lēnāk, līdz beidzot pa­visam apstājās.

— Kurss un peilējums saskan, — teica Bregs.

— Saskan, — Sīvers mehāniski atkārtoja.

Japeta nelīdzenā virsma pamazām tuvojās kuģa pa­kaļgalam, un «Lādogas» sudraba nagla gatavojās tajā iecirsties ar savu nokaitēto smaili, tādējādi pabeidzot daudzas dienas ilgušo kritienu no miljardiem kilometru augstuma. Smagums pēkšņi izzuda. Sīvers jau gribēja at­viegloti nopūsties, bet, ieraudzījis Brega sadrūmušo ģīmi, šo nodomu atmeta.

— Ek, nelaikā! — Bregs zibenīgi noliecās pār manuā­lās vadības pulti.

Smagums atkal sagrāba viņus savās ķetnās.

— Tūkstotis! — skaļi teica Bregs, sākdams atskaiti.

Viņš mazliet pagrozīja galvenā dzinēja regulatoru.

Smagums kļuva neciešams. Uz ekrāna iezīmējās melnas klintis, starp tām pavīdēja līdzens laukumiņš.

— Kā ar virzienu? — jautāja Bregs.

— Ejam precīzi, — atbildēja Sīvers.

— Kas tas tāds tur lejā?

— Izskatās pēc transportkuģa. Laik^n rūdas vedējs…

— Notupies gandrīz tieši uz radiobākas, — nikni no­rūca Bregs. — Nedaudz mainīšu kursu.

— Kārtībā, — sacīja Sīvers.

— Sešsimt, — Bregs skaitīja. — Trīssimt.

Sīvers brīdināja:

— Apkvēpināsi kaimiņu.

— Nē, — Bregs pakratīja galvu. — Simt septiņdesmit pieci, samazināšu lāpu, simt divdesmit pieci, simts, de­viņdesmit.

— Lai gan, — piebilda Sīvers, — rauj viņu piķis, kvē­pini vien! Galu galā — kas viņiem lika tā ieplesties?

Klinšu smailes jau slējās pāri kuģa priekšgalam.

— Draņķis, ne pavadonis, — sacīja Bregs, — un taisni tādam vajadzēja gadīties viņu trasē. Četrdesmit. Trīsdes­mit pieci. Balstus!

— Dodu balstus! — Sīvers atsaucās.

Zaļās spuldzītes uzzibsnīja, tad sāka vienmērīgi spīdēt.

— Vienpadsmit, — kliedza Bregs. — Septiņi! Pieci!

Dzinējs dārdēja.

— Nulle! — Bregs gurdi sacīja. — Izslēdzu.

2

Bija iestājies klusums. Tikai retumis smalki iedžinkstē- jās atdziestošās raķešu sprauslas un ausīs maigi' burbu­ļoja pierimušais laiks. Sīvers atvēra acis. Kabīni kā pa­rasti piepildīja izkliedēta, zaļgana gaisma, kas vismazāk kairina acis. Bregs izstaipījās un nožāvājās.

— Tu tomēr esi velna pulveris, — Sīvers teica. — Kam gan būtu varējis ienākt prātā, ka automāts sačākstēs pašā pēdējā brīdī?

— Es biju uzmanīgs, — atbildēja Bregs. — Jutu, ka tas var notikt jebkuru mirkli… Steigā mēs pārslogojām šo kasti kā vecu kamieli… Tagad nāksies mainīt…

— Es cerēju, ka tu man palīdzēsi.

— Lai notiek! Vispirms palīdzēšu tev, pēc tam ķeršos pie automāta. Laika, domājams, pietiks.

— Kā tev šķiet, kad viņi ieradīsies? — Sīvers jautāja.

— Pāris dieniņu mēs te nonīksim, varbūt arī mazāk…

— Tik vien? Pēc aprēķiniem iznāca kaut kas ap piecām

dienām. Es, redzi, gribēju drusku iepazīties ar apkārtni, iejusties…

— Šim nolūkam pietiks ar vienu dienu. Akmeņi, tikai akmeņi; vairāk nekā te nav. Drūma vietiņa. Cita lieta, ja viņi atgrieztos mēnesi vēlāk! Tad kuģa trasi šķēr­sotu Titāns. Tur nosēsties būtu bērnu spēle un vispār mēs varētu iebaudīt šādus tādus civilizācijas labumus.

— Nu jā! — teica Sīvers. — Un šajos labumos mēs būtu ietriekušies līdz ausīm… Saki paldies, ka Japeta masa nepārsniedz piecus kvintiljonus tonnu. Titāns ir reizes trīsdesmit masīvāks.

— Jūtu, — Bregs pasmaidīja, — ka lidojumam esi rū­pīgi gatavojies. Taču pie Titāna mēs nebūtu tā aulekšo­juši klāt. Šo planetoīdu es pazīstu kā savu kabatu. Tāpēc labāk nežilbini mani ar zināšanām. Un, starp citu, arī vi­ņus, lūdzu, necenties apžilbināt.

— Viņus?! — Sīvers iesaucās. — Kas par stulbu iedomu! Ar varoņiem tikai piesardzīgi…

— Pareizi. — Bregs piekrītoši pamāja. — No manis nav ko kautrēties: ja cilvēks nodzīvojis līdz sirmiem matiem un tālāk par sakaru kuģi nav ticis, tad, protams, tas nav nekāds varonis…

— Negribēju tevi apvainot… — Sīvers nomurmināja.

— Lai nu paliek, — mierīgi teica Bregs. — Pats zinu, ka neesmu ne ģēnijs, ne varonis.

Viņi labu laiku klusēja, atpūzdamies un šad'tad uz- mezdami pa skatienam ārējo termometru skalām, kurām vajadzēja rādīt, kad apkārtējās klintis būs tik tālu atdzi­sušas, ka cilvēki varēs izkāpt no kuģa.

— Jā, varoņi, — Sīvers atkal ierunājās, — tas ir… — Viņš nobeidza ar plašu, nenoteiktu žestu.

— Nezinu, — iebilda Bregs. — Neesmu viņus redzējis tajos brīžos, kad viņi kļuva par varoņiem, bet, ja būtu redzējis, iespējams, arī pats būtu kļuvis par varoni.

— Kāda nozīme tam, vai esi viņus redzējis? — jautāja Sīvers. — Varoņi ir pēc būtības rekordisti! Kādreiz no­skriet simt metrus deviņās sekundēs bija rekords, tad šīs sekundes kļuva par meistara normu, bet tagad rekor­dists būs tas, kas simt metrus noskries ne vairāk kā astoņās sekundēs. Te ir gluži tas pats. Lai lidotu Saules sis­tēmā, nav jābūt varonim. Mēs abi šeit kuģojam, un līdzīgi mums to dara daudzi — cik vien esmu redzējis un rādījis televīzijas skatītājiem. Bet viņi, atšķirībā no mums, pirmie izlauzās ārpus sistēmas robežām.

— Ne jau paši pirmie. — Bregs, šķiet, taisījās pasmai­dīt, bet tad, acīm redzot, pārdomāja. -

— Paši pirmie neatgriezās, — Sīvers iebilda. — Tāpēc pirmie ir šie, un mēs viņus sagaidīsim gods godam, vari nešaubīties! Man ir nojauta, ka šoreiz laimēsies — re­portāža būs augstā līmenī…

— Tā, — pēc brītiņa sacīja Bregs, — tagad varam kāpt laukā.

3

' Viņi nostiprināja sēdekļus, kā tas pieņemts pēc nolai­šanās, un nesteidzīgi saposa kabīni, ar labpatiku izbaudī­dami viegluma, gandrīz vai gaisīguma sajūtu, kāda pār­ņem cilvēkus uz planetoīda, kur gravitācija ir bezmaz tūkstošreiz vājāka nekā uz Zemes. Sīvers paņēma ceļa somu un lēni, ar plaukstām piegludinādams, salika tajā pidžamu, rītasvārkus un bārdas dzenamo. Bregs mēģināja ar kurpes purngalu izklaudzināt uz grīdas kaut ko līdzīgu melodijai.

— Pidžamas tur ir, — viņš teica.

— Tās mani nesajūsmina, — atbildēja Sīvers, aizvilk- dams somas rāvējslēdzi.

Lifts nolaida viņus uz kravas klāja, kas šķita piekrauts līdz malām, kaut gan Sīvera aparāti un kārbas ar medi­kamentiem un vitamīniem neaizņēma daudz vietas. Sī­vers ilgi pārbaudīja aparatūru, tad, pārliecinājies, ka viss ir kārtībā, vienu kameru iedeva Bregam, bet otru paņēma pats.

Viņi iegāja slūžu priekštelpā. Palīdzēdami viens otram, uzvilka skafandrus un izmēģināja radiosakarus. Lūka at­vērās lēni un negribīgi, it kā lidojuma laikā būtu atradi­nājusies no šīs darbības.

Dažas sekundes vēlāk kosmonautu zoles jau skāra Jā­pēta melnos akmeņus. Skaņas atbalsojās skafandru iek­šienē, tāpēc vīriem likās, ka viņi dzird ar kājām kā sien­āži. Abi iededza ķiveru prožektorus. Bregs sāka meto­diski klanīt galvu, tādējādi apgaismodams kaimiņu kuģi, kas laukumā bija ieņēmis labāko — centrālo vietu. Ku­ģis izskatījās kādas pusotras reizes īsāks par «Lādogu», bet krietni platāks. Nokvēpušais korpusa apvalks saplūda ar apkārtnes tumšo fonu; amortizatori — nevis telesko­piski kā «Lādogai», bet šarnīrveidīgi — bija izpletušies kā sānos iespiestas rokas un nemodināja sevišķu uzticību: daudzās vietās redzamie paresninājumi liecināja, ka tie ne vienu reizi vien ir metināti. Sīvers pakratīja galvu: skats bija bēdīgs.