V.MIHAILOVS - SĀKOTNE
Здесь есть возможность читать онлайн «V.MIHAILOVS - SĀKOTNE» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:SĀKOTNE
- Автор:
- Жанр:
- Год:неизвестен
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:4 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 80
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
SĀKOTNE: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SĀKOTNE»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
V.MIHAILOVS
SĀKOTNE — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SĀKOTNE», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
SĀKOTNE
I
Šķita, ka melnam paklājam, kas nosēts ar neskaitāmiem vizuļiem, kāds uztriepis zili baltu pilienu. Sekunžu rādītājs joņoja pa ciparnīcu, it kā cenzdamies pats sevi noķert; baltais piliens pamazām izplūda, aizņemdams arvien lielāku daļu no redzes lauka, un tad zili baltajā plankumā sāka iezīmēties zaļganbrūni toņi. Taču visapkārt joprojām valdīja klusums; izplatījums bija tukšs, un cilvēki to nespēja aptvert. Tad viņi novērsās no aparātu skalām un ekrāniem un neizpratnē uzlūkoja cits citu. Tā visi palaida garām mirkli, kad piliens sacietēja un pārvērtās lodē, ko izraibināja jūras un mākoņi, un varenas kalnu grēdas, kuras vietām šķīra zaļus mežu masīvus. Tāda pārvērtība notiek ik reizes, kad kosmosa kuģis no spīdekļa puses tuvojas planētai, kas bagātīgi apveltīta ar mežiem un ūdeņiem.
Attālums saruka, un — jo mazāks tas kļuva, jo lielāks vērtās cilvēku izbrīns. Bet izbrīns nevar augt bezgalīgi, agri vai vēlu iestājas brīdis, kad tas pārvēršas vai nu priekā, vai bēdās. Un tad kuģa komandieris, cilvēks ar mērķtiecīgu, nesalaužamu gribu, raukdams uzacis, sacīja:
— Tā nav Sākotne.
Visi neviļus sakustējās, taču neviens viņam neiebilda. Tikai galvenais stūrmanis, nespēdams vairs panest neizteiktā pārmetuma slogu, ieminējās:
— Kurss nosprausts pareizi.
To viņš sacīja tā, kā mēdz runāt par neapstrīdamu faktu, tā, it kā būtu atgādinājis: «ekspedīcija ilgst jau gandrīz četrus gadus», «šī planēta ir pirmsākums visam, kas sasniegts daudzu jo daudzu spīdekļu sistēmās» — vai citu vispār zināmu patiesību. Taču trijos viņa teiktajos vārdos bez šī fakta bija ietverta vēl kāda doma, un visi nekļūdīgi to uzminēja:
«Tā ir Sākotne. Un, ja Galaktikā būtu miljons reižu vairāk planētu, arī tad tā būtu Sākotne un nekas cits.»
Komandieris pat nemēģināja atspēkot stūrmaņa domu, debates šajā situācijā bija liekas. Viņš tikai palūkojās uz aparātiem, kuru uzdevums — atklāt izplatījumā mākslīgus debess ķermeņus, kas precīzāk nekā jebkura grāmata ļauj spriest par attiecīgās civilizācijas līmeni. Komandieris palūkojās uz šiem aparātiem, zinādams, ka klātesošo acis paklausīgi sekos viņa skatienam un ieraudzīs to pašu, ko redzēja viņš. Tā arī notika; cilvēki ieraudzīja, ka apa-' rāti snauž bezdarbībā, neatraduši nekā tāda, kas būtu spējīgs saistīt to allaž modro uzmanību. Tad komandiera skatiens pievērsās ierīcēm, kuras spēja atšifrēt visas valodas, kādas vien tiek lietotas Galaktikā. Ekspedīcijas dalībnieki pārliecinājās, ka arī šie jutīgie instrumenti nav uztvēruši nenieka. Komandieris vēlreiz pievērsās ekrānam, kurā bija redzama planēta. Nesteidzīgi, it kā gozēdamās zeltainos saules staros, tā rotēja ap savu asi un ļāva apskatīt sevi kā zīdainis, kas nepazīst kauna un ko neaptverami laika bezdibeņi šķir no brieduma gadiem. Apkalpes locekļi atkārtoja viņa kustību un ieraudzīja kalnus un mežus, rāmi plūstošas upes un žilbinošas jūras, vietām apaļīgus mākoņu spilvenus — un vairāk nekā. Nekā tāda, kas liecinātu par saprātīgu būtņu esamību …
Stūrmanis paraustīja plecus zem plānā virsvalka un, vairīdamies no biedru skatieniem, instinktīvi spēra soli uz priekšu. Šis solis viņu tuvināja ekrānam, kura blāvajā diskā planēta steidzās parādīt, ka tai nav nekādu noslēpumu. Nebija noslēpumu, nebija ceļu un pilsētu, tikai sili šalca, vēdinot vieglu vējiņu pāri saulainām norām; ne ar ko citu planēta nespēja iepriecināt savus ciemiņus. Tas bija nepanesami, zemapziņa lika stūrmanim atbalstīties ar roku pret ekrāna paneli un pieliekties cieši klāt sasilušajam stiklam. Otru roku viņš pacēla, it kā lūgdams žēlastību, bet visi saprata, ka stūrmanis tikai lūdz biedrus klusēt. Un cilvēki, kas jau labu laiku nebija pārmijuši ne vārda, aizturēja elpu; uz īsu mirkli viņos atdzima cerība, ka tas, kurš stāv tuvāk ekrānam, redzēs vairāk nekā pārējie un tātad varbūt saskatīs kaut ko jaunu. Patiesībā stūrmanis neredzēja un arī nevarēja redzēt nekā tāda, ko citi nebūtu pamanījuši. Tomēr klusuma brīdis viņam
bija ļoti noderīgs. Tas deva iespēju koncentrēties, pārvarēt šaubas, atgūt ticību.
— Nu, stūrman? — viņš mirkli vēlāk izdzirda komandiera balsi. Šī uzruna viņu nepārsteidza, jo arī viņš zināja, ka tādās situācijās nedrīkst pārāk ilgi klusēt. Un vēl mazāk pieļaujams, lai kāds redzētu un saprastu to, ko visas apkalpes klātbūtnē neredz un nesaprot komandieris. — Pēc civilizācijas neizskatās, ko?
Ar virsvalka piedurkni stūrmanis noslaucīja ekrāna aizsargstiklu, it kā putekļi, kuru te, kuģī, protams, nevarēja būt, traucētu saskatīt pašu galveno. Un atkal ļaudis kuģa vadības telpā noliecās uz priekšu, taču šajā kustībā vairs nebija tās ticības, kāda šķita modusies viņos pirms dažām minūtēm.
— Nekā! — Šo smago, liktenīgo vārdu bija izmetis komandieris, un tas dobji atbalsojās no kuģa sienām.
— Nekā, — stūrmanis atsaucās pēc ilgas, sasprindzinātas pauzes. — Nekādu pēdu: ne signālu, ne bāku, ne kuģu … arī pilsētu neredz.
Viņš brīdi klusēja, un pēkšņi viņa balss atguva parasto skanīgumu.
— Bet vai tad es solīju bākas un kuģus? Ko mēs vispār zinām par viņiem? Tā ir Sākotne. Tas ir viss, ko es varu teikt.
Komandieris pašūpoja galvu.
— Nē, — viņš iebilda, pagaidām neļaudams pilnā spēkā izskanēt nosodījumam. — Vai tad tu, navigator, neredzi? Tā nav Sākotne, tā ir cita — mežonīga planēta.
Stūrmanis sarāvās, it kā dabūjis triecienu mugurā. Un tad viens no kuģa galvenajiem speciālistiem, enerģētiķis Alsters, teica:
— Mēs lidojām uz šejieni, cerēdami te uzņemt degvielas atceļam. Mums palikusi tikai neaizskaramā rezer-ve, lidot tālāk mēs nevaram. Taču ekrānā skaidri redzams, ka uz planētas ir attīstīta augu valsts — tātad netrūkst ne organisko vielu, ne ūdens. Ar to pilnīgi pietiek, lai varētu sintezēt protīdu. Pavēli nosēsties, komandier.
— Jā, — komandieris skumji piekrita. — Sagādāsim degvielas un atgriezīsimies civilizētajās pasaulēs.
Dažas lakoniskas komandas, un zvaigžņu barka, nosvē- rusies uz sāniem, metās lejup.
Tā bija plaša nora, apaugusi ar biezu, sulīgu zāli, kas šķita īpaši radīta, lai pa to staigātu basām kājām, laiski atgultos un paslēptu tajā seju vai arī šaubu un pārdomu brīžos košļātu maigos stiebriņus. Viss klajums bija sētin nosēts ar kumelītēm, tālāk sārtoja āboliņš, un tam pāri, neievērojot spurainās ziedkopas, nesteidzīgi un cienīgi lidoja bites, kuru vienīgā atšķirība no mūsējām laikam gan bija tā, ka šīs bites nedzīvoja uz Zemes. Siltas vasaras smaržas piesātināja gaisu, un, kad sacēlās vējiņš, tas no tālienes atnesa priežu sveķaino aromātu; mežs ielenca klajumu no visām pusēm, tomēr nora nelikās koku iežņaugta, šaura un saspiesta.
Te, acīm redzot, varēja justies gluži kā mājās: atlaisties atsperīgajā zālē, atpogāt apkakli, palikt plaukstas zem pakauša un lūkoties debesīs. Bet cilvēki bija piesardzīgi. Mīksti nosēdinājuši kuģi pašā klajuma centrā, viņi vēl ilgi neuzdrošinājās izkāpt uz vilinošās zemes. Labu brīdi viņi tikai vēroja apkārtni pa šaurajiem kuģa iluminatoriem, lai pārliecinātos, ka viņiem šeit neuzglūnēs briesmas jau ar pašiem pirmajiem soļiem. Ķīmiķi vienlaikus ņēma gaisa paraugus un analizēja tos, lai uzzinātu, 'vai planētas atmosfēra ir derīga elpošanai. Elpot, izrādās, varēja, arī dzīvībai bīstamu baktēriju gaisā neatrada, un vispār šķita, ka cilvēkiem te nekas nedraud. Klajumā nemanīja nevienas dzīvas radības, atskaitot bites un nelielu zvēriņu, kas palēkdamies šķērsoja noru, nepievēršot zvaigžņu kuģim ne mazāko uzmanību. Un tad cilvēki beidzot atvēra lūku.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «SĀKOTNE»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SĀKOTNE» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «SĀKOTNE» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.