V.MIHAILOVS: MELNĀS DZĒRVĒS

Izplatījums ir bezgalīgs — nevis tukšums, kādu cilvēki iedomājās senatnē, bet gan kosmiska telpa, kurā brāzmo enerģijas lauku virpuļi, telpa, kas zvaigžņu tuvumā it kā ieliecas un tālu no masīvajiem spīdekļiem atkal iztaisno­jas, neaptverama vide, kurā kuģis pazūd tikpat viegli kā protons okeānā.

Kuģis bija mazs. Viegls un slaids, plaši ieplestu mež- ģīņveidīgu konstrukciju spārnots, tas kā lidojoša zivs uz­šāvās pār gravitācijas vētru bangām, bremzēja un, ieti­nies varenu aizsarglauku plīvuros, traucās tālāk — uz priekšu, bēga un līkumoja, tomēr neatlaidīgi turpināja uzsākto ceļu. Kuģa korpusa kristāliskās zvīņas blāvi vi­zēja Galaktikās zvaigžņu mirdzumā.

Tiesa, arī izplatījums reizēm šķita mierīgs. Taču kuģa iekšienē miers un klusums valdīja vienmēr. Pat tad, kad tas šķērsoja subgalaktisko gamma staru plūsmu un automātu artērijās virmoja miljoniem elektroimpulsu, ko­mandpunktā, salonā un kajītēs nekas neizjauca rāmo no­skaņu; zaļgandzeltenās sienas atspoguļoja maigi izklie­dētu gaismu, bet matētie griesti un baltā grīda izstaroja tādu pašpaļāvību un mieru, kādu ļaudīm spēj iedvest tikai absolūti balta virsma. Mehānismu lielum lielā daļa bija apslēpta kuģa dzīlēs, tāpēc kibernētisko ierīču drudžaino steigu kosmonauti nejuta, tāpat kā neuztvēra nemitīgo sprādzienu orģijas dzinēju sprauslās.

Mierīgi bija arī cilvēki — tie divi, kas atradās kuģī. Viens no viņiem tāpēc, ka nenieka nezināja par bries­mām, ar kādām saistīts lidojums, otrs — tāpēc, ka šīs briesmas pazina pārāk labi. Un tas bija gluži dabiski, jo vienīgi šajos zināšanu polos ir iespējams patiess miers.

Aparātu vienmuļā melodija šķita gandrīz nedzirdama komandpunkta klusumā, ko tikai retumis pārtrauca sarunas, kuras parasti izbeidzas teikuma vidū un atsakas tā­pat — no teikuma vidus …

— Savas vārdamāsas tās tomēr neaizstās… — nolie­cies pār filmotēku, jaunākais pēkšņi sacīja.

Vecākais neatbildēja. ŠI vīra prasme klusēt likās tik­pat fenomenāla kā viņa vecums. Asais skatiens, gludā sejas āda, vingrās kustības — viss liecināja par jaunek­līgu možumu un spēku. Tikai vērīgi raugoties, varēja pamanīt, ka viņa smagnējos plakstos iegūlies nogurums. Tikai uzmanīgi ieklausoties, varēja sadzirdēt, ka viņa vārdi dažkārt neviļus pārvēršas par čukstiem. Un tikai pamazām radās pārliecība, ka šis cilvēks ir ļoti, ļoti vecs. Bet tad vēl jo grūtāk bija ticēt, ka viņš ir tas pats Ve­cākais, kura vārds iemūžināts gan prozaiskās mācību grāmatās, gan poētiskās leģendās — turklāt ne vien Sau­les sistēmā, bet arī citos Galaktikas novados.

Garajās klusēšanas stundās jaunākais paspēja atmiņā pārcilāt daudzus šo leģendu fragmentus. Tā viņš guva aizvien pilnīgāku priekšstatu par vīru, kas savas tālās jaunības dienās bija devies izplatījumā un joprojām ne­bija no turienes atgriezies. Nebija atgriezies tāpēc, ka mē­nešos un pat gados, ko Vecākais lidojumu starplaikā pa­vadīja uz Zemes, viņš — tā vismaz ļaudis apgalvoja — domājis tikai par izplatījumu un arī uz dzimtās planētas redzējis tikai zvaigžņotus sapņus …

Sirmgalvis bija izmēģinātājs. Un, ja senatnē lidmašīnu izmēģinātāji lielākoties bija ne vien lidotāji, bet arī inže­nieri, tad zvaigžņu kuģu izmēģinātājam vēl jo vairāk va­jadzēja būt kosmonautam un reizē — zinātniekam. Tā bija izmirstoša, gandrīz jau izmirusi profesija. Aizvien mazāk palika cilvēku, kas arvien ātrākos, pilnīgākos kuģos vie­natnē šķērsoja izplatījumu: vienatnē tāpēc, ka sabiedrība varēja atļauties riskēt ar daudziem automātiem, bet ne­kādā ziņā — ar daudzu cilvēku dzīvībām.

Vienatnē viņi aizlidoja un vienatnē atgriezās, bet daž­kārt arī neatgriezās… Vecākais atgriezās vienmēr. Tur­klāt divas reizes atveda līdzi izglābtus biedrus. Tiem viņš labprāt atdeva savu kajīti, bet tuvoties vadības pultij ne­ļāva. Un ar katru reizi viņš atveda aizvien vairāk novē­rojumu un vērtīgu atziņu — gan savā, gan elektronu mašīnas atmiņā, gan fonoierakstos, gan videoierakstos.

Un ar katru reizi viņš atveda aizvien mazāk vārdu. Tā vien šķita, ka Vecākais tos atstāj pasaules telpā, apmai­nīdams pret zināšanām.

Viņš bija pēdējais — pārējie izmēģinātāji jau sen dzī­voja atkal uz Zemes. Izplatījumu ar visām tā briesmām un pārsteigumiem cilvēki iemācījās elektroniski modelēt; viņš pats bija palīdzējis atrisināt šo uzdevumu. Tagad kuģus varēja pilnībā izmēģināt jau konstruēšanas gaitā. Taču Vecākais negribēja šķirties no sava darba. Un viņš kļuva par izcilu zinātnieku, par vienu no ievērojamāka­jiem izplatījuma problēmu risinātājiem. Viņš joprojām lidoja vienatnē. Un, tā kā kuģu konstrukcijas pārbaudīt kosmosā vairs nevajadzēja, viņš tur izmēģināja tādas iekārtas, kuru darbību modelēt pagaidām neizdevās. Šo­reiz tie bija jauni delta ģeneratori…

Tādu viņu attēloja leģendas. Turpretī kuģa vadības centrālē viņš bija tikai sirmgalvis, kas dzirdēja uzrunu, ja gribēja to dzirdēt, un izlikās kurls, ja negribēja. Šādu sarunas biedru saukt par patīkamu diez vai varēja.

— … Un tomēr savas vārdamāsas tās neaizstās, — jau­nākais skaļi atkārtoja.

Vecākais pacēla galvu. Viņa skatiens slīdēja pa ierasto ceļu — no smalki pītajām, modernajām sandalēm pār gaišo sporta tērpu, saules nobrūnināto seju un kastaņ- krāsas matiem līdz nepacietībā dzirkstošajām, zilajām acīm.

— Jūs vēlaties, lai viss būtu tā kā uz Zemes… Neaiz­stās?! Protams, tāpat kā jauni draugi nespēj aizstāt ve­cus, — sirmgalvis beidzot sacīja. — Tomēr arī tādi ir va­jadzīgi. Veci draugi aiziet, vienalga, vai tie būtu cilvēki, kuģi vai hipotēzes. Manos gados kuru katru rītu var pa­mosties un vairs nepazīt pasauli. Bet kāds tam sakars ar Zemes dzērvēm? Vai tad jūs kādreiz esat tās redzē­jis?

— Redzeju, — jaunakais atbildēja. — Es taču esmu biologs.

— Tas neko nenozīmē, — sirmgalvis pasmīnēja. — Bio­loģija ir plaša zinātne. Starp citu, man nav gluži skaidrs, ko jūs, biologs būdams, meklējat izplatījumā. Jums va­jadzētu lidot uz planētām, tur jūsu specialitātē netrūkst darba — nevis sēdēt šeit, kuģa vadības centrālē, kopā ar tādu vecu vientuļnieku kā es… Protams, ja vien jūs

tiešām esat biologs un nevis psihiatrs vai kaut kas tam­līdzīgs (jaunākais pakratīja galvu, un sirmgalvis vēlreiz pasmīnēja). Es nejautāju aiz tukšas ziņkāres, man tas jā­zina, iekams runāšu tālāk.

— Es jums jau teicu, — jaunākais paskaidroja, — ka man nepieciešami delta ģeneratori. Tik spēcīgu kā šajā kuģī uz Zemes vēl nav. Mans uzdevums — izpētīt liel­jaudas delta lauka ietekmi uz dažām dzīvības formām. No bioloģijas viedokļa tas ir ļoti interesanti.

— Mjā… Iespējams, ka tas tiešām ir interesanti. Līdz šim nebiju par to domājis… Nu, bet ko tad īsti lai es jums pastāstu?

— Par dzērvēm. Es domāju tās, par kurām varat pa­stāstīt tikai jūs. Kaut gan dzērves… Savādi, jūsu ve­cumā …

— Vecums? Muļķības! Nieki! — sirmgalvis ar manāmu labpatiku atcirta. — Aizmirstiet šo jēdzienu, cienīja­mais … Piedodiet, kā jūs …?

- — Igors! — jaunākais pikti attrauca.

— Cienījamais Igor! Cilvēki mirst no vilšanās, nevis no vecuma. Izraugiet sev mazāk mērķu, un vecumam ne­būs varas pār jums.

Paskatījies uz sarunas biedru, viņš ievēroja tā sejā izbrīnu.