V.MIHAILOVS - MELNĀS DZĒRVĒS

— Jāprot gaidīt, — Vecākais pēkšņi ierunājās. — Lūk, es to protu… Ko jūs, piemēram, zināt par Visuma Mel­najām Dzērvēm? Nekā? Protams, nekā! Un tomēr tas ir ievērojami vairāk, nekā toreiz zināja jebkurš no mums. Jūs vismaz zināt, ka tādas ir. Mēs nezinājām pat to.

… «Sogdiāna» pārvērtās par izstarojumu. Tas nebija pirmais gadījums, kad kuģis eksplodēja pasaules telpā, bet vienīgais, pēc kura palika kāds liecinieks. Eksplozijas cēloņi nebija zināmi, un mēs pat nevarējām iedomāties, kādā virzienā tie būtu meklējami, jo arī toreiz kļūmes ar kuģu mehānismiem tik pēkšņi vairs nemēdza notikt. Atce­rieties — ak tā, jūs, protams, to nevarat atcerēties — ka lidojumus uz citām planētu sistēmām atļāva tikai tad, kad astronautikas pirmā problēma bija galīgi atrisināta.

— Ātrums! — jaunākais nenocietās, neiestarpinājis kaut vārdu.

— Ātrums? Nē! Tā ir mūsdienu problēma. Es runāju par citu. Toreiz par astronautikas pirmo problēmu uzska­tīja lidojuma drošību. Un tieši šai sakarā tika izvirzīta hi­potēze par nezināmas izcelsmes enerģētiskiem laukiem, kuri paralizējot zvaigžņu kuģu dzinēju un antivielas kon­teineru aizsargvairogus. Pēc katastrofas ar «Sogdiānu» kļuva skaidrs, ka tie ir delta lauki.

— Ja nemaldos, tā bija jūsu hipotēze …

— Ja nemaldos … — Sirmgalvis skumji pašūpoja galvu. — Jaunieši nekad nekā nezina… Toreiz es vēl nebiju īsts zinātnieks. Vispārīgos vilcienos šī hipotēze radās ag­rāk. Vārdu sakot, kad manas acis atkal kļuva redzīgas, tur vairs nebija ko redzēt. Un tad es ieraudzīju…

Starp citu, vai esat ievērojis, kā lido dzērves? Kaut gan jūs varējāt to arī neievērot. Purvu uz Zemes atlicis maz. Un arī dzērvju vairs nav daudz… Pirmīt jūs par tām ieminējāties droši vien tāpat, aiz gara laika. Tad, lūk, dzērves parasti lido kāsī.

Sirmgalvis apklusa. Zemes dzērves — rudenīgi dzidrs dzeltenums, rīta salnas sudrabotas pļavas un gaisā spār­nots kāsis, kas ik reizes aiznes līdzi kaut ko lielu, neat­gūstamu — tava mūža gadu. Mūsu jaunības Zeme… Zeme, kuras vairs nav, bet kura tik bieži mums rādās sap­ņos, liekot sirdij notrīsēt neizsakāmās ilgās. Savādi. Tu pazīsti ne tikai Zemi. Arī svešu planētu smiltīs ir iemītas tavas pēdas. Un tomēr par savu dzimteni vienmēr uz­skati šauru Zemes stūrīti, savas jaunības Zemi, kuras de­besīs ik rudeni aizslīd dzērvju kāsis …

— Jā, kāsī lido daudzi putni, — jaunākais piebilda. — Tātad uz ekrāniem jūs ieraudzījāt…

— Patiesībā tas bija mazliet savādāk, — sirmgalvis precizēja. — Es neieraudzīju nekā, tikai pamanīju, ka pie­peši nozūd dažas zvaigznes. Pēc brīža tās atkal parādījās. Es nezināju, kas izraisījis šo aptumsumu, bet, goda vārds, man likās, pati kosmosa telpa sprādziena vietā sašķīdusi driskās un nu atkal lēni savienojas. Teikšu atklāti — es nebrīnītos, ja tā būtu noticis. Kaut gan pati doma, ka iz­platījums varētu plīst, šķiet pagalam aplama. Taču šajā gadījumā es jutu, ka gluži nejauši esmu saskāries ar kaut ko jaunu, nezināmu, noslēpumainu… Zināt, reizēm ir tāda sajūta …

— Zinu, — jaunākais sacīja. — Es zinu…

Un tiešām — viņš zināja. Kurā katrā laboratorijā pēc uzbudinātām sejām un starojošām acīm tūdaļ var pateikt: šeit cilvēki ir saskārušies ar nezināmo. Tavas Zemes cil­vēki. Tās Zemes, no kuras tu pazīsti vēl tikai niecīgu da­ļiņu, bet sapņos redzi to visu: Zemi, kurā ir bezgala daudz iespēju diendienā kaut vai mazliet, kaut vai tikai ar pirkst­galiem pieskarties nākotnei, sajust tās elpu, — mūsu nā­kotnes Zemi…

— Labs ir. Pieņemsim, ka jūs zināt… Bet tas arī bija viss, ko es redzēju. Pat teleuztvērēju ultravioletajos un infrasarkanajos diapazonos man neizdevās ieraudzīt nekā cita, izņemot šo īslaicīgo dažu zvaigžņu aptumsumu. Pēc tam es iedarbināju dzinējus, aplidoju visu katastrofas ra­jonu un, nekā neatradis, devos mājup. Tikai vēlāk, pār­lūkodams deltavizoru ierakstus, kuriem lidojumā nebiju pievērsis uzmanību, jo uzskatīju, ka šajos apstākļos tie diezin vai būs noderīgi, pārlūkodams šos ierakstus, es pirmo reizi saskatīju Dzērves.

Tās atgādināja platus, melnus audeklus, kuri uzsūc visu enerģiju, kas sasniedz to virsmu. Un dabiski, tikai deltavizori spēja ieraudzīt šos dīvainos veidojumus, jo delta kvanti bija vienīgais enerģijas veids, ko tie atstaroja un pat izstaroja telpā.

Šie veidojumi bija tik absolūti melni un plāni, ka likās piederam nevis triju, bet divu dimensiju pasaulei. Katrs aizņēma desmitiem, bet varbūt arī simtiem un pat tūk­stošiem kvadrātmetru, — precīzāk deltavizori to nespēja noteikt. Un gluži kā dzērves tie lidoja kāsī. Iespējams arī, ka nevis kāsī, bet konusā… Taču «Džordāno» deltavizori neļāva iegūt stereoattēlu, tāpēc galīgi noskaidrot Melno Dzērvju bara formu toreiz neizdevās.

No deltavizoru ierakstiem es vēlāk izgatavoju filmu. Kopā ar biedriem esmu noskatījies to daudzas reizes. Mēs centāmies izprast, kas tie par veidojumiem, kuri aptum­šoja zvaigznes. Noskaidrot izdevās ļoti maz. Melnie audekli, izrādās, bija lidojuši ar paātrinājumu. Arī lido­juma virzienu mēs galu galā uzzinājām. Bet, tā kā ātrums bija mainīgs, orbītu izskaitļot tomēr nevarēja …

Sirmgalvis apklusa. Igors gaidīja. Viņam gribējās dzir­dēt stāsta turpinājumu. Bet viņš saprata, ka viens vienīgs nevietā pateikts vārds var likt Vecākajam apklust uz ilgu laiku. Savu prasmi klusēt šis neparastais vīrs jau daudzkārt bija pierādījis.

— Lūk, uzdevums, kuru man atstāja draugs, — sirm­galvis pēc brīža sacīja, un viņa balss negaidīti ieguva ironisku pieskaņu, kas, šķiet, attiecās uz runātājam ne­ierasto daudzvārdību, bet varbūt arī palīdzēja apslēpt jū­tas, kuras izmēģinātājs, acīm redzot, nebija radis izpaust. — Katastrofas mīkla, kā to agrāk sauca… Lai šo mīklu izskaidrotu, tika radītas vispretrunīgākās teorijas un hipo­tēzes. Un tikai vienā punktā tās visas saskanēja. Proti, vainīgas ir Melnās Dzērves.

— Vai tad…

— Nē! Acīm redzot, es atkal neprecīzi izteicos. Ne jau Dzērves vainīgas. Tādos gadījumos vaina parasti slēpjas dabas likumu nezināšanā. Bet nezināšanu mēs sev ne­drīkstam pārmest. Ja to darītu, cilvēce allaž justos vainīga visu mirušo priekšā. Arī nāve taču ir tikai viena no pror blēmām, kuras zinātne vēl nav atrisinājusi.

— Bioloģija… — Igors iesāka, bet sirmgalvis viņu īgni pārtrauca:

— Lai nu kā, tieši Dzērvju izstarotais delta lauks iz­raisīja — to izdevās neapgāžami pierādīt — traucējumus kuģa ģeneratoru darbā. Dzērves bija vainīgas tāpat kā zibens, kas nosvilina māju ar cilvēkiem. Jā, tās, kā re­dzat, nav Zemes dzērves…

— Un tomēr, kā jūs domājat, kas būtībā ir šīs Dzēr­ves?

— Nez ko gan jums, jaunajiem, tagad māca… — sirmgalvis nosodoši pakratīja galvu. — Vai tiešām jūs ne­zināt, ka ir tikai viena ievērības cienīga hipotēze. Šos veidojumus tā uzskata par kolosāli intensīviem enerģijas lauka sablīvējumiem. Jūs, biologi, to nosauktu par pār­ejas pakāpi. Pārejas pakāpi starp lauku un vielu. Sapro­tams, tai piemīt tāda jauda, pret kuru visas kuģu aizsarg­ierīces agrāk bija bezspēcīgas.

—- Bet vai jūs esat pārliecināts, ka mūsu kuģa ģenera­tori spēs tai pretoties?

— Par šiem ģeneratoriem es nešaubos. Un, ja tie arī sabojātos, mums tomēr nekas nedraudētu, jo antivielas izolēšanai mēs delta lauku vairs nelietojam. Toreiz, pēc katastrofas, es nolēmu mūža atlikušos gadus veltīt Dzēr­vēm — to pētīšanai un…