V.MIHAILOVS: MELNĀS DZĒRVĒS

Tiešām, it kā ar ātruma maiņu vēl nepietiktu, Dzērvju kāsis mainīja arī lidojuma virzienu. Uz ekrāna varēja skaidri saskatīt, ka ar katru nākamo sekundi melnais ko­nuss aizvien vairāk novirzās no taisnes. Nē, acīm redzot, viņu delta kombains ir sabojājies; par spīti augstākajai aizsardzībai, Dzērvju delta lauks kaut kādā veidā to ietek­mējis, un tagad aparātu rādījumi neatbilst īstenībai. Tā­tad aparātiem vairs nevar uzticēties. Bet kam tad lai viņi uzticas? Varbūt enerģētiskajam aizsarglaukam?

Sirmgalvis vēl paspēja nodomāt, ka vienatnē viņš ne­svārstītos ne mirkli, izdarītu pagriezienu, riskēdams pār­kāpt aizliegto paātrinājuma robežu, un dotos pretī Dzēr­

vēm, lai tur lūst vai plīst! Bet kopā ar viņu bija šis piena­puika, ko viņam uzspieda institūts, tur uzskatīja, ka die­nās tas kļūšot par izcilu zinātnieku, un riskēt ar jaunekļa dzīvību viņš nevarēja. Nevarētu pat tad, ja acu priekšā sabruktu viss viņa mūža darbs! Vēl jo vairāk tāpēc, ka jauneklis izrādījās jauks un izpalīdzīgs, un pat šajos ne­prāta mirkļos bija patīkami sajust blakus otru cilvēku. Un tomēr, ja tev mērķis ir tikai viens, arī vilšanās liekas vienreizēji smaga.

Tā domāja Vecākais, bet viņa rokas tikmēr uzgūlās va­dības pultij un nekļūdīgi sataustīja bremzes sviru. To vajadzēja nospiest, lai kuģis samazinātu ātrumu, atrautos no briesmām, kuras tam radīja Dzērves. Vēl pēdējo reizi viņš uzmeta skatienu ekrānam. Viss bija pareizi. Jā­bremzē nekavējoties — delta kombains jau meloja, zau­dējis jebkuru mēra sajūtu. Tas rādīja, ka Dzērvju kāsis izliecies novirzās no taisnes un tagad pamazām atkal uz­ņem agrāko kursu, tikai citā, krietni lielākā attālumā no kuģa… Sirmgalvis sakoda zobus, un viņa roka ietrīcējās.

Bet šajā mirklī jaunekļa lokanie pirksti satvēra viņa delnu. Sirmgalvis nikni pavērās ceļabiedrā.

Stāvēdams viņam blakus, biologs ar otru roku nemitīgi grozīja kontrolpults slēdžus un pēc mēraparātu skalām vēroja kombaina darbu. Visi mēraparāti rādīja, ka delta kombains ir pilnā kārtībā. Savāds smaids iegūla Igora lūpu kaktos.

— Ieslēdzu bremzes dzinējus! — sirmgalvis nosēcās. — Es nevaru riskēt… jūsu dēļ…

Viņa lūpas sakļāvās, lai neļautu izlauzties lāstam. Taču jauneklis nenodrebēja.

— Turpiniet tuvoties …

— Vai tad jūs neredzat? Aparāti… — Vecākais sašutis rūca.

— Ir kārtībā… Jūs taču likāt man novēro^ kontrol- pulti. Un tagad es ziņoju jums… Nesaprotat? Ātrāk, ne­zaudējiet laiku!

Mirkli vēlāk sirmgalvja acis iedzirkstījās, viņš strauji pārcēla roku pa labi un nospieda vairākus taustiņus … At­vienoti no delta ģeneratoriem, reaktori visu savu ener­ģiju atdeva kuģim. Slazds pazuda, toties Dzērvju kāsis atkal pārvietojās uz ekrāna centru un atstatums līdz tam aizvien vairāk samazinājās.

— Nokavēsim… — biologs tikko dzirdami izdvesa.

— Nu nē! — sirmgalvis pasmīnēja. Un šis smīns bija pamatots: pilotēšanas mākā viņam nebija līdzīgu pat veco, pieredzes bagāto kosmonautu vidū.

… Tikšanās vietā viņi ieradās tieši laikā. Dīvainie, mel­nie audekli, kam, šķiet, nebija trešās dimensijas un kas kļuva redzami tikai delta kombaina staros, starpzvaigžņu telpas absolūtajā klusumā kā rēgi aizplanda kuģim ga­rām. Uz ekrāna katru Dzērvi varēja redzēt tikai mirkli — kuģis tagad lidoja paralēli Dzērvju konusam, nedaudz at­paliekot no tā, bet šai īsajā laika posmā aparāti atzī­mēja delta lauka intensitātes pieaugumu, kas pavadīja katras Dzērves tuvošanos. Tad lauka intensitāte pēkšņi saruka līdz nullei, lai pēc brīža atkal sasniegtu maksi­mumu …

Dzērves aizlidoja. Dzērves, kuras sirmgalvis tik ilgi me­dījis un kuras, spriežot pēc statistikas, redzēja pēdējo reizi mūžā. Pēdējā iespēja izpildīt lielo uzdevumu zuda izplatījumā kopā ar melnajiem, plīvojošajiem audek­liem … Bet viss vēl nebija zaudēts.

Nē, cilvēks, kas meklējis un atradis meklēto, vienmēr ir nesalīdzināmi stiprāks par šķēršļiem, kas var viņam stāties ceļā. Pirmā, nedrošā saskare ar jauno, nezināmo — tā ir izlūkošana, pēc kuras šo nezināmo dzelžainā tvē­rienā sagrābj eksperimentētāja rokas un teorētiķa prāts. Sirmgalvis bija tiklab teorētiķis, kā eksperimentētājs. Un, ja viņam ievajadzētos četru un nevis divu roku, tad vēl divas — viņš pēkšņi to juta — bija tepat blakus^ gatavas ik brīdi uzgulties vadības svirām… Viņš bija stiprs arī tāpēc, ka energocentrāle joprojām darbojās, un pietika atkārtot nesen veikto manevru — pieslēgt tai delta ģe­neratorus, lai…

Dažus mirkļus vēlāk arī Igors aptvēra sirmgalvja ieceri: tā kā Dzērves nebija izdevies noķert iepriekš izliktajos slazdos, viņš gribēja tagad uzmest slazdu vienai no Dzēr­vēm, kad tā atradīsies kuģim vistuvāk.

Rādītāju bultiņas ietrīcējās, kad varens delta lauka sa­blīvējums izšāvās no kuģa mežģīņveidīgajām antenām. Un atkal divi cilvēki noliecās pār ekrānu.

Neredzams tīkls bija izpleties tieši vidū starp divām Dzērvēm. Aizmugurējai nenovēršami vajadzēja sapīties tā enerģētiskajos audos …

Nē, ne velti sirmgalvis daudzus gadus bija rakņājies pa filmotēkām un ierakstu glabātavām, ne velti ar vissarež­ģītāko vienādojumu sistēmām pārslogojis skaitļojamās mašīnas; viss bija aprēķināts pareizi — Dzērves ātrums samazinājās tieši tā, kā tam vajadzēja samazināties, un drīz vien melnais audekls kā piesiets karājās kuģa tu­vumā.

Mīklains un neizprotams nezināmas vielas vai enerģi­jas sablīvējums šķita sastindzis deltavizora redzes laukā. Bet šis sastingums bija tikai šķretams. Lai apjaustu, kāda c>ņa patlaban noritēja starp dīvaino matērijas formu un kuģa enerģētisko sirdi, pietika paskatīties uz zaļgani mir­gojošajām skalām, uz kuru fona kā drudža lēkmē kratījās rādītāju bultiņas. Un cilvēki skatījās. Skatījās tik ilgi, ka­mēr bultiņas pamazām nomierinājās, apliecinot, ka Melnā Dzērve beidzot ir sagūstīta un tās pretestība pil­nīgi pārvarēta. Sirmgalvis triumfēdams pacēla roku, bet jauneklis gatavojās uzsākt mežonīgu gaviļdeju. Tikai vē­lēšanās atkārtoti pārliecināties par savu uzvaru lika abiem vēlreiz paskatīties uz ekrānu.

Viņi zināja, ka ieraudzīs tikai Melno Dzērvi, kas neva­rīgi sastingusi kuģa tuvumā. Konusam jau vajadzēja at­rasties ārpus redzes lauka, jo kuģis joprojām lidoja ne­daudz lēnāk par Dzērvēm. Taču konuss arvien vēl atra­dās redzes laukā, un tas bija nesaprotami.

Dzērves šķita apstājušās. Tās, acīm redzot, pielāgoja savu ātrumu kuģa gaitai! Bet šāds manevrs bija iespē­jams tikai vienā gadījumā: proti, ja visas Dzērves būtu saistītas ar to, kas iekļuvusi viņu izliktajās lamatās. Pa­tiesību sakot, nebūtu nekāds brīnums, ja izrādītos, ka tās kaut kādā veidā ir saistītas. Taču arī šāds izskaidrojums nebija pieņemams. Delta ģeneratoru jaudas taču ne­pietika, lai aizturētu pat divas Dzērves, kur nu vēl visu melno kāsi!

Un tomēr Dzērves bija apstājušās! Varētu likties, ka tās gaida atpalikušo biedreni. Varētu, ja vien šie enerģi­jas lauka sablīvējumi būtu spējīgi kaut ko gaidīt un ja tiem būtu kaut kādi biedri… Dzērves nekustīgi karājās izplatījumā, bet atpalikušais melnais audekls bija sastin­dzis divus tūkstošus metru no kuģa. Arī kuģis likās apstā­jies, kaut gan cilvēki zināja, ka tas kopā ar Dzērvēm katru sekundi par simt piecdesmit tūkstošiem kilometru attālinās no Zemes.