V.MIHAILOVS - MELNĀS DZĒRVĒS

— Vai jūs saprotat, ko šis atklājums nozīmē? No tā taču nepārprotami izriet, ka novu vai, pareizāk, nākamo novu spektros ir īpatnības, kuras Dzērves spēj uztvert! Cita ceļa nepieciešamās informācijas iegūšanai arī tām nevar būt… Jā, — sirmgalvis turpināja, — jūs izdarījāt milzīgu atklājumu. Un tas galu galā ir likumsakarīgi: jūs meklējāt dzīvību, es turpretī — pavisam ko citu.

— Mēs kopā …

— Nepārtrauciet!… Melnajām Dzērvēm ir fantastiski jutīgi maņu orgāni un gluži neparasti sazināšanās līdzekļi. Informāciju tās kaut kādā veidā nodod cita citai. Ne jau viens tāds Dzērvju kāsis mīt izplatījumā! Sakari, sakari… Bet mēs te klimstam bez jebkādiem sakariem…

— Cilvēki visu uzzinās! — jauneklis atbildēja. — Ar laiku… Bet tagad — mājup! Jums jāatpūšas. Bet man vēl gribas redzēt parastās — Zemes dzērves.

— Cik ilgi es gulēju nesamaņā? — sirmgalvis jautāja.

— Gandrīz trīs diennaktis.

— Hm… Ja nemaldos, jūs pats lūdzāt atļauju pieda­līties šai lidojumā.

— Tā ir… — jauneklis mulsi atzinās. — Bet…

— Nekādu bet! — sirmgalvis attrauca, un šajā mirklī viņš atkal bija kļuvis par nelokāmo un nesalaužamo Ve­cāko, par Lielo Izmēģinātāju, kura vārds iemūžināts ne vien prozaiskās mācību grāmatās, bet arī poētiskās le­ģendās. — Mans jaunais draugs, — sirmgalvis smaidī­dams turpināja, — jūsu spriedumos ir vāja vieta. Jūs ap­galvojat, ka es esot Dzērvēm kaut ko iemācījis. Neesmu par to pārliecināts. Drīzāk jādomā, ka Dzērvēm ir zināmi refleksi, ieradumi, ka tās prot cīnīties ar svešiniekiem… Starp citu, Dzērves ar mums necīnījās. Tās tikai atbrīvoja savu biedreni. Un, ja nu šīs būtnes uzsāktu cīņu, kādus līdzekļus tās izmantotu? Jums kā biologam par to vaja­dzētu painteresēties vispirms… Bet, ja nu Dzērves tie­šām prot cīnīties ar kosmosa kuģiem, tad taču jāsecina, ka izplatījumā lido ne tikai mūsu kuģi vien. Mums jāno­skaidro, vai tās vispār prot atšķirt kuģus no citiem ob­jektiem … Un varbūt — jā, varbūt pat derētu papūlē­ties nodibināt ar Dzērvēm sakarus. Nekā neiespējama

šajā priekšlikumā nav. Mūsu delta adata (pietiek mazliet vājināt staru intensitāti) no ieroča varētu kļūt par sa­karu līdzekli.

— Risks, šķiet, pārāk liels… — Igors vēl mēģināja turēties pretī. — Un jūs…

— Kā redzat, nekas ļauns ar mani nav noticis. Bet ja baidāties riska… Vispār — kāda nozīme riskam, kad runa ir par tādiem atklājumiem?

— Ko jūs gribat? — biologs jautāja, kaut gan atbildi varēja paredzēt iepriekš.

— Ko gribu? — Sirmgalvja acis iemirdzējās pavisam jauneklīgi. — Mums ir ātruma rezerve: vēl divdesmit tūkstoši kilometru sekundē! Virziens — zināms. Gan Ze­mes dzērves mūs pagaidīs …