V.MIHAILOVS: MELNĀS DZĒRVĒS

— Un? — jauneklis nepacietīgi ievaicājās. Bet sirm­galvis klusēja, sasprindzināti raudzīdamies uz ekrāna gaišo virsmu.

— Nekas. Man būs tikai licies… Jā. Tātad — pētīša­nai un… izmantošanai! Atzīstieties: jums bija prātā pa­visam kas cits …

Igors piekrītoši palocīja galvu. Sirmgalvis negaidīti iesmējās.

— Ha, ha… Jums noteikti ir aplams priekšstats par laiku! Es droši vien jums liekos nevis kuģa «Džordāno», bet gan domātāja Džordāno laikabiedrs?

Jauneklis atkal palocīja galvu. Vecais apmierināti pa­smaidīja:

— Nē, domas par iznīcināšanu man nenāca ne prātā. Protams, ja es būtu Džordāno laikabiedrs… Un tomēr tas nenozīmē, ka negribēju atriebt draugu. Bet atriebties, at­maksāt dabai iespējams tikai, izzinot tās noslēpumus. Tā ir vienīgā cilvēka cienīga atmaksa…

— Saprotams!

— Redzat nu, jums tas šķiet gluži dabiski. Agrāk tā nebija. Tolaik vispār daudz kas bija savādāk. Iekams kļuvu par izmēģinātāju, man, piemēram, vajadzēja ap­gūt ne vienu vien arodu. Šis tas bija jākonstruē. Kaut vai mūsu kuģis. Arī tas pārbūvēts pēc mana projekta. Bet, kad atgriezīšos, es uzbūvēšu jaunu. Un tas būs pavisam citāds…

— Kāds? — biologs vaicāja, un pēkšņi viņam likās — sirmgalvim vēl nav pienācis laiks doties atpūtā. Bet var jau būt, ka tie bija tikai sapņi…

— Kāds? Par to vēl ir pāragri runāt. Un tas patlaban arī nav svarīgi. Mans darbs vēl nav galā — lūk, galve­nais! Kopš manā rīcībā atstāja šo kuģi — pēdējo no dau­dziem, kurus esmu izmēģinājis — tas tikai pa īstam ir iesācies. Es tagad esmu Dzērvju mednieks! Jā gan, es medīju Dzērves, lai tās izpētītu un iemācītos izmantot cilvēku labā.

Jauneklis iekšēji sabozās, tik ļoti viņam negribējās sa­cīt to, ko sirdsapziņa vairs neļāva noklusēt. Bet viņš ne­bija pieradis slēpt savas domas. Pat tad, ja tās spētu cil­vēku aizvainot.

— Manuprāt, jums tomēr vajadzēja iesākt agrāk. Laiks…

Viņš piecēlās, zinādams, ka tagad nāksies vismaz pus­stundu staigāt pa gaiteni un varbūt uzspēlēt tenisu, part­nera vietā izmantojot sienu. Taču, lai cik tas dīvaini, sirmgalvis neapvainojās.

— Muļķības, — viņš norūca. — Agrāk vajadzēja iz­mēģināt kuģus. Mūsu, izmēģinātāju, nekad nav bijis pā­rāk daudz. Tagad šis uzdevums izpildīts un es varu medīt Dzērves…

— Vai esat pārliecināts, ka tās var …

— Vairāk nekā pārliecināts. Nav iespējams izdomāt kaut ko tādu, ko cilvēks nevarētu. Viss ir cilvēka varā, un, ja kaut kas pagaidām pārsniedz mūsu iespēju robežas, tad tikai tāpēc, ka mēs vēl pārāk maz zinām par dabu…

— Un ari par sevi, — jauneklis piemetināja. Sirmgal­vis vērīgi palūkojās uz viņu.

— Nav iebildumu. Piezīmē vietā. Bet tāpēc vēl jo vai­rāk — jāmedī Dzērves!

— Vai daudzas jau esat nomedījis?

— Pagaidām nevienu, — sirmgalvis vēsi atbildēja. — Reiz… tad man vēl nebija šī kuģa. Es tikko biju pa­beidzis konstruēt delta slazdu un lūdzu, lai to iemontē «Lomonosovā», kuru tolaik gatavoja izmēģinājumiem. Pēc tam divus gadus es klaiņoju izplatījumā. Beidzot man laimējās: satiku Dzērves… Iedarbināju slazda iekārtu, kas kuģa tuvumā radīja tās pašas zīmes koncentrētu delta lauku. Divu vienādu lauku mijiedarbības rezultātā Dzēr­vēm vajadzēja zaudēt ātrumu. Un tiešām — viens no mel­najiem audekliem drīz vien nokļuva slazda darbības sfērā. Es uzgavilēju. Taču slazda lauks izrādījās par vāju. Dzērve tam izskrēja cauri kā tukšai vietai. Tajā brīdī es novecoju par daudziem gadiem. Iegaumējiet, jaunais cil­vēk: vecus mūs padara tikai vilšanās!… Atgriezies vai­rāk nekā gadu noņēmos ar šo slazdu vai, pareizāk sakot, ar tā ģeneratoriem. Tagad tie atrodas šeit. Jūs to zināt. Jauno iekārtu nevarēja iemontēt «Lomonosovā», un man vajadzēja gaidīt šo krietni ietilpīgāko «Omikronu». Diemžēl Dzērves es vairs neesmu saticis.

— Kāpēc?

— Neveicas… Līdz tam laikam, kad tiks izpētīta šo mīklaino veidojumu daba, katra tikšanās ar Visuma Mel­najām Dzērvēm būs vairāk vai mazāk nejauša… — Viņš sarauca uzacis. — Dzērvju orbītas taču nav izskaitļotas! Un pat tad, ja tās līdzīgi zvaigznēm riņķotu ap Galaktikas centru (bet tā droši vien nav), aprēķināt orbītas diez vai būtu iespējams, jo daudzu enerģijas lauku mijiedarbības dēļ Dzērvju lidojuma virzienam gandrīz nemitīgi jāmai­nās. Tāpēc iepriekš arī nav nosakāms, kur īsti tās izdo­sies sastapt…

— Jā, — sirmgalvis nopūties turpināja. — Dzērves, kuru ātrums brīžiem pārsniedz pusi no gaismas ātruma, nav viegli atrast. Kaut gan tagad, kad mūsu delta kom­bainu kvalitāte ir neizmērojami augstāka, mēs varam kon­statēt viņu radīto lauku jau samērā prāvā attālumā.

Nepieciešams tikai rūpīgi kontrolēt aparatūras noskaņo­jumu …

Viegli kustinādams pirkstus, viņš aizskāra dažus rok­turus uz delta kombaina vadības paneļa.

— Kopš tā laika astronauti sastapušies ar Dzērvēm vēl piecas reizes, — Vecākais turpināja. — Man ir kuģu ko­mandieru ziņojumi, viņu novērojumu ieraksti. Un vairāk nekā … Nekā tāda, kas varētu apstiprināt vai apgāzt vie­nīgo vērā liekamo hipotēzi…

— Ak to? — Igors iesaucās. — Tās autors, liekas, bija…

— Atkal jus jaucat! — sirmgalvis viņu nīgri partrauca. — Šīs hipotēzes autors esmu es.

Igors mulsi nolieca galvu. Klusums ieilga. Bet tieši pat­laban jauneklim vismazāk gribējās pārtraukt sarunu.

— Tātad jūs sakāt: nekādu likumsakarību? — viņš pēc brītiņa vaicāja.

— Nekādu, — sirmgalvis atbildēja. — Tikai, lūk, kas ir savādi: spriežot pēc novērojumu datiem, Dzērvju or­bītas (vismaz mums zināmajos iecirkņos) stipri izstieptas novu virzienā. Protams, ja vien tā tiešām ir likumsaka­rība un nevis nejaušība.

— Pagaidiet! — jauneklis pēkšņi pielēca kājās. — Tas taču lieliski apstiprina jūsu hipotēzi! Tādi enerģijas sa­blīvējumi varēja rasties sakarā ar novu uzliesmoju­miem …

Sirmgalvja ironiskais smīns lika viņam tikpat pēkšņi apklust. Jauneklis apsēdās, nepaspējis aizvērt muti un no­laist jūsmīgā žestā pacelto roku.

— Puisēn… — vecā izmēģinātāja balsī skanēja žē­lums un reizē izsmiekls. — Mīļo puisēn, elementārā lo­ģika diemžēl apgāž jūsu secinājumu. Atklājumi tik viegli vis nedodas rokā …

— Bet jūs taču pats tikko…

— Nu, es varbūt atkal izteicos neprecīzi, — sirmgalvis sacīja. — Dzērvju orbītas tiešām zināmos iecirkņos stipri tuvojas novām vai, pareizāk, tām zvaigznēm, kuras pēc īsa laika pārvērtīsies par novām. Lūk, tā! Aprēķini rāda, ka Dzērvēm, kuras iznīcināja «Sogdiānu», vajadzēja stipri tuvoties zvaigznei 7314-0. Mūsu tikšanās vietu no šā spī­dekļa šķīra vismaz trīs gaismas gadi. Tādējādi pēc jūsu teorijas iznāk, ka jau septiņus gadus iepriekš šai zvaig­znei vajadzēja kļūt par novu …

— Bet šī zvaigzne taču ir nova! — Igors triumfēdams iesaucās.

— Redzu, jūs esat iepazinies ar astronomiju… Jā, ta­gad! Tagad šī zvaigzne ir nova. Bet tā uzliesmoja — ievē­rojot laiku, kāds nepieciešams gaismas staram, lai mūs sasniegtu —, sešus gadus un dažus mēnešus pēc «Sogdi- ānas» bojā ejas un nevis pirms tās. Tāpat tas bija arī citos gadījumos. Lūk, kāpēc, ja vien neatradīsit paņē­mienu, kā apturēt laika ritumu un pavērst to atpakaļ, jums vajadzēs atteikties no sava izskaidrojuma.