VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

VLADIMIRS Mihailovs

— Pie mums to mēdza stāstīt vakaros, — Sencovs iesāka.

— Jā, vakaros … — Rains atsaucās ar no­pūtu.

Vakari bija tālu.

Vakari palika turpat, kur koku ēnas un ur- dziņas, kas dzidriem vilnīšiem skrēja pāri oļiem, turpat, kur palika baltie mākoņi un pil­sētas jautrās ugunis.

Vairāk nekā 70 miljoni kilometru šķīra vi­ņus no daudz kā. No visa tā, ko sauca neap­tveramajā vārdā — Zeme.

Dzimtā planēta izskatītos no šejienes lai­kam pavisam niecīga — tā jau sen bija pār­vērtusies par zvaigznīti, kuru nevarēja atšķirt no citām. Bet par spīti attālumam vai arī tieši tādēļ kosmonautiem Zeme kļuva aizvien lie­lāka, dārgāka un līdz sāpēm tuva.

— Vārdu sakot, — Sencovs turpināja, ar apslēptu smaidu un mazliet piemiegtām acīm vērīgi ielūkojoties katra sejā. — Barancevu, institūta astronavigācijas sektora vadītāju, jūs droši vien visi atceraties. Pēc program­mas bija paredzēts lidojumā ap Zemi ņemt lulzi arī visus pasniedzējus — lai viņi labāk orientētos savu kursantu psihē (kosmonautu sejas atdzīvojās). Tā, lūk, pienāca arī Baran- ceva kārta .. .

Sencovs aprāvās pusvārdā.

Kaut kur pie griestiem bija dzirdama maiga, skumja skaņa. Pamazām tā pieņēmās spēkā, kļuva skarbāka un kā ar ledainām adatiņām durstīja ausis. Uzzibsnīja zilgani ekrāni. Tad it kā piekususi skaņa kļuva klusāka un pār­vērtās viegli aizsmakušā neapmierināti žēla­bainā sanoņā.

— Visi savās vietās! — Sencovs nokoman­dēja, kaut arī visi jau tā atradās savās vietās. — Pēc desmit minūtēm — koriģējums .. .

… No stipra grūdiena cilvēkiem uz mirkli noreiba galva un viņi krēslos sašūpojās. Uz pakaļējā ekrāna uzliesmoja un nodzisa garas, mēmas liesmu mēles.

Sencovs noliecās pie mikrofona, kas stāvēja pašā pults centrā — tieši viņa krēsla priekšā, nospieda taustiņu un skaidrā balsī nodiktēja:

— Divdesmit — četrdesmit divi… Auto­mātiski izpildīts korekcijas pagrieziens. Pre­cizētais kurss . . .

Operators Laimonis Kalve, kas atradās savā vietā pie elektronu skaitļojamās mašīnas vadpults, jau pasniedza komandierim lentu.

Mazliet pieliecis galvu, Sencovs nesteigdamies nosauca integratora datus — kuģa koordinā­tes kosmosā.

— Apkalpe vesela, mehānismi un apara­tūra darbojas normāli, sevišķu notikumu nav. Viss.

Viņš izslēdza mikrofonu un pagrieza krēslu (vidējo no pieciem, kas pakavveidīgi apņēma pulti) tā, lai labāk redzētu biedrus.

Kosmonauti sēdēja klusēdami — nekustīgi un sadrūmuši. Šķita, it kā sirēnas pierastās skaņas pēkšņi būtu laupījušas jautrību, liku­šas aizmirst visu, ko nupat stāstīja Sencovs, un piespiedušas nogrimt domās, atcerēties kaut ko tuvu, apslēptu, par ko skaļi nemēdz runāt. Vajadzēja izmocīt smaidu, un Sencovs smaidīja. Bet viņa acis palika nopietnas un pētījošas.

Kalve, plecīgs liela auguma vīrs, kam, kā jokoja biedri, bija acīm redzami «nekosmiski izmēri» un kas kosmosā vēl nebija iejuties, sēdēja, pārdomās iegrimis, un mehāniski pie­glauda paretos matus. Viņš šķita kā akmens tēls, kas savu mieru un vēso prātu ir aizguvis no skaitļojamiem mehānismiem, un diez vai kāds, ja neskaita pašu komandieri, noskārta, ka viņu arvien vēl mocīja ieilgusī slimība — bailes no kosmiskās bezgalības. Bet — gan jau, Laimonis biedrus nepievils.

Blakus Kalvēm, krēslā atlaidies, sēdēja Rains. Viņa acis bija pievērtas, un viss viņa izskats pauda: mani patlaban interesē nevis tas, kas mūs sagaida, bet gan Marsa virsmas atstarošanas īpatnības, ko var novērot vie­nīgi no šejienes — no samēra neliela attā­luma, kur netraucē nekāda atmosfēra. Galu galā — kāds gan iemesls šaubīties par manu iekšējo līdzsvaru?

Rains, šis kalsnais, slavenais maza auguma astronoms un tajā pašā laikā stūrmanis vai, kā šo amatu tagad sauca, ekspedīcijas astro- navigators, pirmajā acu uzmetienā šķita pa­vārgs cilvēks, kas lāgā neiederējās šaurajā ka­jītē, kur visapkārt bija tehnika, tehnika un atkal tehnika. Taču Sencovs nelidoja pirmo reizi kopā ar Rainu (tiesa, tie bija bijuši reisi uz Mēnesi, bet tas neko nemainīja), un viņam bija skaidrs, ka uz šo zinātnieku vienmēr va­rēja paļauties. Rains vienīgi nespēja celt lie­lus smagumus. Labi, ka kosmosā-ir bezsvara stāvoklis . . .

Sencovs paskatījās uz Azarovu. Tempera­ments un straujums . .. No tā iznāks lietas­koks. Tikai otro reizi savā dzīvē viņš piedalās kosmiskajā reisā, bet izturas kā pieredzējis zvaigžņu pētnieks. Tiesa, viņam trūkst iztu­rības. Dažbrīd trūkst arī humora izjūtas . . . dažbrīd.

Azarovs sajuta komandiera pētījošo ska­tienu un pacēla acis. Smaidīt nācās ļoti grūti, un viņš tikai nemierīgi sakustējās krēslā.

— Un tad vēl saka: cilvēks devies kos­mosā, — viņš noņurdēja, nespēdams izturēl klusumu. — Ja labi padomā, kosmosā devu­šies automāti. Tie lido, bet mēs tos tikai ap­kalpojam .. .

Tā bija Azarova iemīļotā tēma, pie kuras viņš atkal un atkal atgriezās. Kalve nesteig­damies — lai nekļūdftos krievu valodas gra­matikā — atbildēja tā, kā to darīja nu jau kuro reizi:

— Kuģi vada lieljaudas skaitļojamās iekār­tas. Tās tiek ar šo darbu labāk galā nekā mēs . . . Cilvēki izpilda savus uzdevumus, ma­šīnas — savus. Tā man šķiet . . .

— Bet man tā nešķiet vis! — Azarovs at­cirta. Atsprādzējies viņš piecēlās un, apivu piesūkņiem čabot — pēc zināma treniņa tā varēja arī bezsvara stāvoklī pārvietoties pa grīdu, — sāka staigāt pa kajīti, ar plecu brīdi pa brīdim atduroties pret sienām.

— Un vispār liecieties mierā ar savām ma­šīnām. Jūs laikam labprāt dzīvotu šādu mi- kromodulēto intelektu pasaulē … Mēs tomēr esam piloti, mums jāstrādā, jāvada kuģis. Bet te radies kaut kas līdzīgs sanatorijas režīmam. Ja mēs analizētu . ..

Kalve sadrūma, gandrīz vai apvainojās. Pē­dējā laikā visi bija pārāk viegli aizvaino­jami — vairāk nekā 200 dienu ilgais lidojums darīja savu. Rains pašķielēja uz Sencovu un ar patiku iesaistījās sarunā:

— Ko lai analizē? — viņš sarkastiski jau­tāja. — Sakiet vien droši . ..

Sencovs necentās ieklausīties kārtējā strīdā par tēmu, kas vecāks — kosmiskā ola vai kosmiskā vista; strīda pārliekais skaļums lie­cināja, ka tas nenāk no sirds. Galvenais bija skaidrs — zēni ir vajadzīgajā formā. Pagrie­zis krēslu tā sākotnējā stāvoklī, viņš sāka vē­rot apaļo un zaļgano lokatora ekrānu, uz kura mirdzēja gaiša viļņveida līnija.

Strīdas? Nu lai strīdas. Nervi ir sasprindzi­nāti. Nav ātruma sajūtas, kas vienmēr uzlabo garastāvokli; iespaids tāds, it kā kuģis karā­tos telpā. Šis miers ir mānīgs, un tādēļ sa­sprindzinājums tikai pieaug: apkārt kos­moss — nepazīstams un neizpētīts. Kas zina, ko visu tas glabā savās tumšajās dzīlēs. Lūk, tāpēc arī strīdamies . . . Un strīdēsimies par visu ko, tikai ne par pašu galveno.

Varbūt tūlīt arī pasmiesimies — tikpat cen­tīgi. Lai saka, ko grib, — astoņu mēnešu ilgā sēdēšana kabīnē vai šaurajos novērošanas posteņos visiem pamatīgi apnikusi. Brīžiem neizturami gribas iziet laukā, lai redzētu arī kaut ko citu, ne tikai šīs apnicīgās kabīnes vai guļamkajītes sienas.

Tūlīt sāksies lidojuma svarīgākais posms — jāaplido Marss 30 tūkstošu kilometru attā­lumā. Tāpēc jau Sencovs tik uzmanīgi ielūko­jās biedru sejās.

Viņu raķete nav pirmais kuģis, kas no Ze­mes devies uz Marsu. Vairākas reizes turp sūtītas automātiskas raķetes.