VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Sencovs apklusa . . . «Pār mūžību pārmesli pirmie tilti…»

Un tomēr — lidot tā gadiem ilgi ir grūti. Grūti . .. Bet kas būs tad, kad dienas kārtībā nāks zvaigžņu tāles? Kā lidos tad? Paaudžu maiņa ceļā? Bet kas uzdrošināsies dot dzīvību bērniem, kuri nekad neieraudzīs Zemi? Un par ko kļūs, piemēram, šādu cilvēku trešā paaudze ?

Blakus krēslā sakustējās Korobovs. Nopū­ties viņš klusi teica:

— Mani tas tomēr aizvaino . . . Mēs tagad lidojam gandrīz vai divpadsmit mēnešus, bet pēc piecdesmit vai simt gadiem ļaudis šo at­tālumu veiks vienā dienā. Pavisam viegli. Nu, teiksim, trijās dienās . . . Mēs — vai zini, kas mēs tādi esam? Cilvēki no akmens laik­meta … Mēs tagad it kā peldam ozola vien- kocī, pat ne vienkocī, bet uz rāmja, kas ap­vilkts ar ādām. Bet kādreiz taču jūras šķēr­sos milzīgi atomkuģi, kas slīdēs uz gaisa spil­vena. Žēl… Turklāt mūsu senči, kas brauca tādās ozola laiviņās, nekā nezināja par nākot­nes kuģiem. Viņiem droši vien tie pat prātā neienāca. Bet mēs aptuveni tomēr zinām, kas notiks pēc mums. Tāpēc arī tā strādājam:

mūsu darbs nav tik daudz domāts mūsu pa­audzei, cik nākošajām. Tu teiksi — tā strādā daudzi zinātnieki. Bet patiesības, ko viņi at­klāj, dzīvo ilgi. Taču ko teiks vēlāk par mums? Vai mūsu pēcteči sapratīs mūs? Var­būt nosmīnēs: «Kādreiz lidoja ar tādiem lēn- braucējiem … piesārņoja tikai telpu, un vai­rāk nekā.» Vai mums izdosies paveikt kaut ko tādu, lai mazdēli varētu teikt — «Nē, senči degvielu nav velti tērējuši»?

Korobovs piesardzīgi pašķielēja uz Sencovu, viņš gaidīja tā parasto smīniņu: visi zināja, ka Sencovs ir vēsā prāta cilvēks . . . Bet Ko- robovam tā gribējās parunāt par to, cik kvēli viņš mīl savu profesiju un cik ļoti vēlas, lai tajā nebūtu nekā neskaidra …

17

«Manu mīļo draudziņ,» Seneovam gribējās atbildēt, «tu baidies, tu pārliec, galu galā par to domājam mēs visi, mums visiem uz mirkli pazib doma, ka esam pasteigušies piedzimt par ātru, jo mums nebūs lemts vadīt trans- galaktiskus lainerus, mēs nekļūsim pat par to pasažieriem. Bet, ja nebūtu mūs, tad nebūtu arī tādu laineru, nebūtu maršrutu no Zemes uz kaut kādu šodien vēl nezināmu Eiridiku Liras zvaigznājā. Katrs ceļš sākas ar centi­metriem, un tikai vēlāk tas stiepjas tūksto­šiem, miljoniem jūdžu tālu, un, kaut arī šo­dien neesam raduši pārspīlēt sava varoņdarba nozīmi un savu slavu aizvien dalām ar akadē- miķiem un strādniekiem, kas radījuši šo lie­lisko kuģi, noniecināt paveikto un pārāk kaut­rēties nākotnes priekšā tomēr nevajag. Un, ja

2 — 1592

šodien te parādītos bārdainais, muskuļainais sencis, kas izdobis ozolu, viņš būtu mūsu biedrs, kaut arī nemācētu orientēties telpā un neprastu palaist dzinēju. Ķēde izjūk, ja trūkst kaut viena no posmiem, — mēs arī esam viens no tiem, ne pirmais un ne pēdējais… Tā ka …»

To un vēl daudz ko citu Sencovam gribējās pateikt. Bet, atklāti sakot, viņš kaunējās no tādām runām, jo uzskatīja sevi par sliktu oratoru (laikam tāds arī patiešām bija). Tur­klāt neatlika vairs laika. Nez kāpēc vēlēšanās izkratīt sirdi vienmēr uznāk tieši tad, kad jā­sagatavojas kaut kam citam, kad jādara kaut kas cits. Bet tad, kad laika ir atliku likām, tad parasti runā par ikdienišķām lietām. Tikai svarīgos brīžos iznirst virspusē tas, kas glabājas dziļi sirdī.

Un Sencovs klusēja, sasprindzināti vēro­dams hronometra rādītāju. Viņam pēkšņi sāka likties, ka rādītājs neapturami skrien pretī nezināmām briesmām.

— Varbūt palaidīsim izlūku? — Korobovs jautāja, it kā sajuzdams komandiera satrau­kumu.

— Šķiet, vēl par agru. Degvielas tur maz, tas nespēs atgriezties atpakaļ. Pazaudēsim to, bet ja nu tas pa īstam būs vajadzīgs vē­lāk? .. . Palaidīsim to tikai tad, kad briesmas būs acīm redzamas.

Planētas sirpis uz zilganā ekrāna kļuva aiz­vien šaurāks un šaurāks, it kā kusa acu priekšā, gluži kā uguntiņa, kas izplēn tumsā.

Sencovs paskatījās uz apakšējo ekrānu la­bajā pusē, kur filtriem cauri spīdēja purpur- sarkanā Saule… Pēkšņi tā nodzisa — tik pēkšņi, it kā to būtu kāds izslēdzis. Tajā pašā mirklī izdzisa arī sarkanā oglīte.

Rādītāji vairākās skalās strauji sasvērās uz kreiso pusi un sastinga; tur, zem sadalītāju pelēkajiem apvalkiem, kaut kas skaļi noknik- šķēja — atslēdzās Saules baterijas un pievie­nojās rezerves akumulatoru grupa. Uz tālo sakaru ekrāniem nodzisa zaļā uguns.

Raķete ienira Marsa ēnā, un kosmonauti vēroja īstu Saules aptumsumu. Lidojums tur­pinājās virs planētas neapgaismotās puses … Korobovs nopūtās. Sencovs teica:

— Atlikušas piecas minūtes. Pastiprini ap­gaismojumu …

Korobovs pastiepa roku uz pārslēdzēju. Pa­grieza to. Un pēkšņi, it kā viņš kļūdīdamies būtu ieslēdzis ko citu, ar griezīgu, saraustītu skaņu iekaucās radiometru — radioaktīvo da­ļiņu skaitītāju sirēnas. Abi piloti nodrebēdami pacēla galvas, un aparāti apklusa, bet tikai uz mirkli, tad tie iegaudojās vēl griezīgāk. Ļaunu vēstīdamas, iezibsnījās sarkanās spul­dzes, un dozimetru lodziņos sākumā lēnām, pēc tam arvien ātrāk sāka skriet ciparu zob- r aliņi.

Un Sencovs tai pašā mirklī saprata, ka ra­ķete pēkšņi iekļuvusi ārkārtīgi spēcīgā radiā­cijas plūsmā. Lidodamas ar ātrumu, kas bija tuvs gaismas ātrumam, daļiņas ietriecās kuģa metāla apvalkā, izraisot bīstamus rentgena izstarojumus.

Komandieris uzmeta skatu aparātiem. Cauri kabīnes sienu aizsargslānim spiedās izstaro- jums.

Tas bija bīstamāks par meteorītiem, no ku­riem kosmonauti parasti baidījās visvairāk.

— Ko tie kavējas? — Sencovs iekliedzās un tik strauji sasvērās uz priekšu, ka siksnas izstiepās līdz pēdējai iespējai.

Bet automāti jau bija padarījuši savu. Uz kursa ekrāna pazibēja spilgts uzliesmojums, un tumsā aizlidoja nelielā automātiskā ra­ķete — kosmiskais izlūks. Klausot automātu radiosignāliem, kas to vadīja, raķete meta ap kuģi arvien plašākus lokus, nepārtraukti sūtot skaitļojamai iekārtai ziņas par elementār­daļiņu plūsmas intensitāti.

Neizturami ilgi vilkās drausmīgās sekun­des . . . Kuģis milzu ātrumā drāzās varbūt uz pašu plūsmas centru, kur izstarojums bija spējīgs trīsdesmit — četrdesmit minūtēs kon­centrēt raķetē tādu radiāciju, no kuras nepa- glābtu nekādi skafandri… Bojā eja tuvojās ar nomācošu neatvairāmību, kā šausmu mur­gos, kas palaikam uznāk kosmosā, kad neiz­turamā pārslodze paralizē rokas un kājas, kad nevar pakustināt pat pirkstu un cilvē­kiem šķiet, ka neizdosies paglābties no nezi­nāmām drausmīgām briesmām.

Beidzot visu kuģi smagi sakratīja. Uz gal­venā ekrāna uzzibsnīja dzinēju izplūdes strūk­las. Sencovu un Korobovu spēji piespieda pie krēsliem — raķete samazināja ātrumu… Automāti vairākkārt ieslēdza bremzēšanas dzinējus, pārbīdīja gāzes kloķus, paātrinā­jumā rādītājs sasvērās uz labo pusi, bet ap­nicīgā, gaudu vaimanām līdzīgā radiometru kaukšana arvien vēl negribēja apklust. Pur- pursarkanajā trīcošajā gaismā kosmonautu sejas likās kā asinīm pielietas.

Sencovs sakoda zobus un ar milzīgu pie­pūli piespieda sevi sabāzt rokas kombinezona kabatās — tik grūti nācās pārvarēt kārdinā­jumu noraut plombas no aizsargiem, lai pats pārņemtu kuģa vadīšanu. Sirds pavēloši pra­sīja rīkoties, kaut ko darīt, iedvest kuģa me­hānismiem savu dzīvotgribu … Rokas tā vien rāvās no kabatām laukā, un, protams, ne jau cieņa pret instrukcijas paragrāfiem tās saval­dīja, bet gan paļāvība, ka automātika nepie­vils.