VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

— Bet ja nu gadīsies meteorīts? — Rains jautāja.

— Kaut vai… ja nedarbosies dzinēji, mēs, vienalga, netiksim projām.

Rains pameta ar galvu, it kā šāda atbilde viņu būtu pilnīgi nomierinājusi, un sāka pār­slēgt ekrānus aizmugures teleuztvērējam. Ek­rāni tomēr neatdzīvojās — kā redzams, raķe­tes pakaļgalā bija bojājumi…

Drīz vien, slaukot notrieptās rokas, atgrie­zās Korobovs un Azarovs. Viņi ziņoja īsi. Paviršā apskate liecināja, ka viss kārtībā. Pa­laist kompresorus tukšgaitā viņi tomēr neuz­drošinājās — enerģijas patēriņš iznāktu pārāk liels. Šur tur bija traucēts apgaismo­jums, bet tas jau tīrais sīkums.

Vērīgi lūkodamies mēraparātos, Sencovs uz­manīgi noklausījās ziņojumus. Pameta šķie­tami vienaldzīgi ar galvu un, pagriezies pret Rainu, teica:

— Stiprs magnētisks lauks — savādi… Tātad — ne tikai gravitācija.

— Arvien jaunas problēmas, — Rains no­plātīja rokas. — Nāksies izkāpt. Protams, nav izslēgts, ka pavadonis sastāv no superblīvas matērijas, vai arī . . .

— Vai arī? — Sencovs ātri pārjautāja.

— Nekas… — Rains sastomījās. — Nē, protams, nekas … Pagaidām šī parādība vien- kārsi nav izprotama. Tā vai citādi — bet tas ir atklājums ar kolosālu nozīmi.

— Un nolaišanās? — Sencovs jautaja.

— Vai tā arī nav izprotama?

— Nav īstais laiks hipotēzēm … Nolaiša­nās? Arī tu esi tikai cilvēks. Kaut kāda ne­precīza kustība … Un mēs nokritām.

— Daži te sūdzējās, — Korobovs nenoval- dījās, — par piedzīvojumu trūkumu… — Viņš pamirkšķināja Sencovam un uzsita uz pleca Rainam. — Lūk, jums pirmās šķiras piedzīvojums.

Azarovs pašķielēja uz viņu un kaut ko no­ņurdēja. Vairāk neviens neteica ne vārda — kosmonauti raudzījās savā komandierī.

Visiem šķita, ka viņš klusē pārāk ilgi…

Bija skaidrs — nāksies izkāpt no kuģa, un Azarova sejā varēja lasīt tik kaismīgu vēlē­šanos ātrāk izkļūt laukā, ka Sencovam tā kļuva vairāk žēl nekā citu, jo viņš zināja, ka tieši Azarovain būs jāpaliek kuģī. Izkāps pie­sardzīgākie, turklāt Azarovs bija neaizstājams sakaru uzturēšanā.

Vajadzēs palikt arī Kalvēm. Viņam — ki­bernētisko iekārtu saimniekam — nāksies de­žurēt šeit. Arī Korobovs nedrīkstēja atstāt kuģi. Būdams pieredzes bagāts pilots kosmo­nauts, viņš vajadzības gadījumā izpildīs ko­mandiera funkcijas.

— Izkāpsim mēs ar Rainu, — Sencovs teica.

— Pavadoņi ir viņa specialitāte, — viņš pie­bilda, kaut arī varēja nepaskaidrot neko.

— Pārējie dežurēs pēc avārijas instrukcijas.

Jāizlabo apgaismošanas ierīces, jāsaved kār­tībā dzīvojamās telpas, jāuztur sakari ar mums un jāsagatavo ārkārtēja fotogramma Zemei. Varbūt…

Klusumu, kas bija iestājies, nekādi nevarēja iztulkot kā piekrišanas zīmi.

— Nenokariet galvas, — Sencovs mieri­nāja. — Paspēsiet… Darba pietiks visiem, par to es galvoju. Mēs esam tikai izlūki.

Viņš atkal varēja neko nepaskaidrot, bet gribējās, lai puiši nomierinātos, lai paliktu labā noskaņojumā. «Kā uz nāvi!» viņš nikni nodomāja, paspēra soli uz priekšu, un nepa­klausīgā kāja smagi atsitās pret grīdu: pie­vilkšanas spēks… «Kaut kas fantastisks!» Sencovs nomurmināja.

No sienas skapja izņēma divus skafandrus. Sencovam un Rainam palīdzēja apģērbties. Skafandros abi izskatījās vienlīdz resni. Lie­lās ķiveres, kas sejas daļā bija caurspīdīgas, piešķīra abiem tādu būtņu izskatu, kas pie­derēja citai pasaulei. Pārbaudījis skābekli un reģenerācijas sistēmu, Sencovs ieslēdza ķive­res mikrofonu un skaidri noskaitīja: «Viens, divi, trīs, četri…» To pašu izdarīja Rains.

Pēc tam atvadīdamies viņi pamāja ar roku un devās uz durvju pusi. Kalve un Korobovs pavadīja izlūkus līdz izejai; viņu acīs bija la­sāms satraukums.

Desmit milimetru biezās tērauda durvis aiz­vērās aiz aizgājējiem. Noslēdzošās metāla skavas zilgani nozibēja un, vienaldzīgi no- žvadzēdamas, ickrila savās ligzdās. Pēc kāda mirkļa Korobovs redzēja, kā manometra rā­dītājs strauji krīt lejup, — hidraulika un gaisa spiediens kamerā bija atgrūdušas lūkas ārējo vāku.

Raķetē bija palikuši trīs kosmonauti… Azarovs sēdēja pie raidstacijas un, spriežot pēc tālumā klīstošā skatiena un sarauktās pie­res, sasprindzināti domāja. Kas tā par gravitā­ciju? No kurienes? Laiku pa laikam viņš klusi pajautāja izlūkiem: «Nu, kā klājas? Kā?» Kalve no jauna sāka rosīties ap skaitļojamo mašīnu — noņēma paneļus, sadabūja rezer­ves kontūras, pārbaudīja, iesprauda tās lig­zdās, no jauna pārbaudīja … Viņa kustības šķita lēnas, pat pārāk gausas. Īstenībā viņš strādāja ātri un precīzi, bet bez liekas steigas. Korobovs izgāja gaitenī, lai paskatītos, kāds liktenis piemeklējis vanniņu ar hlorellām, kas atradās aiz borta un ko vispārējā jūklī visi bija aizmirsuši. No gaiteņa pa iluminatoru va­rēja vērot šo mazo, nošķirto pasaulīti ar mi­kroskopiskajām aļģēm. Tās kalpoja skābekļa atjaunošanai, bet avārijas gadījumā varēja noderēt arī uzturam. Protams, bija maz ce­rību, ka šīs aļģes pēc apstarošanas būs pali­kušas dzīvas.

Azarovs sadrūma arvien vairāk. Ar saka­riem kaut kas nebija kārtībā. Sencova un Raiņa balsis skanēja dobji, it kā kosmonauti būtu jau aizgājuši tālu prom no raķetes vai arī starp viņiem un kuģi radies kaut kāds ekranējošs šķērslis.

Laiku pa laikam dzirdamība izzuda pavi­sam, it kā pavadoņa virspusē trakotu magnē­tiska vētra. Magnetometru rādītāji drudžaini raustījās. Magnētiskā vētra uz šā niecīgā ak­mens, kas, nekur nepiesaistīts, mētājās izpla­tījumā? Varbūt te vainojama nevis gravitā­cija vai magnētiskais lauks, bet pavisam kaut kas cits?! Ne jau viss par spēka laukiem ir izzināts … Azarova pieredze ar to nekādi ne­gribēja samierināties, toties saprāta balss teica: ir iespējams, viss ir iespējams, un nav vēl zināms, kas var atgadīties nākamajā mirklī… Bet aparāti spītīgi rādīja savu. Tur­klāt arī Kalve nedeva mieru.

— Pasaki Sencovam, lai pirmām kārtām apskata Saules baterijas, — Kalve to atkār­toja jau trešo reizi. Azarovs beidzot saprala, ko viņš grib, un pamāja ar galvu. Tiešām, bez enerģijas avotiem viņiem klāsies plāni.

Azarovs pastiprināja strāvu. Beidzot it kā no pazemes atskanēja Sencova balss: «Bate­rijas? Nu gan jau — liecies mierā ar savām baterijām…» Azarovs paraustīja plecus. Tad bija dzirdama neskaidra murmināšana. Va­rēja atšķirt Raiņa balsi. Pēc brīža Sencovs iesaucās: «Nevar būt!»

Azarovs steidzīgi pieslēdza skaļruņus, lai visi varētu dzirdēt sarunu, un nepacietīgi kliedza mikrofonā: «Nu, kas tur? Atbildiet taču!» Bet balsis kļuva arvien neskaidrā­kas … Korobovs, kas bi ja ienācis no gaiteņa un apstājies pie durvīm, vēl dzirdēja Rainu iesaucamies: «Skaties, skaties!…» Tad sakari galīgi pārtrūka. No skaļruņa plūda tikai klusa dūkoņa.

Azarovs jau strauji pastiepa roku, lai vēl­reiz pastiprinātu strāvu, taču šai brīdī visi trīs sajuta, ka kabīnes ieslīpā grīda notrīc un sāk zust zem viņu kājām …

4.

Izejas kamerā Sencovs un Rains kādu mirkli aizkavējās. Sākumā bija pagrūti pār­vietoties, traucēja skafandri. Rains juta, ka norasoja piere, bet to noslaucīt nebija iespē­jams, kaut arī astronoms mēģināja pieri pa­berzēt pret ķiveres augšējo, necaurspīdīgo malu. Neērtības sajūta tomēr drīz izzuda.

Viņi kādu mirkli pastāvēja, kamēr apkārt plosījās ultravioleto staru virpulis. Tāda duša sagaidīja katru, kas kuģi atstāja vai arī ienāca tajā. Šī piesardzība bija nepieciešama, lai ne­ievazātu raķetē vai arī neiznestu no tās ne­vienu mikrobu.