VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

— Tā gan, — Azarovs teica, — bet tagad mašīnai vairs nav jālemj — lēmums jāpieņem mums. Kaut gan šķiet — mēs no tā esam at­radinājušies …

-— Blēņas! — Sencovs viņu pārtrauca. — Bet jāizlemj ātri.

— Pasludināts konkurss par labāko racio­nalizācijas priekšlikumu, — Korobovs skaļi paziņoja. — Prēmija — ekskursija pa marš­rutu Marss — Zeme . . .

Neviens neatsaucās uz šo joku. Sencovs at­kārtoja:

— Jāizlemj ātri un nopietni. Mūsu valstij šis lidojums maksā pārāk dārgi.

Bet ātrumā nedzima neviena ideja, prātā nāca tikai visfantastiskākās domas. Beidzot Rains teica:

— Tā mēs tālu netiksim … ne tālāk par Marsu. Lai runā Kalve. Lai apspriežas ar savu skaitļojamo ierīci …

Kalve šaubās papurināja galvu, bet viņa acis iemirdzējās. Viņš piegāja pie programmē­šanas iekārtas un, uz dažām sekundēm pār­domās iegrimis, maigi noglaudīja matēto ap­valku …

Mašīna ilgi neatbildēja — spriežot pēc spuldzīšu trakās dejas, aiz skaitļojamās ma­šīnas fasādes ritēja intensīvs darbs. Beidzot Kalve saņēma atbildi, izlasīja to un pasniedza Sencovam.

Tas minūtes piecas pētīja rezultātus. Visi sasprindzināti sekoja viņa vaibstiem, gandrīz vai fiziski izjūtot, kā kuģis krīt arvien ze­māk — uz Marsa. Beidzot Sencovs pacēla acis.

— Tātad tā . . . bez ilgas gudrošanas. Atri­sinājums gluži saprātīgs. Tā kā mums vaja­dzīgās degvielas daudzums atkarīgs no kuģa masas, bet papildus degvielu saņemt nevarē­sim, atliek tikai viens, ko mašīna arī iero­sina, — samazināt masu …

Piloti saskatījās; atrisinājums, ko diktēja elektronu loģika, likās absurds. Pirmajā mirklī tas visiem šķita tikpat nejēdzīgs kā pa­doms skrējējam šķirties no rokas, kuņģa vai aknām, lai palielinātu ātrumu … To varēja izskaidrot vienkārši: katrs no viņiem uztvēra kuģi kā dzīvu organismu, kuram nevar atņemt kaut niecīgāko daļu, līdz ar to netraucējot pā­rējo orgānu precīzu un saskaņotu darbu.

Bet analoģija bija tikai ārēja, kuģis bija tikai svarīgu un mazāksvarīgu detaļu kom­plekss, un mašīna, kurai, kā zināms, nebija emociju, to arī atgādināja.

— Nu, ko, — Korobovs teica, — tā ir izeja. Atlicis tikai izšķirties, bez kā varam iztikt. Un to mašīna mums nepateiks . ..

— Bez šaubām, — Kalve piekrita. — Tā­dām lietām tā nav radīta.

— Mašīna arī nepateiks, kā to realizēt teh­niski, — Azarovs piebilda. — Kad būsim iz­platījumā …

Visi sāka rēķināt, tikai Rains nepiedalījās šajā darbā; uzlicis austiņas, viņš kaut ko rak- stlja, brīdi pa brīdim uzmetot acis hrono­metram.

Izredzes nebija nekādas labās. Pat ja zie­dotu rezerves akumulatoru (800 kg), ūdens rezerves (pusotras tonnas) un dažādu apara­tūru (par to runāja tikai pusbalsī, lai nedzir­dētu Rains), arī tad sanāktu tikai divarpus tonnas, bet vajadzēja atbrīvoties 110 daudz lie­lāka svara.

Piloti sadrūma. Rains turpināja kaut ko ap­rēķināt, palaikam paceļot acis pret griestiem.

Tad visi trīs piloti reizē paskatījās cits uz citu, atvēra mutes, it kā gribēdami kaut ko teikt, un vienlaikus aizvēra tās. Sencovs sāka smieties un teica Azarovam;

— Nu, Vitja, saki tu …

— Pamata pakāpe! — Azarovs izgrūda.

— Pamata pakāpe! — Korobovs apstip­rināja. — Degvielu no tvertnēm — tās nav palicis daudz — pārsūknēsim pēdējās pakāpes rezervuāros — tieši tur, kur mums ir iztrū­kums.

— Kā to pārsūknēt? — Sencovs jautāja.

— Ļoti vienkārši! — Korobovs steidzīgi iz­klāstīja tikko radušos ideju. — Demontēsim vienu kompresoru, piesiesim ar trosēm pie raķetes apvalka …

Sencovs paskatījās uz abiem, pēc tam uz­meta skatienu ekrānam: lai arī Marss bija sīksti ieķēries viņu mazajā kuģī, ko nozīmēja Marsa pievilkšanas spēks salīdzinājumā ar, lūk, tādu te cilvēku gribu … Skaļi viņš teica visparastākajā balsī:

— Visumā pareizi. Vienas briesmas tomēr paliek: ja darbu laikā kuģim atkal būs kāds uzbrukums — nu, kaut vai meteoru uzbru­kums, — saprotiet paši… Dzinēji sāks strā­dāt, bet tā ir bojā eja katram, kas būs to tu­vumā. Mēs taču nevaram atvienot visu automātiku . . .

— Nav citas izejas, — Azarovs teica.

— Kāpēc gan ne? Ir cita izeja … — Rains atbildēja mierīgi, galvu nepagriezis. — Tā kā jūs nolēmāt manus aparātus neizsviest, es jums palīdzēšu … (Visi prata novērtēt astro- navigatora sirsnīgo un laipno toni — runa bija par viņu dzīvībām.) Mēs patlaban tuvo­jamies Marsa ārējā pavadoņa Deimosa or­bītai. Es te parēķināju … Pēc stundas un da­žām minūtēm — te ir precīzi skaitļi — tas mūs panāks. Uz Deimosa var nosēsties. Tur varēs mierīgāk strādāt. Bet startēt no tā nav sarežģīti…

Visi kļuva mundrāki. Būs tomēr pamats zem kājām, un demontāža ritēs ievērojami ātrāk.

— Visu nostiprināt! — Sencovs nokoman­dēja. — Gatavoties uz nolaišanos!

Sagatavošanas darbi prasīja vairāk nekā pusstundu; lai nolaistos, vajadzēja sagatavot daudz dažādu mehānismu, it īpaši astrono­miskos aparātus. Paveikuši visu, kosmonauti 110 jauna sapulcējās kabīnē un ieņēma savas vietas saskaņā ar starta un nolaišanās instruk­ciju.

— Beidzot, — Sencovs pasmaidīja. — Pa­skatīsimies, kāds šis Marsa pavadonis īsti ir … Tas tad arī būtu viss. Lūdzu kursa koordi­nātes.

Rains un Kalve no jauna uzlika austiņas, Kalve ieslēdza skaitļojamo mašīnu. Kādu mirkli pagaidījis, Sencovs norāva plombas no autonomās vadīšanas kloķiem, atvāza aizsar­gus un pamāja Korobovam:

— Sastādīsim aklu!

Pārliecies pār mikrofonu, Korobovs lēni diktēja: «…datumā… Sevišķas nepiecieša­mības dēļ . .. Ievērojama novirze no kursa …» Rains, kas nenolaida acis no hronometra, teica:

— Vēl ir tieši 16 minūtes.

Pagriezis krēslu, Sencovs pārbaudīja, vai visi labi piesprādzējušies. Viņš ar prieku kon­statēja «starta drudža» pazīmes: sirds puk­stēja straujāk, uztvere kļuva maksimāli asa, katra kustība — jau iepriekš pārdomāta.

Viņš pagriezās pret pulti, un Rains pamāja ar galvu: «Laiks sākt!»

— Uzmanību! — Sencovs skaļi uzsauca.

Brīdinoši iekaucās sirēnas — kaut kur aiz­mugurē lokators sataustīja tumsā vēl nere­dzamo Deimosa virsmu — pavadonis vēl bija tālu, bet ātri tuvojās. Sencovs nospieda kloķi, un visi krēsli atrāvās no grīdas, atsedzot tē­rauda cilindrus pārslodzes amortizācijai. Tad puiciski pametis ar aci, viņš droši uzlika roku uz startera sarkanā kloķa un lēni pievilka to … Kuģis notrīcēja un palielināja ātrumu.

Iecerētais manevrs bija diezgan sarežģīts.

Kuģi vajadzēja ievadīt Deimosa orbītā ilri, lidojot tam pa priekšu, sasniegt nedaudz ma­zāku ātrumu par Marsa pavadoņa orbitālo ātrumu, lai Deimosam dotu iespēju panākt raķeti. Tā netiktu iztērēts ne grams no brem­zēšanai paredzētās degvielas.

Pavadonis nedzirdami slīdēja pa savu or­bītu, un tā attēls uz ekrāniem kļuva arvien lie­lāks. Sencovs ieslēdza stūres, raķete nema­nāmi izmainīja kustības virzienu, un neviens gandrīz nejuta paātrinājumu. Jā, Sencovs bija īsts mākslinieks — to zināja visi. Kalve jau aprēķināja sastapšanās punktu. Mazā planēta dzinās kuģim pakaļ.

Sencovs nedaudz palielināja raķetes āt­rumu, lai sastapšanās brīdī ātrumu starpība samazinātos līdz minimumam. Amortizatoru cilindri lēni sakustējās. Ķermeņi kļuva ma­nāmi smagāki. Burtnīca, kas peldēja pie gries­tiem, kā taurenītis pasviedās sānis …