VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

— Nu, tā, — Korobovs teica. — Taisni ne­gribas ticēt. Lidojam… Un pienāks taču laiks, kad skolēniem gadīsies sajaukt laikme­tus un viņi būs ārkārtīgi izbrīnījušies, ja sko­lotājs tiem teiks, ka kosmosa kuģniecība sā­kusies 20. gadsimtā, nevis desmitajā, kā to stāstījis skolnieks Petrovs, un ka Džordano Bruno bojā ejā vainojama inkvizīcija, nevis gravitācija…

— Nebūs tik ļauni! — Sencovs pārliecināti sacīja. — Un tagad — katrs sava vietā!

Dunoņai pieaugot, raķete nodrebēja un sāka lēni slīdēt uz augšu. Tie bija tikai pirmie centimetri no miljoniem kilometru garā ceļa, kas viņus gaidīja, — pirmie, bet paši smagā­kie un svarīgākie …

Plaši pašķīrās sienas. Paātrinot gaitu, ra­ķete izskrēja cauri slūžām. Vadības kabīni apņēma tumsa, caurspīdīgajā kupolā pazibēja estakādes fermas — un, spēcīga magnētiskā lauka izsviesta, raķete ieslīdēja izplatījumā.

— Lidojam! — Azarovs iekliedzās gavilē­joši un gandrīz vai iekoda mēlē.

Visapkārt kaut kas spēcīgi un melodiski nošķindēja. Kaulos atkal salija smagums … Bija ieslēgušies dzinēji, kas paātrināja raķetes gaitu.

— Spriežot pēc trokšņiem, dzinēji ir pa­rastie, ķīmiskie … — Korobovs noņurdēja.

Sencovs neatbildēja. Iespīlēts gaisā, viņš saspringti vēroja ekrānu ar sarkanajiem cilin­driem, it kā kaut ko gaidītu. Pārslodze pa­zuda. Visi reizē pacēla galvas. Azarova lūpām pārslīdēja rūgts smaids. Kalve teica Rainam:

— Bija baigi…

— Vēl tikai būs, — Rains smaidīja. — Bet, kā reiz teicis kāds no senajiem rakstniekiem, tas jau ir pavisam cits stāsts …

Un tad Sencovs ieraudzīja, ka no viena ru- bīnsarkanā cilindra uz ekrāna izšaujas apžil­binošs, šaurs gaismas stars. Tad vēl viens ci­lindrs izmeta tādu pašu staru. Un vēl viens …

— Tā tas ir! Fotona dzinējs! Ar kvantu ģe­neratoriem! — Sencovs iekliedzās, atlaižoties krēslā.

Neizturama, kaut arī ar filtriem apslāpēta gaisma ar žilbinošu liesmu plosījās uz ekrāna. Kauli no jauna kļuva smagi, uz mēraparātu skalām uzšāvās sarkanas svītras … Pilnīgā klusumā kuģa galvenais dzinējs uzņēma gaitu…

— Nākamā pietura — Zeme, — Sencovs teica svinīgi, — kuģis nesāks griezties ap Zemi — šai raķetei tas nav jādara. Interesanti gan, kur tā nolaidīsies.

— Spriežot pēc tā, ko mēs zinām par viņu klimatu, —• Rains atsaucās, — kaut kur mē­renā klimata joslā, kādā līdzenumā. Varbūt arī mūsu dzimtajā pusē. Bet kā gan tas viss notiks?

— Ja jau raķete startē automātiski, tad tā arī nolaidīsies tāpat, — Sencovs sacīja. — Ta­gad es kuģim ticu …

Skatoties uz vienu no ekrāniem, kur bija redzams, kā arvien ātrāk attālinājās Marss, samazinājās un tikko samanāms kļuva zvaig­žņu kuģis, ko viņi nupat bija atstājuši, Koro­bovs sacīja:

— Tā vien liekas, ka mēs lidosim tikai da­žas dienas … Šis te nelidos pa orbitālo trajek­toriju. Kuģis ies pa gaismas stara trajektoriju!

— Ne jau velti raķete tā izskatās! — Sen­covs atbildēja. — Būtībā mums jau tagad va­jadzētu gatavoties uz nolaišanos …

— Es tomēr gribētu izpētīt raķetes kiber­nētisko iekārtu, — Kalve nomurmināja un greizi paskatījās uz Sencovu.

— Stop! — Sencovs sacīja, ar visu savu bū­tību priecīgi izjūtot, cik viegli — arvien āt­rāk un ātrāk — kuģis ieskrienas. — Es jums gan rādīšu! Nedomājiet — ja kuģis ir svešs, tad uz tā instrukcijas vairs nav spēkā! Kuģis tagad ir mūsu!

Smiedamies viņš vēl piebilda:

— Instrukcijas aizliedz iejaukties automātu darbībā lidojuma laikā. Ja vien to neprasa Sevišķa Nepieciešamība …

Vladimiru Mihailovu lasītājs pazīst kā asprātīgu mūsu republikas feļetonistu, satīriķi un humoristisku stāstu autoru. Taču jau pirms vairākiem gadiem viņš sāk pievērsties arī zinātniskajai fantastikai.

Viņa zinātniski fantastiskie stāsti parādās žurnālos «Draugs», «Zinātne un tehnika» un Maskavas izdevumā «Iskatej».

«Sevišķā nepieciešamība» ir rakstnieka fantasta pir­mais lielakais darbs. To krievu valodā Latvijas Valsts izdevniecība izdevusi 1963. gadā.

Šajā gadā iznāks Vladimira Mihailova zinātniski fan­tastiskais romāns «Tuvā kosmosa ļaudis». Sagatavošanā ir zinātniski fantastiska grāmata «Ļaudis un kuģi».

Vladimiram Mihailovam zinātniski fantastiskais sižets būtībā ir tikai fons, uz kura viņš risina humānisma problēmas nākotnes komunistiskajā ērā. Lai kādos ap­stākļos un situācijās atrastos cilvēks, viņš pārstāv savas planētas — Zemes civilizāciju, kuras neapturamajam progresam autors veltī visu savu daiļradi.

Vladimirs Mihailovs SEVISĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Redaktore I. Bērzkalne. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktore N. Kļava. Korek­tore A. Pavlovska.

Nodota salikšanai 1966. g. 11. maijā. Pa­rakstīta iespiešanai 1966. g. 15. augustā. Pa­pīra formāts 70 X 90/32 . 7,50 fiz. iespiedi.; 8,77 uzsk. iespiedi.; 8,49 izdevu. 1. Metiens 30 000 eks. Apakšā 35 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīga, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20339-D2431. Iespiesta Latvijas PSR Mi­nistru _ Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes 2. tipo­grāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzir­navu ielā 57. Pašūt. Nr. 1592. K2

Владимир Мн х а йл о в ОСОБАЯ НЕОБХОДИМОСТЬ Латвийское государственное издательство Рига 1963

Издательство «Лиесма» На латышском языке

[1] fragmentos 110 P. Kogana dzejoļa «Raķete» (1939. g.). Atdzejojusi E. Grīnberga.

[2] albedo — skaitlis, kas raksturo ķermeņa virsmas spēju atspoguļot starus.

[3] liionika — zinalncs nozare, kas cenšas dzīvā or­ganisma uzbūves principu izmantot tehnikā.