VLADIMIRS Mihailovs: SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Un tomēr, domāja Sencovs, mūsu armija nav kapitulējusi, mēs tikai atpūšamies.

Kaujinieki atpūšas … Un, kā tas parasti at­pūtā mēdz būt, pēkšņi klusumā kaut kas ie­skanējās. Sākumā neizprotamās skaņas kļuva arvien skaļākas un skaļākas, dzima melo­dija — Rains savā nodabā dziedāja sensenu dziesmu.

Sadzirdējis motīvu, Sencovs piebalsoja — tikpat klusi, jo tā bija viena no dziesmām, ku­ras nav jādzied skaļi, labi nostādītā balsī, bet klusi, varbūt pat mazliet nepareizi, nedaudz aizsmakušā balsī, jādzied ar to vārdos neiz­sakāmo krievu dvēseles siltumu, ko nevar aiz­stāt ne skola, ne talants.

Tā bija dziesma, kas dzimusi tālajos ga­dos — tālajos un tomēr šobrīd viņiem tik tuvos, — dziesma, kurā it kā bija visa ši tik smagā laikmeta romantika …

Dziesma stāstīja par diviem draugiem, kas dienēja vienā un tajā pašā pulkā — skani dziesma mana, skani… (Skani, lai nāktu kas nākdams, — ne jau tev vienam pašam grūti!) Un, kaut arī viņiem dažādi raksturi, viņi bija īsti draugi. (Dziedātājiem pievienojās arī Koro­bovs un Azarovs — kam gan citam, ja ne vi­ņiem, lidotājiem, jāzina īstas draudzības cena!) Bet tad viņus reiz izsauca komandieris un pavēlēja doties uz dažādām tālās planētas malām. Un viņi neizrādīja šķiršanās skumjas. («Arī mēs neparādīsim savas jūtas,» nodo­māja Kalve, dungojot līdz melodiju, jo vār­dus nezināja.) Viens no viņiem iesēdās auto­mašīnā, bet otrs — lidmašīnā («Taču mums, redz… nav ar ko lidot…» nodomāja katrs no viņiem šajā mirklī.), un viens notrausa asaru ar pirkstu — cits ar delnu.

Zemes dziesma skanēja šajā nespodri ap­gaismotajā vadības kabīnē. Un katram neiz­turami iegribējās vēl kaut uz stundiņu skatīt dzimteni, dzimto, skarbo, brīnišķīgo Zemi, lai kur arī viņus sūtītu komandieri. Zemi, kur tā­pat, kopā sanākuši, dzied vīri un ar labām, mīļām balsīm piebalso sievietes.

Sievietes… Un viņa laikam arī dziedāja,

22:5

pavadot savu… Pagaidi, pagaidi, pagaidi… Dziedāja? Nu protams, viga dziedāja! Dzie­dāja?!

Pēkšņi Sencovs izslējās visā augumā, viņa acis iezibējās.

Pirmo reizi viņš tik skaidri izprata, ka tie, kas bija būvējuši zvaigžņu kuģi un šo raķeti, bija tādi paši cilvēki kā viņi. Viņi tāpat mī­lēja, tātad arī tāpat ienīda, tāpat cieta un tā­pat priecājās, tāpat domāja, un tāpēc viņu tehnikā nekāds apzināts ļaunums nevarēja slēpties …

Un vēl viņš saprata, ka ir iespēja tik prom no šejienes.

— Klausieties, kosmonauti! — viņš skaļi teica. — Mēs visu esam pārdomājuši, citas izejas nav. Tikai pārvākties … Lidot — būtu ārprāts, mēs pat nezinām, kā ieslēgt dzinē­jus … Bet man iešāvās prātā … man šķiet… Jūs saprotat, to taču būvējuši cilvēki. Cilvēki! Lai kādā vārdā viņi sauktos, lai kādi izska­tītos … Cilvēki taču nevar tādās lietās piemā­nīt cits citu. Mēs nevaram lidot tāpēc, ka ne­protam vadīt raķeti. Bet Zeme gaida! Un viņi taču lidoja! Varbūt arī mēs varam? Varbūt šeit nekā nevajag vadīt? Man ir tāda sajūta, ka… atrisinājums… tepat blakus, tas tikai jāatrod …

— Runa taču nav par mūsu piecu dzīvībām, lai parauj tās jods… — Rains pārtrauca. — Mēs varējām iet bojā ne tikai šeit… Bet cilvēki mūs gaida! Ja mēs neatgriezīsimies, vai ir garantija, ka nākamā ekspedīcija izli­

dos? Zeme varbūl vispār pārtrauks pētīju­mus, no jauna pārbaudīs visus aprēķinus, konstrukcijas, paies laiks — varbūt pat gadi… Mums jāatgriežas!

— Jāatgriežas! — Sencovs teica. — Jums, protams, skaidrs, ka šeit slēpjas risks. Mēs at­sakāmies no lēnākā, kaut arī, pēc manām do­mām, drošākā ceļa — no mēģinājuma rast sakarus. Bet, ja tā, tad atbildība gulstas uz zinātnieku pleciem, tad viss atkarīgs tikai no jums. Jā, es ticu, ka atgriezties ir iespējams, liet, ja jums vēl ir kādas šaubas, runājiet!

Iestājās klusums, un tajā atskanēja Kalves klusā balss:

— Kas attiecas uz mani, tad es palieku pie tā paša, ko teicu jau iepriekš. Lidot var, lidot vajag. Pārāk svarīgs ir un paliek mūsu uzde­vums, pat ja arī… — viņš ar neuzticību pa­skatījās Azarovā un Sencovā. — Pat, ja ne­būtu nekādu jaunu atklājumu, — vienalga. Un es apgalvoju, ka mēs esam jau ļoti tuvu mīklas atrisinājumam. Tas, burtiski, karājas gaisā …

— Labi, padomāsim visi kopā… — bezbē­dīgā balsī noteica Korobovs, tuvojoties gal­dam. — Būtībā mūsu māja ir pavisam tuvu,— viņš ar pirkstu strauji uzvilka uz galda divus koncentriskus lokus. — Te Marss, bet te — Zeme.

225,

— Bet te — Venēra, — Sencovs papildināja un ar pirkstu uzzīmēja trešo koncentrisko apli — tuvāk Saulei. Un te viņš sarāvās — tik strauji viņu aiz rokas satvēra Rains.

15 - 1592

— Kas ir ar levi? — Sencovs jautāja.

— Nekas … — Rains noteica. — Es vien­kārši esmu idiots! Marss, Zeme, Venēra … Bet kas ir centrā, es jums jautāju?!

— Pēc visiem datiem spriežot, — Saule, — Sencovs atbildēja. — lin kas par to? …

— Tā, — Rains apmierināts pamāja ar galvu. — Lūdzu atļauju uz pusstundu aiziet.

— Kurp?

— Tas ir ļoti svarīgi… Man jāpārbauda kāda hipotēze, — Rains teica, rokoties izziņu spolīšu kaudzē, ko bija paņēmis līdzi no bojā gājušās raķetes. Tad kādu no spolītēm stei­dzīgi ieslēdza magnetofonā. — Viens pieņē­mums …

Viņš aizvēra acis, ieklausoties skaitļos, ku­rus vienaldzīgi diktēja magnetofons, un uz pa­pīra kaut ķo ātri aprēķināja.

Tad pārlasīja tos un pamāja ar galvu.

— Mēs abi ar Kalvi… Apģērbies, Lai­mon, — viņš sāka uzvilkt skafandru, nepacie­tībā nevarēdams trāpīt rokas piedurknēs. — Nu kā tas agrāk neienāca prātā… Mēs meklējam sarežģītas lietas, bet atrisinājums pavisam vienkāršs …

— Nu, kas tad īsti ir? — Sencovs neiztu­rēja. — Kas tie par noslēpumiem?

— Gan uzzināsi, dārgo komandier, uzzi­nāsi, — Rains teica. — Pēc pusstundas mēs atgriezīsimies. Paņem līdzi invertoru, Kalve …

Kamēr tie trīs kajītē gaidīja viņus atgrieža­mies, nebilstot ne vārda un tikai saskatoties mirdzošām acīm, Rains un Kalve pagāja ga­

rām nodalījumam ar skaitļojamām ierīcēm un devās uz apaļo zāli. Rains ar skubu piegāja pie ekrāna, noliecās tam pāri un aizsmakušā balsī, pēc kuras varēja manīt, ka ir uztrau­cies, teica:

— Ieslēdz palielinājumu …

Kalve ieslēdza. Vairākas minūtes Rains sa­sprindzināti vēroja, bīdot rādītāju pa ekrānu, un, kustinādams lūpas, kaut ko aprēķināja. Beidzot viņš apņēmīgi nostādīja rādītāja galu uz vidējā apļa signālspuldzītes uguntiņas.

— Pārbaudi… — viņš īsi sacīja.

Kalve virzījās gar kabeli, lēni tuvojās dur­vīm, kas veda uz nodalījumu, un teica:

— Signāli ienāk …

— Tā, — Rains uzrakstīja jaunus skaitļus uz papīra loksnes. Tad viņš vēlreiz pārbaudīja rādītāja stāvokli. Pamāja ar galvu, izslējās, viņa acis jautri iemirdzējās:

— Ejam …

Pēc desmit minūtēm abi jau atradās raķe­tes vadības kabīnē. Viņus sagaidīja trīs jau­tājoši, cerību pilni skatieni. Kalve par atbildi neziņā paraustīja plecus un papurināja galvu. Rains tūlīt devās pie centrālās pults un to pā­ris sekundes vēroja. Tad pieglauda sev matus un sausi teica:

15*

227

— Mēs visi — un pirmām kārtām es pats — esam pelnījuši vieninieku atjautībā un loģikā. Es nekādi nevarēju izprast, kāda no­zīme ir pultij kibernētiskajā postenī. Kalve arī neizprata. Bet tā nav viņa specialitāte… Ja kāds no manas katedras asistentiem nezi-